Labklājības ministrs Jānis Reirs par pensiju pieaugumu, arvien tukšākajiem bērnunamiem un to, kāpēc Vienotībā vairs neesot iekšējo strīdu
Labklājības ministrs Jānis Reirs (Vienotība) nav bijis no pamanāmākajiem Māra Kučinska valdības ministriem par spīti tam, ka viņa atbildības lokā atrodas daudzas no jutīgākajām atbildības jomām — pensijas un sociālie pabalsti, arī pērn mediju aktualizētais un sabiedrības uzmanības degpunktā nonākušais jautājums par «sistēmas bērnu» atrašanos psiholoģiski un fiziski postošajā bērnunamu vidē. Novembrī Reirs valsts vārdā publiski atvainojās bērnunamu bērniem par neatgriezeniski salauztajām dzīvēm. Tomēr kopumā viņš nav sevišķi bieži izteicies par savu darbu vai atbildējis uz jautājumiem, tāpēc ministru interviju sērijā Ir devās arī pie Reira.
Kuri ir tie darbi, par kuriem vēlētos, lai atceras jūsu laiku labklājības ministra amatā?
Pensionāru finansējuma palielināšana. Mērķis šajos divos gados bija palielināt pensiju apjomu cilvēkiem ar mazām pensijām. Pirms diviem gadiem pieņēmām likumu par pensiju indeksācijas palielināšanu. Iepriekšējā indeksācija bija ap 2%, pagājušā gada indeksācija jau bija 4,3%, un šā gada indeksācija varētu būt virs 6%. Ļoti nozīmīga palīdzība tieši pensionāriem ar maziem ienākumiem bija [samaksas] palielināšana par nostrādāto laiku. No 1. jūlija apmēram 20% no pensionāriem saņēma šo pieaugumu. Pensionāram, kurš pensionējās līdz 1996. gadam ar 40 gadu darba stāžu, šis pieaugums ir 20 eiro. Tas ir nozīmīgi. Tajā kategorijā pensijas ir ļoti zemas, tur nav neviena bagātnieka.
Eiropas Komisija savā pavasara ziņojumā norāda uz nabadzības risku pensionāriem, kas ir ļoti liels, turklāt pēdējos gados nozīmīgi paaugstinājies. Vai, jūsuprāt, ar šiem soļiem pietiks, lai samazinātu nabadzības risku?
Šie mēri varbūt nesamazina atšķirību, bet ļauj noturēties tajā pašā līmenī. Pensiju sistēma mums ir solidāra. Tas ir mīts, kad saka — ir viens pensionārs uz diviem strādājošajiem. Sociālās iemaksas vismaz no minimālās algas veic tikai 60% strādājošo. Tas nozīmē, ka mūsu 450 000 pensionāru uztur 600 000 strādājošo. 300 000 darbavietu — te man ir 2016. gada dati — nepiedalās ne savā uzkrājumā, ne solidārā maksājumā šodienas pensionāram. Ja visas darbavietas maksātu vismaz minimālo darba algu, pensijas tajā gadā pieaugtu par 50—70 eiro.
Nozīmīga daļa strādājošo, kas nepiedalās sociālajos maksājumos, ir mikrouzņēmumu darbinieki. Vai viņi nebūtu vairāk jāiesaista sociālajā sistēmā?
Es esmu likuma par minimālajām sociālajām iemaksām autors. To pieņēmām Laimdotas Straujumas otrajā valdībā, bet pēc tam šo likumu atcēla. Es uzskatu, ka tā ir viena no lielākajām kļūdām, jo Eiropas būtība ir sociālās garantijas.
Mums ir jāiet uz šo sociāli atbildīgo modeli. Tas nes stabilitāti, mieru un attīstību, kas biznesam ir vajadzīgs. Mēs laikam esam palikusi pēdējā valsts, kas dod iespēju legāli nemaksāt sociālās iemaksas. Skaitļi par slimības lapas apjomu — septiņi centi dienā — nav izdomājums, tā ir realitāte. Cilvēks saņem labu algu, viss kārtībā, bet tad notiek trauma, saslimst, un viņš saņem septiņus centus dienā, jo nav sociālo iemaksu.
Kas vēl ir panākts?
Otrs ir jautājums par bērnunamiem un adopciju uz ārzemēm. Katrai valstij pienāk brīdis, kad tai ir jāsāk rūpēties pašai par saviem bērniem. Šis laiks ir pienācis arī Latvijai, tāpēc esam izveidojuši ļoti plašu programmu, lai likvidētu bērnunamus, un sākam procesu, lai adopciju veicinātu tieši Latvijā, nevis uz ārzemēm. Mums, kā jebkurai attīstītai valstij, ir jārod iespēja bērniem augt ģimenēs. Veids, kā to esam sākuši, un temps, ar kādu samazinās bērnu skaits bērnunamos, ir ļoti labs.
Neviens nav pieteicies uz specializētās audžuģimenes statusu. Vai tā nav problēmas?
Ir pieteikušies trīs atbalsta centri, tie veidos mācību programmu. Tad sāksies mācības. Nav mērķis veidot audžuģimenes un ievietot bērnus audžuģimenēs. Mērķis ir, lai bērns nenonāktu [bērnunamā]. Tāpēc man nevajag raportēt 1. jūlijā — rekur ir pirmā specializētā audžuģimene.
Tas būtu konkrēts pierādījums, ka rodas alternatīva bērnunamiem.
Kad sākām šo projektu, bērnunamos bija 1200 bērnu. Pašreiz ir 800. Sociālās aprūpes centros pirms pusotra gada bija 350—365 bērnu, pašreiz 215.
Kā ir panākts šis samazinājums?
Katrs piesaistītais strādā un meklē alternatīvas institūcijām. Arī sociālās aprūpes centriem (SAC) ir jaunas formas. Decembrī pēc raidījuma Aizliegtais paņēmiens, kurā bija teikts, ka nav, kas palīdz bērnu aprūpē, [parādījās cilvēki], kas ir gatavi palīdzēt, piemēram, āra pastaigās. Man visi stāstīja, ka tas nav iespējams, bet mēs atradām veidu, atvērām SAC, un tagad liela daļa no brīvprātīgajiem aprūpētājiem ir sākuši adopcijas procesu. Nevis caur ekseli dabūjuši lietu, bet ikdienas saskarsmē ar bērnu sapratuši, ka tā ir radniecīga dvēsele, ka ir iespējams ar šo bērnu veidot kopēju nākotni. Mēs ļoti pastiprināti skatāmies bērnus vecumā no dzimšanas līdz trim gadiem — tad ir visnozīmīgākā kognitīvā attīstība, un jebkura atrašanās institūcijā ir bīstama. Kopš šā gada 1. janvāra vidējais termiņš, kurā šā vecuma bērnam [tiek atrasta ģimene], ir divas nedēļas. Iepriekš tie bija 18 gadi, jo, pārkāpjot bērnunama slieksni, bija 80% varbūtība, ka paliek tur līdz pilngadībai. Tas ir gan bāriņtiesu, gan sociālo darbinieku, gan ministrijas, gan NVO darbs.
Tātad bērnu skaits institūcijās ir samazinājies. Taču ir plāns no ES fondiem izmantot 90 miljonus deinstitucionalizācijai, kas pēc būtības nozīmē šīs lielākās iestādes sadalīt mazākās. Kāpēc tie 90 miljoni netiek izmantoti arī audžuģimenēm?
Diemžēl man ir jāstrādā ar to projektu, kuru esmu saņēmis mantojumā. Ir arī standarti, kādos apstākļos var atrasties bērni, tās ir grupiņas ar ne vairāk par astoņiem cilvēkiem. Runājot par SAC, no 215 bērniem simtam būs jāatrodas šajos centros viņu veselības stāvokļa dēļ. Šādi SAC būs, bet tie nevar būt sporta zālēs vai telpā, kur ir 30 un 40 bērnu. Taču deinstitucionalizācijas procesa uzdevums ir sniegt pakalpojumu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, tas nav attiecināms uz esošajiem bērnunamiem. Galvenā doma ir atslogot ģimenes, lai tām būtu iespēja strādāt un bērniem būtu sniegts šis pakalpojums. Skaidrs, ka deinstitucionalizācijas procesā ir problēmas. Mani pilnībā neapmierina tas, ka viss tika novelts uz pašvaldībām, ka netika piesaistītas nevalstiskās organizācijas, jo mūsu nevalstiskās organizācijās [sniedz] Eiropas līmeņa pakalpojumus. Plānojot nākamo periodu, mēs paredzēsim, ka NVO varēs piedalīties šajā deinstitucionalizācijas procesā.
EK ziņojumā teikts, ka personām ar invaliditāti sociālā aizsardzība ir ļoti vāja, viņu nabadzības risks ir viens no augstākajiem ES. Kas ir darīts, lai labotu šo situāciju?
Mēs esam veidojuši atsevišķu nodarbinātības programmu cilvēkiem ar invaliditāti. Nav nevienas valsts, kas spētu nodrošināt ar pabalstiem visu, kas ir nepieciešams. Galvenais ir veidot nodarbinātības sistēmu. Mums ir grūtības, un tā nav tikai Latvijas problēma, tā ir visu postpadomju [valstu] problēma, ka no sabiedrības tika slēpts viss atšķirīgais — segregācija izglītībā, speciālās skolas mežos, tālāk no acīm. Ir jālauž stereotips sabiedrībā, jo nevar veidot politiku, ja sabiedrība to neatbalsta. Esam sākuši ļoti nopietnu skaidrošanas darbu skolās, ka šī integrācija ir ļoti pozitīva, un ne tikai bērnam, kuram ir problēmas, bet arī pārējiem bērniem. Ja pirmajā klasē ir bērns ar īpašām vajadzībām, tas veido pārējo klasi par pavisam citas kvalitātes cilvēkiem. Līdzdalība, līdzcietība, palīdzēšana, nebaidīšanās no atšķirīgā, tas viss tiek ielikts. Otrs — nodarbinātība. Mums ir samērā maza programma, kurā tika apmaksāta darbavietas aprīkošana, arī daļa sociālo iemaksu. Patīkami, ka pēc šī perioda cilvēki ir palikuši darbā, darba devēji ir apmierināti, bet tā nebija masveida kustība.
Deinstitucionalizācijas process arī palīdz, jo tas ļauj vecākiem pilnvērtīgi strādāt. Tad ir atalgojums un lielāki ienākumi, arī atelpas brīdis. Daudzi vecāki izdeg, 24 stundas diennaktī atrodoties šādā situācijā. Šādos centros bērni tiek skoloti, nodarbināti.
Vecāki, kas audzina bērnu invalīdu, saņem 200—300 eiro, bet institūcija par bērnu saņem vairāk nekā 1000. Vai nevajadzētu tomēr arī vecākiem saņemt vairāk?
Es konkrēti uz šo jautājumu pašreiz nevaru atbildēt, bet paaugstinājums notiek visās jomās. Ja skatos, piemēram, uz pensijām, kamēr esmu [amatā], visos budžetos ir ielikts apmēram pusmiljarda pieaugums. Šogad vien 160 miljoni. Visās jomās nevar uzreiz palielināt, bet tiek meklētas [iespējas].
Ekonomika strauji aug, algas aug, bet nevienlīdzība nesamazinās. Kāpēc?
(Pauze.) Attīstītās demokrātijās būtu vieglāk, jo tur ir pētniecības institūti, kas ar to strādā, mums tādu pētījumu nav. Intuitīvi šķiet, ka viens no iemesliem ir izglītības atšķirības, tas tikai pieaugs. Jo augstāka izglītība, jo ātrāk pieaug labklājība. Arī makroekonomiskās kļūdas. Mēs gaidījām 20 gadus, ka investori nāks un katrā ciemā būvēs rūpnīcas, darbnīcas. Pasaules prakse rāda, ka tā nav, un mēs tikai pirms 6—7 gadiem pieņēmām koncepciju par attīstības centriem.
EK konstatējusi, ka mūsu sociālo pabalstu sistēma daudz mazāk dara, lai samazinātu nabadzību, nekā citās valstīs. Vai tā nebūtu jālabo?
Problēma ir sen zināma, bet to nav iespējams labot. Mums jebkura sistēma ir plakana. [Dod] nevis tam, kam vajag, bet visiem. Ir tomēr lobijs, kas notur pabalstus zemā līmenī, jo tad atalgojums var būt zemāks.
Vai tas plakanums nebūtu jāmaina?
Ir mēģināts mainīt daudzas reizes un ļoti nesekmīgi.
Finanšu ministre mums intervijā teica, ka vajadzētu ieviest vairāk mērķētus pabalstus tieši maznodrošinātajiem. Vai jūs piekrītat?
Es ne tikai piekrītu, esmu mēģinājis to darīt, piemēram, vadot budžeta komisiju. Bet tas arī ir ļoti interesanti — lai pieņemtu lēmumu [Saeimā], ir vajadzīga 51 balss.
EK secina: «Sociālās politikas jomā laika gaitā ir panākts minimāls progress. Sociālās palīdzības sistēma gadu gaitā nav uzlabojusies.» Kāpēc, jūsuprāt, EK ir nonākusi pie tāda secinājuma?
Man ir samērā grūti komentēt šo EK apgalvojumu, bet, ja sociālā joma ir dabūjusi budžetā vairāk papildu līdzekļu nekā valsts attīstības procents, es domāju, ka tas ir solis pareizajā virzienā. IKP pieaugums mums pagājušā gadā bija 4,5%, bet sociālās jomas pieaugums 2018. gadā pret 2017. gadu ir 11,24%.
Eksperti kritizē jūsu priekšlikumu, ka bērni varētu pensionētiem vecākiem novirzīt 1% savu sociālo iemaksu. Tas nerisināšot ne nabadzības, ne ēnu ekonomikas problēmas un ir pretrunā ar visu sociālās apdrošināšanas sistēmas būtību. Kā atbildat uz šo kritiku?
Tas ir ļoti labs risinājums. Ir nepieciešama sasaiste, piederības sajūta, un šāda veida nodoklis palīdzēs to veidot. Vecāki varēs novērtēt savu bērnu ieguldījumu nodokļu sistēmā, pensiju maksāšanā. Sociālais budžets jau vairākus gadus pildās vairāk nekā vidējā valsts attīstība, iziešana no ēnu ekonomikas notiek. Šis ir arī viens mazs solītis, kas motivēs cilvēkus pievērsties sociālajam maksājumam.
Izskanējušas bažas, ka nākotnē demogrāfiskās situācijas dēļ sociālā budžeta pārpalikums varētu beigties un uzkrājums varētu sākt samazināties. Vai jums arī ir tādas bažas?
Nē, man tādu bažu nav. 450 000 pensionāru uztur nevis miljons, bet 600 000 strādājošo, līdz ar to galvenā rezerve ir panākt, lai sociālās iemaksas veic visi strādājošie. Esmu pārliecināts par [sociālā budžeta] stabilitāti un gribu kliedēt mītus par pensiju vecuma palielināšanu. Mūsu likums paredz, ka pensiju vecuma palielināšana līdz 65 gadiem ir līdz 2025. gadam, un viennozīmīgi nekādas izmaiņas nenotiks. Neviens arī negaida 2025. gadu, lai kaut ko mainītu.
Vai nākamajā Saeimā jūs vēlētos atgriezties pie jautājuma par obligātajām sociālajām iemaksām?
Viennozīmīgi.
Saistībā ar Solvitas Āboltiņas iecelšanu par vēstnieci Itālijā atkal uzvirmojušas diskusijas par viņu. Vai viņas izslēgšana no Vienotības nebija novēlots lēmums?
(Pauze.) Es balsoju pret. Tā ir mana atbilde. Ja cilvēks ir paziņojis, ka viņš iet prom no politikas, ir jāļauj šo soli veikt, nevis vēl [sākt] kaut kādas nevajadzīgas un nesaprotamas darbības.
Tātad jūs domājat, ka viņas ilgstošā atrašanās partijas vadībā nekaitēja Vienotībai?
Ko nozīmē ilgstošā atrašanās?
Viņa ilgu laiku bija vadībā un pat pēc atkāpšanās tika uzskatīta par neformālo vadītāju.
Tas ir mīts. Solvita pilnīgi korekti nodeva visus vadības grožus tālāk.
Tad kā jūs skaidrojat, ka Vienotība, kas bija premjera partija ar ļoti labiem rezultātiem vairākās vēlēšanās, tagad nonākusi situācijā, kurā ir risks vispār neiekļūt Saeimā?
Tā ir pilnīgi objektīva situācija, kas atspoguļo vienas organizācijas dzīves gaitu. Vienotība tika veidota uz triju partiju bāzes, tajā bija samērā politiski atšķirīgi [virzieni] — gan konservatīvisms, gan centrisms, arī centra-sociāldemokrātiskas iezīmes. Visu šo laika posmu lēmumu saskaņošana bija smagnēja. Rīvēšanās ir bijusi, bet tā ir objektīva. Liels jaunums ir tas, ka mums vairs nav jātērē resursi strīdos, esam politiski, ideoloģiski ļoti vienoti.
Jūs sakāt, ka tas ir objektīvs process, taču šī spēja strādāt bez strīdiem ir sākusies pēc tam, kad zināmi cilvēki aizgāja — konkrēti Solvita Āboltiņa, iespējams, arī Ilze Viņķele. Vai tomēr personības nenoteica partijas nespēju strādāt bez iekšējiem konfliktiem?
Jebkurā politikā ir personību loma. Bez tās nevar iztikt.
Vai tomēr nevajadzēja nomainīt vadību agrāk, lai nonāktu līdz šai mierīgākajai situācijai?
Vienotībā nekad nav bijis aizkadra režisora, kurš režisētu. Tā nav partija, kas kādam pieder. Vienotība ir biedru kopums, kurš tad arī lemj. Līdzsvars tika meklēts ļoti sarežģītā situācijā. Iznākums, kas izveidojies, ir ļoti pozitīvs.
Jūs teicāt, ka tagad ir vienota ideoloģija. Vai jūs varētu īsumā to definēt un pateikt, kā tā atšķiras no citām partijām, kuras tagad pretendē uz nišu, kuru savulaik ieņēma Vienotība viena pati?
Pats galvenais ir mūsu pieredze un tas, ko jau esam izdarījuši. Iekšlietās — austrumu robežas projekta sākšana, kas samazina bēgļu skaitu trīskārt gada laikā. Ārlietu jomā — Rinkēviča kungu valstī neviens nevar aizstāt kompetences ziņā. Šadurskis izdarīja to, ko vajadzēja sen izdarīt, kas ir jebkurā ES valstī — valsts finansēta izglītība pamatvalodā. Ašeradena kunga aktivitātes jaunuzņēmumu [atbalstīšanā] — domāju, ka esam jau apdzinuši kaut vai to pašu Igauniju ar to potenciālu, kas mums ir. Mums nevajag no kāda atšķirties, jo mums ir padarītie darbi.
Jūs teicāt, ka ir vienota ideoloģija. Kā jūs to definētu?
Centriski konservatīva. Eiropas izpratnē — Eiropas Tautas partijas grupas ideoloģija.
Pēc citu partiju viedokļa, pieredze ir nevis pluss, bet mīnuss. Viņi uzskata, ka vajag jaunas sejas.
Es nedomāju, ka man izdotos kaut vai desmitā daļa no tā, ko esmu realizējis divos gados, ja es būtu jaunā seja. Es nedomāju, ka politiskais nogurums ir vērojams kaut vai uz brīdi manā reformu darbībā, Šadurska, Rinkēviča, Ašeradena vai Kozlovska darbībā. Tieši pieredze, prasmes un sapratne, kā veidot politiku, dod pozitīvo pienesumu un reformu iespējamību.
Cik vietu Jaunā Vienotība varētu dabūt nākamajā Saeimā, un kas būtu vēlamā koalīcija pēc vēlēšanām?
(Pauze.) No 12 līdz 15. Politiskā loģika liek secināt, ka koalīcijai ir jāpaliek esošajā sastāvā.
Vai šiem trim politiskajiem spēkiem pietiks mandātu, lai veidotu koalīciju?
Viens ir priekšvēlēšanu retorika, bet otrs ir ekonomiskās attīstības rādītāji, nodarbinātības rādītāji. Protests vienmēr ir skaļāks, veido dūmu aizsegu, bet ir jādomā arī par tiem cilvēkiem, kuri neizsaka savu viedokli. Viņu atalgojums ir pieaudzis, viņu dzīves apstākļi ir uzlabojušies, viņu iespējas ceļot uz ārzemēm atvaļinājumā, iespējas skolot bērnus ir ļoti labas. Šie cilvēki tomēr vairāk ir tendēti saglabāt esošo situāciju. Es te nerunāšu par kaut kādiem izņēmumiem, jautājumiem par korupciju, tas ir visās valstīs aktuāls jautājums, bet nebūtu ieteicams ignorēt makroekonomiskos rādītājus, prognozējot nākamo sastāvu.
Pagaidām nav neviena komentāra