Shēmotāji. Kā nesamaksāt valstij 300 miljonus?

Krāpjoties ar PVN un izvairoties no nodokļu nomaksas, uzņēmumi nesamaksā valsts budžetā summu, par kuru mēs varētu ik gadu atļauties uzbūvēt pa Gaismaspilij. Izpētot, kā radies pašlaik otrais lielākais nodokļu parāds Latvijā — gandrīz 21 miljons eiro —, Ir uzdod jautājumus, uz kuriem VID nav skaidru atbilžu

Valsts simtās dzimšanas dienas priekšvakarā Valts savā Facebook profilā dalījās ar patriotisku videoklipu, kurā pusaudzes dzied par Latvijas cerībām. Pie klipa atzīme #MīlamLatviju, sirsniņa un novēlējums «Daudz laimes, Latvija!!!».

Valtam ir 42 gadi. Slaids, sportisks rīdzinieks. Savu nodarbošanos viņš sociālajos tīklos neatklāj, bet Uzņēmumu reģistrā redzams, ka Valts Straujais ir izveidojis un vadījis firmu Ormus, kas darbojās ar kokmateriālu un būvmateriālu tirdzniecību. Šis nosaukums daudziem neko neizteiks, taču firma ir otrā lielākā nodokļu parādniece Latvijā — tās saistības pret valsti tuvojas 21 miljonam eiro.

Valts Straujais ir izveidojis un vadījis firmu Ormus, kas šobrīd ir otrā lielākā nodokļu parādniece Latvijā — tās saistības pret valsti tuvojas 21 miljonam eiro.
Foto no Facebook

Ormus tagad ir maksātnespējīga, un valsts, visticamāk, neko no tās neatgūs. Ne firmai ir kāda manta, ne arī pašam Valtam kas reģistrēts. Taču šis nav stāsts par uzņēmēju, kas cietis neveiksmi biznesā. Šis ir stāsts par savdabīgu nacionālā biznesa paveidu, kura devīze varētu skanēt «Kurš sekmīgāk apzags valsti?». Tā galvenie varoņi nav ārzonās paslēpušies pasaules pilsoņi, bet gan dažādu paaudžu pašu bāleliņi, viņu atbalsta personāls grāmatvežu rindās, iespējamie patiesā labuma guvēji augstākos slāņos un arī valsts naudas iekasētāji Valsts ieņēmumu dienestā (VID).

Ormus stāsts sākās 2009. gada nogalē kāda Rīgas mikrorajona daudzdzīvokļu mājā. Tas bija krīzes smagākais posms, arī būvniecību piemeklēja bada laiki. Tomēr Ormus bizness, joprojām esot dzīvoklī, drīz vien uzplauka, 2014. gadā firma sasniedza pat 49 miljonu eiro apgrozījumu. Daļa no šiem darījumiem bija fiktīvi — to gadu gaitā nodokļu auditos konstatējis VID, tam piekritušas arī tiesas, kad firma apstrīdēja VID nodokļu uzrēķinus un citus lēmumus. Tiesāšanās gan šajās lietās joprojām turpinās — trīs no tām ir kasācijas instancē, bet par divām tiek lauzti šķēpi Administratīvajā apgabaltiesā. Turklāt VID atsakās Ir izpaust, vai par šo gadiem ilgušo nodokļu krāpšanos vispār ir ierosināts kriminālprocess.

PVN shēmās valsts budžets ik gadu zaudē miljonus eiro. Kaut arī PVN plaisa jeb valsts neiekasētais nodokļa apjoms pēdējos gados būtiski samazinās un pēc VID aplēsēm 2017. gadā sarucis līdz 13%, summas joprojām ir milzīgas. Piemēram, pirms pieciem gadiem PVN plaisa bija vairāk nekā 564 miljoni eiro, bet 2017. gadā tā pārsniedza 322 miljonus. Salīdzinājumam — šis zaudējums valsts budžetā ir lielāks nekā Gaismaspils būvniecības izmaksas. Turklāt kaimiņos Igaunijā neiekasētā PVN apjoms ir divreiz mazāks — 7%.

PVN shēmošana ir īsta zelta dzīsla krāpniekiem, jo iespējams ne tikai izvairīties no šī nodokļa samaksas, bet saņemt no valsts atpakaļ it kā pārmaksāto nodokļa summu, deklarējot patiesībā nenotikušus darījumus.

Tāpēc interesanta ir šāda tendence: kopš atgūšanās no krīzes PVN atmaksas uzņēmumiem nav īpaši mainījušās, tās svārstās ap 900 miljoniem eiro gadā, taču pēdējā laikā ir sarukušas tās summas, kuras VID atteicies atmaksāt tāpēc, ka iesniegtie dati nav bijuši ticami. Cik lielas summas no reāli atmaksātā PVN tomēr ir izrādījušās izkrāptas, dienests Ir neatklāj. «VID rīcībā nav datu tieši šādā griezumā,» tas norāda rakstiskās atbildēs.

Uz papīra likums paredz bargus sodus par izvairīšanos no nodokļiem — līdz pat četriem gadiem cietumā (vai desmit, ja darbojusies organizēta grupa), taču praksē tas nestrādā. Triju gadu laikā no 2014. līdz 2016. gadam piespriesti tikai trīs reāli cietumsodi. To vidējais ilgums bija septiņi mēneši.

Visbiežākais sods nodokļu nemaksātājem ir nosacīta brīvības atņemšana (36 gadījumos) un piespiedu darbs (21). Naudas sodi piemēroti 16 gadījumos, to vidējais apmērs ir 17 mēnešalgas.

Turklāt, salīdzinot ar nodokļos zaudētajiem miljoniem, kopējais kriminālprocesu skaits valstī nav liels. Minētajā laika posmā līdz 2016. gadam tiesai nosūtītas 139 lietas par kopumā trim Krimināllikuma pantiem — ne tikai par izvairīšanos no nodokļiem, bet arī par krāpšanu un naudas atmazgāšanu. Izmeklēšana parasti velkas gausi. Piemēram, neviens no pēdējos trijos gados VID ierosinātajiem kriminālprocesiem par organizētās noziedzības darbībām vēl nav pat nonācis tiesā.

Lai gan PVN krāpšanas shēmas ir dažādas un bieži vien smalki satīklotas, to būtība ir vienkārša — izmantojot starpnieku ķēdes, uzņēmumi nesamaksā pilnu PVN vai atgūst it kā pārmaksāto nodokli.

Uzņēmumam ir legāla iespēja atgūt no valsts pārmaksāto PVN, ja tas ir iepircis preces, samaksājot pārdevējam pilnu PVN, bet tālāk nav realizējis savu produkciju atbilstošā apjomā un tātad nav atguvis nodokli no pircēja. Taču krāpšanās shēmās figurē neīsti darījumi — pakalpojumi, kuru sniegšanas faktam ir grūti izsekot, kā arī preces ar augstu vērtību, kas ļauj apgrozīt lielas summas. Nereti šādas preces vispār netiek pārvietotas un to īpašnieki mainās tikai uz papīra. Savukārt shēmās iesaistītajām firmām nav ne aktīvu, ne darbinieku, bet kontaktos ar valsts iestādēm tiek izmantoti algoti «ielikteņi».

Šīs mahinācijas ļauj arī uzņēmumiem iegūt līdzekļus aplokšņu algām — tas ir īpaši aktuāli nozarēs ar augstu ēnu ekonomikas īpatsvaru, piemēram, būvniecībā. Arī pētot lielā nodokļu parādnieka Ormus darbību, Ir pamanīja vairākas sakritības, kas rada jautājumus par iespējamām saitēm ar būvfirmu Selva Būve.

Taču — kā ir iespējams vairākus gadus turpināt nemaksāt nodokļus, palikt valstij parādā 20 miljonus un tomēr mierīgi baudīt dzīvi?

Seši auditi, miljonu uzrēķini

Darbadienas pēcpusdiena Rīgā, Hipokrāta ielā. Mežciema deviņstāvu nams — vienā no dzīvokļiem joprojām reģistrēta firma Ormus. Vismaz uz papīra. Pēc zvana dzīvokļa durvis atver pensijas vecuma kundze — kā izrādās, firmas dibinātāja Valta Straujā mamma, kas šeit dzīvo. Par Ormus viņa nevēlas runāt. Izskatās satraukta, pieraksta manu tālruņa numuru un sola nodot ziņu dēlam. Viņš neatzvana.

Valta stāstu par firmas darbību Ir tā arī neizdodas uzzināt, taču vismaz daļēju priekšstatu par saimniekošanas metodēm sniedz tiesu spriedumi. No tiem izriet, ka VID pieķēris firmu Ormus jau 2013. gadā deklarējam fiktīvus darījumus, kas faktiski nav notikuši, bet ļāvuši firmai atrēķināt priekšnodokli — tādējādi samazinot samaksājamā PVN apmēru. VID bija konstatējis, ka firma «apzināti iesaistījās ar PVN krāpšanu saistītās darbībās», lasāms spriedumā. Arī tiesa atzina, ka liecinieku pretrunīgās liecības, norēķinu neveikšana un parādu cedēšana vairāku miljonu latu apmērā bija pietiekams pamats atzīt, ka Ormus deklarētie darījumi faktiski nav notikuši. Par šiem 2013. gada darījumiem VID bija aprēķinājis, ka Ormus jāsamaksā valsts budžetā papildus 1,7 miljoni eiro, bet pārmaksātā PVN atmaksu no budžeta valsts samazinās par 1,3 miljoniem eiro. Uzņēmuma gada pārskatā redzams, ka togad Ormus savā naudas plūsmā uzrādījis «no valsts budžeta saņemtu PVN» — 1,1 miljonu eiro.

Uzrēķinātos sodus Ormus pārsūdzēja tiesā un savu darbību turpināja. Tā nodokļu parāda sniega pika sāka velties.

VID turpināja atgriezties pie Ormus — auditi veikti vēl piecas reizes, uzrēķinot milzīgas summas un samazinot no valsts budžeta atmaksājamo PVN. Atkal Ormus šos lēmumus pārsūdzēja un turpināja no valsts budžeta saņemt PVN atmaksu. Beidzot tikai 2015. gada augustā VID nolēma izslēgt firmu no PVN maksātāju reģistra.

Kāpēc VID vajadzēja tik ilgu laiku, lai apturētu krāpnieku? Tas nav skaidrs, jo VID neatklāj informāciju par konkrētu nodokļu maksātāju. Vispārīgi dienests skaidro — ja tobrīd, kad tiek izvērtēta pārmaksātā PVN summa, VID nav «pietiekamu un pamatotu pierādījumu», lai atteiktu nodokļa atmaksu, lēmumu nākas pieņemt «normatīvajos aktos noteiktajos termiņos». Rezultāts — Ormus saistības pret valsti šobrīd ir sasniegušas 20,99 miljonus eiro.

Tiesu spriedumi rāda, Ormus darbība kopumā atbilst vispārējam PVN shēmotāju raksturojumam. Deklarēta dažādu preču un pakalpojumu piegāde, ko atšķetinot, atklājas aizdomīgas darījumu ķēdes. Vairākiem iesaistītajiem Latvijas uzņēmumiem pirms strīdus darījumiem vai drīz pēc tam kā amatpersonas reģistrēti citu valstu — Uzbekistānas, Kazahstānas, Tadžikistānas, Krievijas, Baltkrievijas, Igaunijas — pilsoņi, bet kā darba ņēmēji — Polijas un Bulgārijas rezidenti, savukārt ārvalstu uzņēmumiem kā amatpersonas reģistrēti Latvijas pilsoņi.

Daļa šo biznesmeņu ir divdesmitgadnieki, kuri iepriekš komercdarbībā nav iesaistīti, turklāt tā nav viņu pamatnodarbošanās.

Piemēram, liepājnieki Sandis Vilsons un Kristaps Čimbars. Viens pārstāvēja uzņēmumu Foundex, kas nodarbojies ar starpniecību preču tirdzniecībā, sākot no plēvēm līdz kokmateriāliem un riepām. Otrs figurē kā amatpersona Polijas uzņēmumā Borgo Sp.z.o.o., kas kādā darījumā pircis preces no Vilsona uzņēmuma, citā piegādājis 825 tūkstošus eiro vērtas elektropreces un būvmateriālus firmai Ormus.

Cits piemērs — darījumu ķēdē iesaistītajai firmai Ciekkor, kas tirgoja koka sagataves, vienīgā īpašniece ir Anastasija Ostrikova (Mazure), pēc izglītības konditore un dizainere. Lai arī 2014. gadā viņa strādāja Rīgā par grāmatu iesējēju, viņa liecinājusi, ka čakli braukājuši ar sabiedrisko transportu no Rīgas uz Valmieru, lai pārbaudītu darījumu preces, pati kārtojusi grāmatvedību un to visu apguvusi internetā. Tiesu gan viņas zināšanas komercdarbībā nepārliecināja. «Uz tiesas lūgumu nosaukt uzņēmuma pamatlīdzekļus lieciniece atbildēja, ka bija internets, neatceras, ar kādu grāmatvedības programmu strādāja,» lasāms spriedumā.

Līdzīgi tiesā figurē vēl virknes citu jaunu cilvēku liecību. Ar vienu no tiem Ir izdevās sazināties. Sākotnēji atklāti atbildēja uz jautājumiem, bet vēlāk lūdza viņa vārdu nepublicēt, jo baidās par savu un tuvinieku dzīvību. Taču šis stāsts apliecina — darījumi ne tikai izskatās fiktīvi, bet tādi tiešām arī bijuši.

Šis cilvēks apliecināja, ka nekad nav reāli darbojies piesauktajos darījumos. Kā jaunietis savulaik nonācis «kompānijā ar neīstajiem cilvēkiem» un no paziņas, «kas bija tāds pats soldier* kā es», saņēmis vieglas naudas piedāvājumu. Piekritis. «Atveda man tukšas lapas parakstīt, iedeva 500 eiro, un viss. Vienu reizi satikās, ar to viss pasākums arī beidzās. Kā muļķītis parakstījos uz tukšām lapām, uz kurām tika saprintēts viss, ko vajag,» stāsta šis cilvēks. Tagad nožēlo, jūtas apkrāpts un būtu gatavs izstāstīt visu patiesību tiesībsargājošajām iestādēm, ja tās izrādītu interesi. Līdz šim gan tā nav bijis. Kas patiesībā stāv aiz shēmas, viņš nezinot — to cilvēku, kurš atveda parakstīt tukšās lapas, neesot pazinis.

Lai gan tiesai patiesību par savu darbošanos šie cilvēki nav atklājuši, viņu izdomātie stāsti par notikušo komercdarbību nevienu tiesu līdz šim nav pārliecinājuši. Vienā no spriedumiem secināts, ka šo amatpersonu saimnieciskā darbība aprobežojusies ar pircēja pasūtījuma pārsūtīšanu, pavadzīmju izrakstīšanu visbiežāk mājās vai automašīnā. Par darījumiem nav veikti norēķini. «Minētie apstākļi to kopumā neliecina par ierastai komercpraksei atbilstošu saimniecisko darību, bet liecina par vienotas shēmas pastāvēšanu fiktīvu darījumu noformēšanā,» norāda tiesa.

Par shēmošanu šajās lietās netieši liecinājuši vēl citi apstākļi — liela daļa shēmās iesaistīto uzņēmumu reģistrēti 2013. gadā, neilgi pirms darījumu veikšanas ar Ormus tiešajiem partneriem. Īsā laikā šo uzņēmumu apgrozījums mēnesī pārsniedza pusmiljonu eiro, lai gan pierādījumi par faktisku šādas naudas plūsmu nav iegūti. Juridiskajās adresēs uzņēmumi reāli neatradās, tās reģistrētas tikai pasta saņemšanai.

Vēl viens apstāklis piesaistījis tiesu uzmanību — virknei darījumu ķēdē iesaistīto kompāniju bijuši vieni un tie paši grāmatvedības pakalpojumu sniedzēji. Piemēram, piecām iesaistītajām kompānijām Foundex, VZ Factory, EL Systems, JZ Capital, Bonax grāmatvedību kārtoja viens uzņēmums — Jazdans.  Šī uzņēmuma valdes locekle un galvenā grāmatvede Irēna Serova sākotnēji Ir noliedz, ka firma jelkad būtu sniegusi grāmatvedības pakalpojumus tiesas spriedumā minētajām firmām. «Pirmo reizi dzirdu tādus uzņēmumus vispār!» Atkārtoti sazinoties, Serova tomēr atminas, ka īsu brīdi sniegti pakalpojumi divām firmām, bet ne pārējām, un viņa neko nezinot par krāpšanos.

Citā ķēdē iesaistītajiem — Ormus, Alitrans, Egro AG — grāmatvedību kārtoja Dacrydium, grāmatvede Dace Lankovska. «Es nesaprotu, ko jūs varētu gribēt no manis,» sazvanīta saka Lankovska. Sarunu atsaka, aicina jautājumus nosūtīt rakstiski, bet neatbild.

Pārbaudot administratīvo lietu spriedumus, redzams, ka fiktīvu darījumu deklarēšana bijis biznesa modelis ne tikai Ormus, bet arī tā darījumu partneriem. Pēc Ir aplēsēm (tās var būt neprecīzas, jo balstās tikai uz firmu gada pārskatos norādīto informāciju), Ormus kā pārmaksāto PVN atpakaļ no valsts laika posmā no 2011. līdz 2015. gadam saņēmis vismaz 2,4 miljonus eiro, bet darījumu partneri — firmas Egro AG, Erebrum un Alitrans — vēl 3,9 miljonus eiro. Tātad kopā vismaz 6,3 miljonus eiro. Šobrīd «dzīvs» no ķēdes palicis vairs tikai Erebrum, pārējie ir maksātnespējīgi vai jau likvidēti.

Raugoties uz šīm summām, rodas jautājums — vai VID izdarīja visu, lai negodprātīgās darbības nepieļautu? Uz to skaidras atbildes nav, jo VID pēc būtības neatbild uz Ir jautājumiem.

Kas ir Mārtiņmuiža?

Kurš tad stāv aiz visiem šiem samezglotajiem darījumiem? Pētot Ormus lietu, nerodas iespaids, ka Valts Straujais, piesaistīto divdesmitgadnieku plejāde vai grāmatvedes būtu šo shēmu izgudrotāji un patiesie labuma guvēji.

Valts Straujais pats šobrīd iziet privāto maksātnespējas procesu, un, spriežot pēc tiesai sniegtās informācijas, nekādu īpašumu viņam nav. Kā darbavietu norādījis vienu no firmām, kas arī figurē darījumu ķēdēs ar Ormus, kur viņš saņemot 720 eiro algu.

Tikmēr maksātnespējīgais Ormus turpina cīņu dažādos līmeņos tiesu varā par tiem pašiem VID lēmumiem, kuros konstatēti fiktīvi darījumi un veikti uzrēķini.

Šajā Ormus stāstā nevar nepamanīt vairāku darījumu ķēdēs iesaistīto dalībnieku saikni ar adresi Rīgas pievārtē, Mārtiņmuižā. Pirmkārt, tāda ir paša Ormus pasta adrese. Lai arī firma nekad nav mainījusi savu juridisko adresi, pēdējā pārskatā par 2015. gadu norādīta pasta adrese — Mārtiņmuiža, Mārupes novads. Struktūrvienība šajā pašā adresē ir bijusi arī Ormus darījumu ķēdēs figurējušām firmām EGRO AG un Alitrans, tāpat tā ir juridiskā adrese firmai SK Standart, kurai arī bijuši darījumi ar Ormus. Šajā adresē strādājis arī grāmatvedības uzņēmums Dacrydium.

Kas tad ir Mārtiņmuiža? Tā ir trīsstāvu biroju ēka mazliet nostatā vietā Mārupē. Turpat blakus ganās zirgi, ēkā atrodas Purnavas muižas tirdzniecības vieta, kas piedāvā ieročus, aksesuārus un šautuves pakalpojumus.

Ēkā atrodas būvfirma Selva Būve un virkne citu uzņēmumu. Kā redzams zemesgrāmatā, īpašums caur firmu R2A pieder būvuzņēmējam Rolandam Orlovskim ar biznesa partneri Aldi Baltiņu.

Orlovskis ir vienīgais Selva Būve īpašnieks un valdes priekšsēdētājs. Selva Būve apgrozījums 2017. gadā pārsniedza 11 miljonus eiro, un pēc darbinieku skaita šī būvfirma ir nozares līderu divdesmitniekā, liecina Dienas Biznesa apkopojums. Firma pārsvarā darbojusies privātajā sektorā, piemēram, būvējusi Mežaparka rezidences, daudzstāvu dzīvojamo ēku kompleksu Birznieka-Upīša ielā, rekonstruējusi vēsturisko Sarkanā Krusta ēku kompleksu Asara ielā, būvējusi lielveikalus, taču īstenoti arī atsevišķi pašvaldību projekti, piemēram, sporta halle Bauskā, sporta zāle skolai Tukumā, Murjāņu sporta ģimnāzijas rekonstrukcija.

Kā būvfirmas saimnieks Orlovskis skaidro rakstā minētās kopsakarības — vai Ormus un pārējo firmu atmazgātā, no valsts izkrāptā nauda nav nonākusi Selva Būve rīcībā? Orlovskis intervijai klātienē nepiekrīt. Rakstiski norāda, ka biroju kompleksā Mārtiņmuiža juridisko adresi ir reģistrējuši ap 30 uzņēmēju. «Ja kāds no uzņēmējiem, kurš veic savu saimniecisko darbību biroju kompleksā Mārtiņmuiža, ir veicis kādas prettiesiskas darbības, tad nav nekāda pamata šādu darbību veikšanu piedēvēt citiem biroju telpu nomniekiem, tai skaitā Selva Būve,» norādīts atbildēs. «Varam apliecināt, ka Selva Būve vai tās amatpersonas un īpašnieks nav jebkādā veidā saistīts ar pieminētajiem uzņēmumiem vai grāmatvedības pakalpojumu sniedzēju, kā arī nav guvis jebkādu finansiālu labumu no pieminētajiem uzņēmumiem.»

Kamēr VID skopā informācija nepalīdz saprast problēmu sakni, kāds labi informēts bijušais VID darbinieks sarunā ar Ir atļāvās būt atklāts — ar nosacījumu, ka viņa vārdu neizpaudīsim. Nekomentējot konkrēti Selva Būvi un Ormus lietu, bijusī valsts amatpersona atzina: «Latvijā nav neviena [godīga] lielā būvniecības objekta, sākot ar Gaismaspili un beidzot ar VID māju, — visi lielie valsts projekti, viņos visos mazgāta nauda.

* Ierindnieks — no angļu val.

PVN krāpšanas shēma — piemērs ar 100 eiro

1. Komersants A pārdod preces par 100 eiro. Tiek aprēķināts 21% PVN, tātad budžetā jāmaksā 21 eiro.

2. Starpnieks B pārdod tālāk preci par 110 eiro. Tiek aprēķināts PVN 23,10 eiro. Vienlaikus atrēķināts priekšnodoklis 21 eiro, tātad budžetā jāmaksā 2,10 eiro.

3. Pazīstamais tirgotājs C pārdod preci gala patērētājam par 120 eiro. Tiek aprēķināts PVN 25,20 eiro. Vienlaikus atrēķināts priekšnodoklis 23,10 eiro, tātad budžetā jāmaksā 2,10 eiro.

4. Rezultātā no B un C valsts budžetā ienāk 4,20 eiro, bet firma A pazūd un 21 eiro nesamaksā. Ar šādu shēmu C ir izvairījies no PVN, bet tam nav tiešo darījumu ar A.

Shēmu var vēl sarežģīt, iesaistot vairākus starpniekus jeb «buferus» Latvijā. Tāpat var iesaistīt ārvalstu uzņēmumus,
kas Latvijā reģistrēti tikai kā PVN maksātāji.

Raksts sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Nākamajā numurā

Kā muitnieki iesaistās degvielas krāpniecībā