Rietumu frontē pārmaiņas

Francijā pie Amjēnas sabiedroto karaspēks sāk ofensīvu, kas pēc 100 dienām piespieda Vāciju kapitulēt

Augusta pirmajās dienās atklāja kuģu satiksmi starp trim Latvijas ostas pilsētām — Rīgu, Ventspili un Liepāju. Sākotnēji tam izmantoja divus kuģus, kas kursēja pretējos virzienos, ceļu sākot otrdienas rītā un noslēdzot piektdienas pēcpusdienā. Pats brauciens gan bija īsāks, jo kuģi ilgāku laiku uzturējās Ventspilī.

8. augustā ar Amjēnas kauju Francijā sākās «100 dienu ofensīva» jeb sabiedroto valstu veiksmīgu uzbrukumu virkne vācu spēkiem Rietumu frontē, kas noslēgsies ar Vācijas kapitulāciju 11. novembrī. Uzbrukums Amjēnas apkārtnē ilga līdz 12. augustam. Tieši pirmajā uzbrukuma dienā tika gūti vislielākie panākumi. Iesaistot kaujā gandrīz 600 tanku, izdevās pārraut vācu aizsardzības līniju 24 kilometru platumā un pavirzīties uz priekšu līdz pat 15 kilometriem. Uzbrukums, kas sākās 4.20 no rīta, bija tik straujš, ka dienas laikā gūstā krita 17 000 vācu karavīru, to skaitā arī vairāku divīziju štābu virsnieki, kuri tika sagūstīti savos štābos, ēdot brokastis. Vācu ģenerālštāba viens no vadītājiem ģenerālis Ērihs Ludendorfs nodēvēja to par «vācu armijas melno dienu», kas atstāja morāli graujošu ietekmi uz karaspēku.

Oficiālajos vācu armijas ziņojumos, ko izplatīja sabiedrībai, gan centās slēpt notiekošo, piemēram, 9. augustā rakstot šādi: izmantojot sev par labu biezo miglu, ienaidnieks ar saviem automobiļiem spiedās iekšā mūsu kājnieku, artilērijas līnijā, uz ziemeļiem no Sommas mēs no savām pozīcijām pretuzbrukumā atspiedām ienaidnieku atpakaļ.

Principā ar šo kauju noslēdzās «ierakumu karš» Rietumu frontē, cīņa atkal bija kļuvusi mobila. Turpmākajās nedēļās kaujās iesaistījās arvien lielāki britu, franču, amerikāņu, kanādiešu, beļģu un citu valstu spēki arvien plašākā frontē. Vācu armija nespēja atgūties un nostiprināties jaunās pozīcijās. Vācu virsnieki vairs nespēja nodrošināt disciplīnu savu karavīru rindās, vienības sāka bēgt no frontes.

9. augustā laikrakstā Līdums publicēts raksts par notiekošo Padomju Krievijā. Tas veltīts jaunajai konstitūcijai un valsts līderim Ļeņinam, kurš nodēvēts par «Krievijas ļauno ģēniju». Kā galvenais Krievijas jaunās varas vadmotīvs piesaukta gan Ļeņinam, gan lieliniekiem kopumā raksturīgākā īpašība — «akls, līdz ārprātam novests fanātisks šķiru naids». Nesen apstiprinātā Krievijas padomju republikas satversme izslēdzot valsti no kultūras valstu saimes. Valsts izglītotās šķiras tiekot pilnībā izslēgtas no līdzdalības valsts dzīvē un tiekot nolemtas iznīdēšanai. To nosakot pat dekrēts par vēlēšanām, ar kuru daudziem liegtas balsošanas tiesības. Pirmkārt, visiem, kas nodarbina citus, lai pavairotu savus ienākumus, — arī ārstam, kurš algo asistentu, skolas priekšniekam, kurš algo skolotājus, vai zemniekam, kurš pieņēmis darbā izpalīgus. Otrkārt, visiem, kuri dzīvo no kapitāla un mantas ienākumiem. Treškārt, privātiem tirgotājiem un tirdzniecības starpniekiem, ceturtkārt, garīdzniekiem. Kā secinājums norādīts: «Var būt divējādi centieni panākt pie cilvēkiem vienlīdzību: ceļot viņus uz augšu kā garīgā, tā materiālā ziņā, vai novelkot uz leju nekulturāla pirmcilvēka stāvoklī.»

Makšķernieku stāsti nav sveši nevienam laikmetam. Augusta sākumā presē aprakstīta kāda makšķernieka veiksme Grobiņas dzirnavu dīķī. Viņam izdevies noķert «milzīgu līdaku»  — četras pēdas (1,20 m) garu un 32 mārciņas (14,4 kg) smagu.

Vladimirs Uļjanovs (Ļeņins).
Foto no Latvijas Kara muzeja krājuma