Kopš Ingai Judrei ir divas frizē bišonu šķirnes sunītes Miša un Braita, viņai ir mazāk brīva laika un reizēm mājās gaida noplēstas tapetes. Tomēr līdzi nācis arī milzīgs gandarījums un cilvēki, ar kuriem vieno kopējas vērtības
Es visu mūžu zināju, ka gribu suņus un gribu ar tiem nopietni nodarboties. Iedziļināties, saprast, visu izdarīt pareizi. 19 gadu vecumā man jau bija uznācis dullums — nopirku sev Jorkšīras terjeru. Taču tā bija milzīga kļūda. Jo terjeri — tas ir raksturs. Ass, sarežģīts. Ja neko no tā nesaproti, suns kāps tev uz galvas. Man tā arī bija. Tāpēc pirms diviem gadiem, kad atkal biju atgriezusies pie domas par savu suni, bija svarīgi saprast — kādu man vajag? Mednieks man nederēs, ar jorku vairs mocīties negribēju, bet absolūti skaidri zināju, ka gribu frizējamu suni. Gribu ņemties ar kažoku — audzēt, griezt un kopt. Toreiz to vēl nemācēju, bet zināju, ka vēlos. Gribēju, lai suns ir neliela auguma, paklausīgs un garspalvains.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.