Cilvēcības sala

Žaņa Lipkes klusā pretošanās vēsturiskajā filmā Tēvs Nakts

Uzskatīt, ka vēsturisko drāmu stāsti par cilvēces tumšākajām stundām neattiecas uz mūsdienām, ir aplami. Dzīvojot mierā un relatīvā pārticībā, sabiedrības atmiņa diemžēl ir pierādījusies esam īsa. Tālab Dāvja Sīmaņa jaunākā spēlfilma biogrāfiskā drāma Tēvs Nakts par cilvēku glābēju Žani Lipki nav tikai vēsturisks artefakts, kam ar dzīvi šodien maz sakara, bet atgādinājums un brīdinājums tam, uz ko ir spējīgs politisks ekstrēmisms. Nesenākās kinematogrāfijas vēsmas uzskatāmi parāda, ka filmu veidotāji visā pasaulē ir nobažījušies par pieaugušo neiecietības vilni. Cilvēcības tēma caurvij ievērojamu apjomu pēdējos gados tapušo kinodarbu. Atgriežoties pie Latvijas konteksta — apsveicams ir režisora lēmums veidot filmu, kas atskatās uz nacistiskās okupācijas gadiem 40. gadu sākumā — sabiedrības kolektīvā atmiņa par šo laiku ir pilna ar emocionālām neprecizitātēm.