Ierakumus zāģē malkā

Doles salā sāk nojaukt krievu kara nocietinājumus, un Aizkaukāza valstis pasludina neatkarību

Vilhelms Purvītis 1917. gada novembrī devās uz Norvēģiju ar aptuveni 100 savām gleznām, lai sarīkotu izstādi Kristiānijā, ko tagad pazīstam kā Oslo. 1918. gada maija beigās Latvijas presē parādījās atsauksmes par šo izstādi. Tai esot bijuši «ārkārtīgi panākumi», jo «norvēģiem, kuri ļoti mīl savu dabu, ir ļoti tuvu ziemeļnieciskie dabas motīvi». «Norvēģiem nav mākslinieka, kas ar tādu toņu bagātību, ar tādu krāsu dzīvību un spilgtumu prot attēlot sniegu, vai tas būtu agrā pavasarī, vai pirmās ziemas dienās.» Māksliniekam izdevies pārdot lielāko daļu no līdzi paņemtajām gleznām.

24. maijā Valkas policijas vadība izdeva pavēli, kurā uzdeva visiem pilsētas un priekšpilsētas zirgu īpašniekiem ugunsgrēka gadījumā ar zirgiem un ratiem ierasties pie pilsētas ugunsdzēsēju mājas vai kapsētas, lai varētu pievest ugunsdzēsēju inventāru un ūdeni dzēšanai. Par palīdzību pienācās atlīdzība, piemēram, par vienas ūdens mucas pievešanu 60 feniņu. Lai mudinātu pilsētniekus nekavēties ar palīdzības sniegšanu, pirmajiem trim zirgu īpašniekiem, kuri ierodas noteiktajās vietās, paredzēja papildu prēmiju — 1,50 markas.

Baltijas reģionā trūka kvalificētu dzelzceļa strādnieku, tāpēc iestādes vervēja darbiniekus arī kaimiņu zemēs. 1918. gada pavasarī vairākas organizētas dzelzceļa strādnieku grupas no Latvijas bija devušās strādāt uz Lietuvu, savukārt Liepājas apkārtnē strādāja igauņu dzelzceļnieki no Veravas (tagad Veru) rajona. Strādnieku trūkuma dēļ Vidzemē sāka pieņemt darbā uz dzelzceļa arī sievietes, kas iepriekš nebija ierasta prakse.

Maija beigās sāka krievu armijas kara laika nocietinājumu nojaukšanu Ķekavas apkārtnē un Doles salā. Vācu armijas ierakumu sistēmas vēl neaiztika. Zemnīcām un ierakumiem izmantotos kokmateriālus zāģēja malkā. Darbs bija smags, tāpēc strādniekiem piešķīra palielinātas produktu porcijas. Strādnieki dzīvoja turpat uz vietas, daļai līdzi bija atbraukušas arī ģimenes. Svētdienās bijušās kauju vietas aplūkot ieradās rīdzinieki.

26. maijā gruzīnu Nacionālā padome pasludināja Gruzijas Demokrātiskās republikas neatkarību. Pēc divām dienām, 28. maijā, tādu pašu lēmumu pieņēma Armēnijas un Azerbaidžānas demokrātiskie spēki. Sarežģītajos apstākļos šīm Aizkaukāza valstīm savu neatkarību nosargāt neizdevās. Sarkanā armija 1920. gada vasarā okupēja Azerbaidžānu, bet rudenī arī Armēniju un atbalstīja padomju varas nostiprināšanos šajās zemēs. Nedaudz ilgāk neatkarību saglabāja Gruzija, kas sākotnēji bija noslēgusi līgumu ar Vāciju par aptuveni 5000 karavīru izvietošanu jaunajā valstī, bet 1920. gada janvārī atrada atbalstu Lielbritānijā. Britu karaspēks kontrolēja Batumi ostu un apkārtni, kā arī sargāja dzelzceļa līnijas Gruzijā. Tas kādu brīdi atturēja Padomju Krieviju no iebrukuma. Taču jau jūlijā britu karaspēku no Gruzijas izveda. 1921. gada 15. februārī sarkanā armija iebruka Gruzijā. 17. martā gruzīni bija spiesti parakstīt pamiera līgumu, valdība devās trimdā un neatkarīga Gruzijas valsts beidza pastāvēt.