Priekā

1918. gada rudenī Rīgā svin pilsētas mākslas muzeja simtgadi, bet piepilsētas dārziņos entuziasti audzē cukurbietes, lai tiktu pie trūkstošā cukura

Septembra vidū apgrozībā Rīgā negaidīti parādījās cukurs, ko tirgoja lētāk par varas iestāžu noteikto cenu. Pircējiem gan nācās konstatēt, ka tam ir ļoti zema kvalitāte — gabalos esošajam cukuram trūka salduma, bet smalkais cukurs bija samaisīts kopā ar nezināmām vielām, kas kūstot šķidrumu padarīja duļķainu.

Šādas manipulācijas bija iespējamas, jo cukura trūkums bija jau hronisks. Problēmas risināšanai vēlējās pievērsties arī viena no tā brīža aktīvajām sabiedriskajām organizācijām — Rīgas Dārzkopības biedrība. Tās sapulcē šajās dienās aicināja dārziņu īpašniekus audzēt cukurbietes, lai varētu atrast «vietnieku jeb erzacu trūkstošajām importa precēm». Jau 1918. gada pavasarī ar lielām grūtībām bija izdevies iegūt cukurbiešu sēklas un dārziņu īpašnieki Rīgas apkārtnē tās bija iesējuši. Bet cilvēkiem trūka zināšanu, ko ar izaudzēto darīt. Nepacietīgākie tās jau bija mēģinājuši vārīt, bet sīrups sanācis pasāļš. Biedrības pārstāvji skaidroja, ka šādām darbībām vēl neesot pienācis īstais laiks — bietēm vēl jāļauj kādu mēnesi augt. Pēc tam izraktās saknes sīki jāsakapā un jānovāra mīkstas nelielā ūdens daudzumā. No savārītajām saknēm jāizspiež sula, un tā jākarsē tik ilgi, līdz veidojas sīrups. Iegūtais sīrups jāsavāra ar augļiem, ogām, ķirbjiem vai burkāniem — veidojoties garšīga marmelāde.

Jau vairākus mēnešus Latvijā trūka arī mazgāšanas līdzekļu. Ar ko ieteica aizstāt tos? Ar kastaņiem! Kastaņi esot jāsamaļ gaļas mašīnā, un iegūtais rupjais pulveris derot ziepju vietā «miesas tīrīšanai un rupjas veļas mazgāšanai». Cilvēki gan šo ierosinājumu uztvēra skeptiski.

16. septembrī bija pienācis laiks atkal «griezt pulksteni». Trijos no rīta pulkstenis bija jāpagriež par vienu stundu atpakaļ, lai no vasaras laika pārietu uz ziemas laiku.

17. septembrī prese rakstīja par iepriekšējā dienā notikušajām Rīgas pilsētas mākslas muzeja 100. gadadienas svinībām. Lai gan preses virsrakstos uzsvērta muzeja 100 gadu jubileja, pašā tekstā minēts: «Šogad pagāja apmēram 100 gadi kopš tā brīža (1816. gadā), kad lika pamatu tam mākslas objektu krājumam, kurš ar laiku izveidojās par tagadējo Rīgas pilsētas mākslas muzeju.» Svētku aktā muzeja telpās pulcējās lūgtie viesi, piedaloties arī pilsētas un guberņas augstākajām amatpersonām.

Viesus iepazīstināja ar 100 gados paveikto un atklāja Baltijas Mākslinieku savienības gleznu izstādi. Tajā bija izstādītas aptuveni 50 autoru radītas 293 gleznas. Starp tām gan bija tikai trīs latviešu — Vilhelma Purvīša, Jaņa Rozentāla un Zelmas Pļavnieces (no 1921. gada — Zelma Des Coudres) — mākslas darbi, kopskaitā 23. 

22. septembris. Attīstot tālāk 27. augustā starp Vāciju un Padomju Krieviju parakstīto papildu vienošanos un atsaucoties uz līguma 7. pantu, kurā Krievija atsakās «no valsts virskundzības pār Igauniju un Vidzemi», 22. septembrī Vācijas ķeizars Vilhelms II formāli atzina Vidzemi, Igauniju, Rīgu un Sāmsalu par brīvām un neatkarīgām. Par Baltiju dēvētās teritorijas pārstāvi par šo lēmumu gan informēja tikai 16. oktobrī.

Aizsākums šādas Baltijas valstiskuma idejas īstenošanai meklējams jau 1918. gada 12. aprīlī vācbaltiešu līderu izveidotās Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas Apvienotās Zemes padomes lēmumā veidot Baltijas valsti, kura ar personālūnijas starpniecību būtu piesaistīta Vācijai. Konstitucionāli monarhistiskajai Baltijas valstij vajadzēja aptvert mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijas, kurā nacionālajai minoritātei — vācbaltiešiem — saglabātos viņu līdz šim baudītās privilēģijas, nekas neapdraudētu viņu īpašumus utt., jo tiktu ievērots paritātes princips starp trim «pamattautām» — vācbaltiešiem, latviešiem un igauņiem.

Jau mēnešiem ilgi ar preses starpniecību šīs idejas atbalstītāji centās pārliecināt latviešus un igauņus par Baltijas valsti kā vienīgo alternatīvu turpmākajai reģiona attīstībai, lai nepieļautu lielinieku nākšanu pie varas šajā teritorijā, un solīja atbalstīt latviešu un igauņu kultūras attīstību, valodu lietošanu valsts pārvaldē un skolās.