Laiks atgriezties • IR.lv

Laiks atgriezties

Latviešu rakstnieki, kuri piedalās kādas lugas uzvedumā. Rīga, ap 1916. gadu. Otrais no labās — Edvarts Virza. Foto no Latvijas Kara muzeja krājuma
Barba Ekmane, Latvijas Kara muzeja vēsturniece

Skolās sākas mācību gads, bet Latvijā no Petrogradas atgriežas Edvarts Virza

Skolēnu vasaras brīvlaiks noslēdzās 13. augustā un atsākās mācības Rīgas skolās. Kā ceļamaize skolu jaunatnei bija veltīti šādi vārdi: «Atvērsies skolas durvis, un mazi un lieli jo čakli steigsies uz skolu kā bitītes, kas lido pa lauku, meklē saldu medu un krāj to nebaltai dienai. (..) Jaunajai paaudzei tagad jākrāj, jāsijā, jāšķiro un viss labais jāpatur. Kas zin, gan nāks laiks, un visu varēs lietā likt.»

Augusta otrajā nedēļā uz dzīvi Valkā apmetās dzejnieks Edvarts Virza, kurš Latvijā atgriezās no Petrogradas. 1915. gadā, kad vācu karaspēks tuvojās viņa dzimtajām mājām Zemgalē, visa ģimene bija devusies bēgļu gaitās. 1916. gadā Virzu mobilizēja karadienestā Krievijas armijā, viņš dienēja 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulkā. Vācu armijai turpinot uzbrukumus, 1917. gada beigās Virza kopā ar cīņubiedriem atkāpās uz Krieviju un nokļuva Petrogradā. 1918. gada martā viņš bija atvaļinājies no dienesta armijā un aktīvi darbojās Latviešu pagaidu nacionālajā padomē. Tagad bija pienācis laiks atgriezties dzimtenē.

15. augusts. Baidoties, ka Krievijā sākusies holeras epidēmija var izplatīties arī Latvijā, varas iestādes lēma, kā to aizkavēt. Piemēram, Rīgā no 15. līdz 20. augustam aizliedza pārdot ābolus un bumbierus. No 21. augusta drīkstēja tirgot tikai gatavus un no zariem nolasītus augļus. Vismaz pirmajā aizlieguma dienā gan pārtikas veikalos, gan uz ielām āboli tomēr bijuši nopērkami. Kritušos augļus gan bija iespējams pārdot pilsētas Pārtikas valdes augļu apstrādāšanas nodaļai, kas tos iegādājās, lai gatavotu marmelādi.

Ikšķilē vietējā kara pārvalde aktīvi iepirka no vietējiem iedzīvotājiem sienu, maksājot par to ar pārtikas produktiem, piemēram, cukuru. Iespēju šādi papildināt savus pārtikas krājumus ieguva arī bezzemnieki, kuriem iedalīja pļavas siena sagādei. Iedzīvotāji šādu risinājumu atzina par labu, jo pašiem nebija jādodas uz tuvākajām pilsētām iepirkt pārtiku par nopelnīto naudu.

Lai kontrolētu cenas, veikalos redzamā vietā bija jāizkar saraksts ar varas iestāžu apstiprināto produktu maksimālajām cenām. Taču Rīgā tikai retais tirgotājs šos noteikumus pildīja un bieži vien prasīja augstāku cenu par noteikto. Noteikumu izpildīšana bija jākontrolē policistiem.

Liepājā pārdodamo preču saraksti un cenas bija jāizliek arī skatlogos, lai cilvēki var tās redzēt, neieejot veikalā.

Ap 18. augustu Rīgā no Krievijas bija atgriezušies aptuveni 1000 gados jaunu agrāko pilsētas iedzīvotāju (20—28 gadus veci), lai izvairītos no mobilizācijas sarkanajā armijā. Padomju Krievijā pilsoņu karā tika ierautas arvien plašākas teritorijas, un lieliniekiem bija jādomā par savu bruņoto spēku papildināšanu ar jauniem karavīriem un varas nostiprināšanu.

Šajā laikā Krievijā norisinājās bruņoti konflikti starp dažādām politiskajām, etniskajām un sociālajām grupām, kā arī valstiskajiem veidojumiem. Lielinieki augustā zaudēja varu Urālos, Sibīrijā, Tālajos Austrumos un citos reģionos. Kaujās bija iesaistīti arī Latviešu strēlnieku padomju divīzijas pulki, piemēram, austrumu frontē Kazaņas rajonā pret Čehoslovāku korpusu un atlaistās Satversmes sapulces komitejas Tautas armiju. Situācijai kļūstot arvien nopietnākai, lielinieki pastiprināja represijas pret saviem ienaidniekiem un citādi domājošajiem.

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu