Uz mežu!

Pilsētās arvien lielākā skaitā atgriežas bēgļi, bet daudzi vasaras nogalē dodas mežos — pēc sēnēm

Augusta vidū presē ļoti bieži lasāms par iedzīvotāju skaita pieaugumu dažādās pilsētās, norādot, ka bēgļi lielā skaitā turpina atgriezties Latvijā. Viena no šādām pilsētām ir Tukums, kur dzīve pamazām atgriezusies «savās normālajās sliedēs», kustība uz ielām kļuvusi arvien intensīvāka. Kara laikā bija sagrautas tikai dažas ēkas dzelzceļa stacijas tuvumā un pašā pilsētas centrā. Diemžēl lielākus postījumus pamestajām ēkām bija nodarījuši palikušie pilsētnieki, kuri meklējuši kokmateriālus. No dažām ēkām viņi atstājuši tikai četras ārsienas.

21. augustā darbu savās agrākajās telpās — ar kokrūpnieka un mecenāta Augusta Dombrovska atbalstu būvētajā ēkā Mīlgrāvī — atsāka atturībnieku biedrība Ziemeļblāzma. Dombrovskis bija arī viens no biedrības dibinātājiem 1904. gadā, viņa dzīves moto ir biedrības devīzes «Uz skaidru prātu — caur zināšanām, kultūru un veselīgu dzīvesveidu» pamatā. Atturībnieku biedrību Mīlgrāvī veidoja, lai apkārtnes iedzīvotājiem būtu pilnvērtīga sabiedriskā un kultūras dzīve. Tās paspārnē darbojās teātris, bibliotēka, lasītava. 1905. gada revolūcijas laikā biedrības pirmajā ēkā rīkoja mītiņus un sapulces, kurās vērsās pret cariskās Krievijas rusifikācijas politiku, aicinot mācīt latviešu valodu kā obligātu mācību priekšmetu visu līmeņu mācību iestādēs. Sākoties represijām, soda ekspedīcija biedrības ēku nodedzināja. 1913. gada 1. septembrī atklāja jaunuzbūvēto biedrības namu. Pirmā pasaules kara laikā biedrība savās telpās izmitināja latviešu strēlniekus, palīdzēja armijā iesaukto karavīru bērniem. Vācu karaspēkam ieņemot Rīgu, daļa biedrības vadības devās bēgļu gaitās, biedrība darbību uz laiku pārtrauca.

23. augusta pievakarē Latviju no jūras puses sasniedza pamatīga vētra. No rīta cilvēku skatieniem pavērās vēja nodarītā postaža, arī Rīgā vairākām ēkām bija bojāti jumti un izsisti logi, tirgotavām norautas izkārtnes, pilsētas mežos un parkos atsevišķi koki izrauti ar visām saknēm. Daugavā vētras dēļ cēlies ūdens līmenis, Mūkusalas un Oskara ielu galos Pārdaugavā ūdens skalojās pāri dambim.

No Valmieras un Cēsu apriņķiem iebraukušie cilvēki stāstīja par nolauztiem un ar saknēm izrautiem kokiem ceļmalās, kas apgrūtināja nokļūšanu Rīgā. Stipri cietuši novāktie labību lauki, kuros vējš apgāzis sakrautās gubas, izmētājis labības kūlīšus un izbirdinājis graudus.

Augusta vidū pēc lietus cilvēki devās mežā papildināt pārtikas krājumus ziemai vai mēģināt papildus nopelnīt sēņojot. Mežā varēja sastapt gan «vienkāršas sieviņas», gan «labāko aprindu jaunkundzes». Bieži vien sēņotāji devās prom no mājām jau pievakarē un naktis pārgulēja lauku mājās, pamestajos ierakumos vai pat mežā, lai līdz ar gaismiņu varētu sākt lasīt sēnes. Pilsētās un miestos viņi atgriezās ap pusdienlaiku. Čaklākie un veiksmīgākie sēņotāji vienā reizē spēja salasīt līdz pat diviem pudiem sēņu (puds — 16,38 kilogrami), ko gan nereti nācās nest vairākus desmitus kilometru, mērojot ceļu uz mājām. Pārdodot salasītās sēnes, piemēram, Rīgas tirgos, varēja nopelnīt līdz pat 90 markām. Salīdzinot ar citu produktu cenām — rupjmaize šajā laikā Rīgas tirgos maksāja līdz 1,80 markām mārciņā (mārciņa — 0,454 kg), kartupeļi 0,36 markas mārciņā, smalkais cukurs 10 markas mārciņā.

Apzinoties, ka ne visi sēņotāji prot atšķirt ēdamās sēnes no indīgajām, Rīgas pilsētas ģimnāzijas aulā Troņmantnieka bulvārī (tagad — Rīgas Valsts 1. ģimnāzija Raiņa bulvārī) 1. septembrī rīkoja sēņu izstādi. Lai parādītu interesentiem pēc iespējas vairāk Latvijā sastopamo sēņu sugu, jau divas nedēļas iepriekš ar preses starpniecību cilvēkus aicināja sarūpēt sēņu paraugus. Izstādes organizētāji savās publikācijās norādīja, ka no Latvijā augošajām tobrīd identificētajām aptuveni 200 sēņu sugām ēdamas esot tikai 30—40 sugas.