Aicinu nesamierināties

Šajās vēlēšanās mums ir izvēle — nekļūt par dekoratīvajiem latviešiem

Iesākumā bija vārds. Pārlasiet oligarhu sarunas. Tur ir rakstīts, kādu valsti šeit daži grib veidot. Šodien mūsu valsti jau vada Ķencis ar Pāvulu, kurus savukārt gudri uzmundrina kāds smaidīgs Prātnieks. Vai mēs to gribējām? Bet mēs to dabūjām. Mēs paši.

Tas viss mūs tagad novedis uz sliekšņa koalīcijai ar Saskaņu. Kā tas gadījās? Kā mēs to pieļāvām? Atbilde ir skaidra — Latvijā tauta ir izzudusi. Mums zudis kāds dziļš kolektīvās paškontroles mehānisms, kas attur no pašnāvības. Vai mēs vēl varētu savākties 11. novembra krastmalā uz tautas manifestāciju par Latvijas neatkarību? Vai tomēr sabrukums ir neizbēgams? Vai neizbēgama ir šī klusā, laipni erotiskā Kremļa pavedēja roka, kas, maigi glāstot tavu neatkarībā atslābušo miesu, ieaijā vēl nebijušā kolektīvas laimes pārdzīvojumā, kurā izzūd tavas patības kods, kura pārvērš tevi pašu sev neatpazīstamu? Tik ilgi pumpēja ar argumentu «krievi nāk», kamēr tā piegriezās, ka atnāca paši «latvieši»?

Putinam izdevās pārliecināt latviešus, ka viņa supergudrā vara ir mīļa, jauka un paver tev nebijušas iespējas. Rīgā to redzam — Rīga atgādina padomju laiku dziesmu svētkus. Tu visu drīksti — drīksti runāt, dziedāt un rotaļāties latviski, braukt ar tramvaju, biežajās pilsētas svētku dienās tevi arī pabaros par velti. Tu drīksti būt dekoratīvais latvietis — dziedi un spēlējies līdz apdullumam, tāpat neaizmirsti apsveikt savas dāmas 8. martā, kolektīvi nosvinēt 9. maiju, lai draudzīgi visi kopā ar dziesmām un dejām sagaidītu Līgo. Visu drīkst, viss jaukais ir ārpus politiskās izpratnes. Un politisko izpratni tev jauki papumpēs bezzobainajai videi draudzīgi mediji. Tā būs gandrīz paradīze, kur laimīgi sadevušies rokās rotaļās, sākumā ap Brīvības, tad ap Uzvaras pieminekli ies Ušakovs un Gobzems, Kaimiņš un Lembergs. Visi būsim laimīgi, pretrunas tiks novērstas pašos pamatos — smadzenēs.

Es apsolos tādā valstī nedzīvot. Fiziski prom es nebraukšu, bet garīgi es palikšu uzticīgs savai vīzijai par neatkarīgu un demokrātisku Latviju. Arī ja šāda Latvija pārvērtīsies par «iekšējo Tibetu». Es palikšu tai uzticīgs.

Bet, kamēr vēl šis mīlīgais ļaunums nav noticis, ir jādara viss, lai to atturētu. Mums katram jābūt stingri pārliecinātam, ka ne tikai mūsu draugu lokā, bet arī attālu paziņu vidū nav neviena, kurš nolēmis neiet uz vēlēšanām. Bet tas vēl nav viss, mums ar šiem cilvēkiem jārunā un jāmēģina pārliecināt, par ko atdot savas balsis. Izvēle ir. Taču Saskaņa un KPV nav izvēle. Arī tas mazliet pazaļais liekas aizdomīgs.

Tas pat nav eksperiments. Saskaņu ielaist koalīcijā var tikai vienreiz. Pēc tam tikt vaļā vairs nebūs iespējams.

Bet mums ir cerība. Cerība, ka Latvija nekad nepārvērtīsies par vienpartijas valsti, ka cilvēki nekad nedomās vienādi. Taču cienīs cits citu. Ir cerība, ka attīstīsies normālas konservatīvās, liberālās un sociāldemokrātiskās partijas, kas nav iekšvalsts un ārvalstu biznesa projekti, bet partijas, kas tiek balstītas uz savām vēsturiskajām vērtībām. Mums nevajag šajā ziņā izdomāt neko unikālu, labāk iesim Eiropas demokrātijas ceļu ar visām mūsu pretrunām.

Šis ir tas brīdis, kad es to uztveru personīgi. Arī man šajā valstī nav gājis viegli. Nav man ne amatu, ne siltu vietu. Strādāju no projekta uz projektu, bieži nezinu, kas būs tālāk. Tiku arī es bīdīts uz amatiem, taču nemitīgi palaidu muti — teicu, ko domāju, darīju, kā uzskatīju par vajadzīgu. Biju un esmu Latvijas kultūrpolitikā neērts. Mūsu kultūru šodien vada savādāki — pareizāka ierēdņa tipa cilvēki. Kas arī zina, ka var kaut ko zaudēt. Zaudēt krēslu ir lielāks risks, nekā zaudēt savu profesiju. Neatliek citas iespējas, kā turēties pie profesijas. Varbūt tas mani ir veidojis kā mākslinieku. Tagad runājot, ko domāju, zinu, ar ko es riskēju. Ja manas režijas nebūs konkurētspējīgas, es būšu bez darba. Silta vietiņa nav iespējama. Zinu, ka varu netikt aicināts iestudēt, ka manas filmu ieceres var netikt finansētas. Iespējams, teātru vadītājiem kāds ietekmīgs draugs jau tagad pārmet, ka aicina mani strādāt. Risks pastāv vienmēr. Taču vēlme situāciju mainīt, neapstāties, neaizmigt un nenogulēt Latviju ir dzinulis, kuru savukārt es nedrīkstu apturēt. Un šoreiz man ir pārliecība, ka mūsu valstij izšķirošajos brīžos šiem ierēdņu tūkstošiem nav vārdu — nav, ko teikt. Viņi visi gaida. Viņi pār mums valda, tad nogaida un turpinās valdīt. Mēs savu radošo valsti esam prasmīgi pārvērtuši par rāpojošu. Tas ir lielākais zaudējums, ko nodarījusi viduvējību vara.

Tieši radoša un gudra valsts ir mūsu neatkarības atslēga, nevis šis tautai tik mīļais, papelējušais ulmanisms. Nē, tiesiska valsts, kurā katrs pilsonis, to skaitā es, būs simtprocentīgi pārliecināts, ka mans pienākums ir teikt, ko uzskatu par vajadzīgu, nevis klusēt. Un, ka es zināšu, ka man par to nekas nedraud. Visticamāk, ja būs Saskaņas un KPV valdība, es tikšu apklusināts uz ilgu laiku. Esmu tam gatavs un pacilātā noskaņā eju sestdien uz vēlēšanām. Es zinu, ko es varu zaudēt, un zinu, ko varu iegūt. Varu iegūt valsti ar nākotni. Un esmu laimīgs, ka man ir izvēle.