Krists Netlaus

Skeletonists

Krists ierosina tikties kādā jaunā un foršā kafijas vietā Siguldā. CoffeeLab darbojoties nesen, un saimnieks to izveidojis pēc atgriešanās no ārzemēm. Kafejnīcā ir jauki, un smaržo lavandas late. «Te ir kā Rīgā!» nosmej Krists Netlaus (19). Atvērts, draudzīgs un visas sarunas laikā stalti tur muguru — sportiskā forma neļauj sašļukt. Uz sarunu izskrējis starpbrīdī, viņš stāsta, ka šopavasar beigs 12. klasi Siguldas Valsts ģimnāzijā.

Siguldā Krists dzīvo trešo gadu, sākot trenēties skeletonā. Saprata, ka būs grūti izbraukāt no vecāku mājām Berģos uz Siguldas bobsleja un kamaniņu trasi, tāpēc nolēma īrēt dzīvokli. «Sigulda man patīk, jo ir sportiska pilsēta. Rīgā neesmu redzējis tik daudz cilvēku, kuri rītos un vakaros skrien, kā te,» saka Krists.

Pirmā sportiskā pieredze Kristam bija sporta dejas, uz kurām aizveda mamma. «Tas nebija man. Izvēlējos futbolu, notrenējos septiņus gadus. Pa vidu vēl teniss, basketbols, regbijs.» Kad Krists mācījās 9. klasē, no basketbola trenera uzzināja, ka ir tādi skeletona testi. Oficiāli tajos var piedalīties no 15 gadu vecuma. «Nočammājos un testus nokavēju,» atceras Krists. Treneris ieminējās, ka pazīst pāris cilvēkus skeletonā. Savedīšot kopā. Izdevās. Krists aizbrauca uz skeletonistu nometni, kur notika arī testi: izskrēja lēnāk, nekā vajadzēja, taču ne pārāk slikti. «Nometnē bija fiziski ļoti grūti. Otrās dienas rītā sapratu, ka ir jāceļas, bet kājas neklausīja.»

Nometnē bija arī Martins un Tomass Dukuri. «Televizorā viņi šķiet baigās zvaigznes, bet dzīvē — Martins man aizdeva savas naglenes, lai varam uzspēlēt futbolu. Cik Dukuri labi spēlē! Es ar visiem saviem deviņiem gadiem futbolā neturēju līdzi,» atceras Krists.

Skeletons viņam neatgriezeniski iepatikās tajā pašā vasarā neilgi pēc nometnes, kad pirmoreiz nobrauca pa trasi. «Viss pagāja tik zibenīgi! Nobraucis sapratu — gribu vēl! Tas ir man! Kā īsto vietu būtu atradis. Izjūtas bija grandiozas — sirds tā dauzījās.» Pamazām Krists sāka startēt no augstākas vietas trasē, un pieauga arī ātrums un trases sarežģītība. Izbaudīja pirmās dauzīšanās gar bortiem un nobrāzumus. «Skeletonā jābūt ātram un ar labu galvu. Tajā nevar būt putra, jāspēj koncentrēties un domāt sekundes simtdaļās.» Krists rēķina, ka sekundē ir jāizpilda vismaz divas darbības, jo brauciena laikā ķermenis strādā nemitīgi: labo plecu iespied kamanās iekšā, un tās pagriežas pa kreisi, iespied ar kreiso — griežas pa labi. Arī ceļgali ir atbalsta punkts. «Ja lielas ziepes, tad pirkstgali kājām jāmet ārā,» saka Krists.

Viņš slavē profesionālo sportu, jo tas iedod rāmi, iemāca atteikties no alkohola un naktīm klubos, sakārto galvu. Krists nav no tiem, kuri trasē dodas ar bļāvienu, zobus griezdams un dūres saspiedis tā, ka tās kļūst baltas. «Mierīgi, brīvu galvu. Cenšos tik ļoti nedomāt par trasi, laiku pirms starta pavadot ikdienišķākās sarunās. Ieelpa, izelpa un — aiziet!»

Šobrīd Latvijā ir astoņi skeletonisti, kas ietilpst Latvijas olimpiskās vienības sastāvā. To skaitā Krists. Viņa augstākais sasniegums ir pagājušajā sezonā: 2. vieta pasaules junioru čempionātā, kas notika Siguldā. Vienā no braucieniem Krists no līdera atpalika divas sekundes simtdaļas. «Var jau teikt, ka sekundes simtdaļa nekas nav, taču sportā tas ir izšķiroši. Skeletonā viena sekunde ir mūžība. Ja nevinnē, vari vainot tikai sevi.» Lielais mērķis Kristam ir olimpiskās spēles Pekinā pēc četriem gadiem. «Uzvelkot tērpu ar Latvijas simboliku, ir papildu stresiņš un atbildība, bet ir arī liels lepnums pārstāvēt savu valsti. Ir sajūta, ka dari ko lielu.»

Sportisko garu Krists nezaudē arī vakaros, jo īrē dzīvokli kopā ar vēl diviem skeletonistiem, un arī viņu mērķis ir Pekina. Elvis Veinbergs no Ogres un Dārta Zunde no Valkas arī mācās Siguldā un aktīvi trenējas no oktobra līdz martam, kad trasē ir ledus. «Mēs labi dzīvojam. Viss ir tuvu: skola, trase, Rīga. Tā ir liela lieta, ka skeletons ir pieejams, jo Latvijā ir sava trase. Nav jābraukā uz ārzemēm trenēties.»

Kristam nepietrūkst Rīgas, jo nepatīk burzma. Līdzko ir kāds brīvāks brīdis, tā dodas uz laukiem Jaunpilī, kur ir dzimtas mājas. «Tur ir klusums un miers. Uzlādējos, sakārtoju galvu. Vairāk atpūšos, skaldot malku nekā sēžot klubā. Arī darbs ar zemi mani nomierina.» Tuvākie kaimiņi Jaunpils laukos esot ap 300 metru attālumā, un dienas laikā garām pabrauc labi ja pieci auto. Pie vecmammas vasarās Krists dzīvojis no trīs gadu vecuma. «Man šķiet, ka tieši tāpēc esmu izaudzis par to, kas esmu. Nemetīšu zemē tukšu pudeli. Padarīšu iesākto darbu.» Šobrīd Kristam tāds ir vidusskolas beigšana.

«Vienmēr esmu dzīvojis ar domu, ka dzīvošu Latvijā, iestāšos par savu valsti,» pārliecinoši saka Krists. Valsti, kurā ir tīra daba un sakopta galvaspilsēta. «Latvija ir maza un mierīga valstiņa, un tā ir vērtība. Esam brīvi un varam aizbraukt uz laukiem, kur visapkārt ganās meža zvēri.» Latvijai simtgadē Krists novēl vēl simt gadus un kā labāko dāvanu min smaidu, ko cits citam ikdienā varētu dāvāt.

Kāpēc Sigulda?

Te ir vienīgā bobsleja un kamaniņu trase Latvijā, un Sigulda ir sportiska pilsēta.

Moto: panākumi rodas neatlaidībā.