Vēsture vīna glāzes garumā

Atslēgu autoram Mārtiņam Ķibildam pietiek ar 15 minūtēm, lai jaunā LTV raidījuma katrā sērijā veiktu kādu jaunatklājumu. «Šķita, ka par vēsturi ir jāstāsta īsi. Bet tas nenozīmē maz»

Ik nedēļu pa sērijai, kopā — 50. Ceturtdien ēterā būs trešā! Raidījuma Atslēgas autors Mārtiņš Ķibilds nedēļas nogalē «iekadrē» plānus 1. februārim. Uz brīdi pielikts punkts Ķibilda «seriālam» Adreses par Latvijas arhitektūru un pilsētvidi. Mūsu tikšanās brīdī VFS Films tapušas jau septiņas analītiskas 15 minūšu reportāžas par zīmīgiem vēstures notikumiem pēdējos 100 gados, izpēte veikta arī nākamajām Atslēgām. «Paņēmiens ir nevis stāstīt Latvijas vēsturi lineārā secībā, sākot no 1918. gada līdz mūsdienām, bet notikumus miksēt. Katrā mēnesī, katrā gadalaikā stāstīt to, kas ir noticis tajā laikā. Būtu stulbi filmēt raidījumu par barikādēm maija ziedonī!» konceptu skaidro Atslēgu idejiskais tēvs. «Janvāra pirmās sērijas — par 1991. gada barikādēm un par Baltijas universitātes dibināšanu Hamburgā 1946. gadā, arī janvārī. Franču grupas aresti, [par ko tapusi trešā sērija], tāpat lielākoties notika janvārī, bet jau 1951. gadā. Ceturtais stāsts — par 1992. gada februāri, kad Latvijas komanda pirmoreiz pēc neatkarības atjaunošanas gāja ar valsts karogu parādē olimpiādē, Albērvilas spēlēs.»

Čekas mājā, kurā tikko iegriezāmies, filmēta 1. februāra sērija. Ko vēl jaunu par šo māju varēji pavēstīt?
Tu pareizi saki, čekas māja ir visur «atrādīta», bet es savā Atslēgu stāstā arī ļoti tur neaizkavējos. Māja ir tikai viens no daudziem pieturas punktiem stāstā par padomju pēckara represijām. Centrā ir tā sauktā Franču grupa — padsmit Rīgas intelektuāļu, kurus 1951. gada sākumā paņēma ciet… būtībā par sapņošanu. Mākslinieks Kurts Fridrihsons, Elza Stērste, Ieva Lase…

1946. gadā viņus savā  dzīvoklī Dzirnavu ielā uzņēma aktieris Arnolds Stubavs un viņa sieva aktrise Irina. Kurts Fridrihsons vēl pirms 10 gadiem bija vairākus gadus dzīvojis Parīzē, Elza Stērste studējusi Sorbonnā.

Iedomājies, mūsdienās mums, Ievai un Mārtiņam, patīk braukt uz Amsterdamu. Tad pēc 10 gadiem mēs satiekamies un gremdējamies atmiņās, lasām holandiešu grāmatas, un mūs par to paņem ciet. Absurds! Jā, Stūra māja bija pirmā vieta, kur viņus pratināja un turēja apcietinājumā, pēc tam izsūtīja uz Sibīriju. Un tikai 1956. gadā ļāva atgriezties.

Čekas mājā esot sēdējis arī tavs vectēvs. Par ko?
Jā, trīs dienas. Ne par ko. Tas arī bija 1946. vai 1947. gads.

Patiesībā es, jaunā raidījuma idejas rosināts, gribu aizdoties uz valsts iestādi, kur glabājas visi čekas dokumenti. Gribu sava vectēva lietu izpētīt.

Viņš [ģimenei] ir stāstījis negribīgi, ka viņu turēja… Un tagad es savām acīm redzu tā sauktos «skapīšus», kur cilvēks nevar ne lāgā apsēsties, ne kājās nostāties. Ja tevi tur iebāž uz diennakti, tas ir ārkārtīgi mokoši. Jā, es gribu izpētīt, kas ar viņu notika. Tālākais dzīvesstāsts vedina domāt, ka, iespējams, viņu savervēja.

Atslēgās maijā gribu izstāstīt par čekas mantojumu, par čekas maisiem. Par lietu, kas, manuprāt, ir kā pirms gandrīz 30 gadiem ielikta mīna ar laika degli, saindējusi mūsu sabiedrību. Vai nu tā ir velnišķīga sagadīšanās, vai velnišķīgi gudrs plāns — šos maisus vienkārši atstāt.

…lai viņi turpina «smirdēt».
Tieši tā! Tieciet ar šo smirdoņu galā, he-he. Ja būtu mana teikšana, es sadedzinātu visu. Nevērtu vaļā. Tur ir tikai neliela daļa [dokumentu], [aģentu] kartītes, bet nav pašu lietu. Tik daudzi nezināmie!

Man nemaz negribas uzzināt, kurš no radošās inteliģences tur būs bijis un kurš ne. Jo man ir savs skatījums uz sadarbību ar čeku. Padomju laikā bija n-tie veidi, kā cilvēks varēja sadarboties ar režīmu. Sadarbība taču bija arī būšana Komunistiskajā partijā un komjaunatnē. Darbaļaužu brīvprātīgās milicijas vienības, družiņņiki. Atceros, mans tētis arī… Sapulcējas vīri, uzliek zilas aproces un iet patruļās pa ielām. Tas bija plezīrs. Bet arī sadarbošanās.

Varēji nodarīt daudz ļaunuma līdzcilvēkiem, arī nebūdams čekas aģents. Teiksim, aktīvs komjaunietis pilnsapulcē panāca, ka no universitātes tiek izslēgts kursabiedrs. Par to, ka viņš zem galda ir lasījis, piemēram, Zentas Mauriņas sacerējumus. Partijas sapulcēs, darbaļaužu kolektīvos, vai dieniņās, kādas tik represijas nebija! Kurpretī, iespējams, čekas ziņotājs varēja tomēr nenodarīt pāri nevienam.

Čeka gan uzrāda visasiņainākos pret cilvēciskajām vērtībām vērstos noziegumus.
Bet čeku bija izveidojusi Komunistiskā partija, tā bija visa ļaunuma sakne! Un bez VDK bija arī citas represīvās iestādes: Iekšlietu ministrija, padomju armija… Kāpēc netiek nosodīts komunists, kurš ir bijis ļoti aktīvs, naidīgs un riebīgs pret saviem līdzcilvēkiem, bet nebija čekists? Dievs pasarg, tam tiešām nav nekāda sakara ar to, ka tur [čekas maisos] varētu būt mans vecaistēvs! Viņš jau sen ir zem zemes.

Kas bija tavs vecaistēvs?
Elektriķis. Kara laikā un pirmos pēckara gadus — mazas spēkstacijas pārvaldnieks Do-belniekos pie Ikšķiles. Pēc tam līdz pat pensijai — elektroceha priekšnieks Rīgas Audumā.

Uzvārdā Bruģētājs, un turklāt tas ir paša izdomāts. Mana vectēva tēvs bija Fricis Bruģis. Puika no laukiem atnācis uz Rīgu, pielicis sev otru uzvārdu, kļuvis par Frici Bruģi-Bruģētāju. Esot domājis, ka Bruģis ir tas, ko cilvēki mīda kājām, kurpretim Bruģētājs to bruģi liek, tas ir kas cēlāks.

Vai arī Adresēs bija stāsti, kas izrādījās personiskāki nekā citi?
Speciāli uz to «nespiedu». Adrešu 1. sērijā pirms vairāk nekā trim gadiem gan bija apzināti manis izvēlēta personiska adrese. Esmu dzimis Saldū, mans tētis tajā laikā tur strādāja, manas pirmās bērnības atmiņas saistītas ar Saldu.

Adresēs bija stāsts par svaigi uzcelto Saldus Mūzikas un mākslas skolu. Esi tur bijusi? Brīnišķīga! Jauni arhitekti, MADE birojs. Pirmajam raidījumam vajadzēja tādu garāku ievadu, to filmējām manas dzīves pašā pirmajā adresē, hruščovku pagalmā Revolūcijas ielā 17, tagad tā ir Rīgas iela. Pie ābeles, ko nu jau vairāk nekā pirms 40 gadiem iestādīja tētis — par godu tam, ka es piedzimu.

Vēlāk gan neesmu mēģinājis stāstus vīt ap savu personību. Nedomāju, ka esmu tik interesants. Adreses un Atslēgas ir autorraidījumi, protams, tie ir personiski — nevairos no sava viedokļa paušanas. Loģiski, ka tas, lai cik objektīvos faktos vai patiesībā balstīts, būs subjektīvs.

Starp citu, arī šogad Adreses turpināsies trīs mēnešu TV sezonā no septembra līdz novembrim.

Īss formāts, dokumentāli materiāli un tu pats. Atslēgas tevi piesaka kā ekspertu, autoritāti.
Tas, ka skatītāji ekrānā neredzēs citas «runājošas» galvas, nenozīmē, ka es viens veidoju šī stāsta saturu. Intervijas ir, tikai tās ir aizkadrā. Izpētes stadijā esmu runājis ar ļoti daudziem cilvēkiem, pētījis dažādus materiālus. Neesmu ne enciklopēdija, ne pārgudrs orākuls, kurš varētu atļauties pieķēzīt ēteru tikai ar savu viedokli. 15 minūtes ir apzināti izvēlēts, īss stāsta formāts. Normāla TV raidījuma garums sākas ar pusstundu, bet man šķita, ka par vēsturi ir jāstāsta īsi. Īsi, bet tas nenozīmē «maz».

Būtu varējis dabūt pusstundu ēterā, ja gribētu?
Vai dieniņ, mans stāstāmais jau nav 15 minūtes garš, tas būtu nožēlojami. Stāstāmais ir jāiekļauj 15 minūtēs, tā ir milzīga atšķirība. Aiz šīm 15 minūtēm ir nedēļas, reizēm mēneša izpēte.

Ja gribi kaut ko izstāstīt aizraujoši, interesanti un pietiekami koncentrēti, tev par to ir jāzina vismaz trīs reizes vairāk, nekā jebkad varēsi izstāstīt. Nedod Dievs, ja mēģināsi izstāstīt visu, ko zini! Tad būsi vienkārši apnicīgs pļāpa.

Man nebūtu problēmu par jebkuru no Atslēgu tēmām uztaisīt stundu garu raidījumu. Bet tieši tāpēc, ka vēsture daudzu uztverē ir kas garlaicīgs, apgrūtinošs, smags, ir jāatrod viegla forma. Viegla — tas nenozīmē infantila. Arī Adreses, kur pusstundā tiek izstāstīts par diviem objektiem, katram veltot tikai padsmit minūtes, ir labs piemērs, kā, nekļūstot dzeltens, triviāls un virspusējs, vari īsā veidā izstāstīt būtiskas lietas. To pašu mēģinu darīt Atslēgās.

Tas ir arī stāsts par mūsdienu cilvēku fragmentēto uztveri, YouTube paaudzi. Cilvēkus aizķer tas, kurš prot būt kodolīgs.

Padsmit gadus strādāju reklāmā, biju radošais direktors vienā no Latvijas lielākajām aģentūrām. Reklāma dod ļoti daudz gan sevis iekšējai strukturēšanai, gan izteiksmes formai. Liek izteikties kodolīgāk un daudznozīmīgāk. Personāla vadībā ir tāds termins «lifta garuma saruna». Ja trāpies vienā liftā ar priekšnieku, tev jāprot, kamēr lifts brauc līdz stāvam, kurā priekšnieks izkāpj, izstāstīt savu ideju, lai dabūtu paaugstinājumu. Pārfrāzējot «lifta garuma sarunu» manam Atslēgu konceptam, noformulēju, ka tā ir vīna glāzes garuma saruna.

Satiekoties ar kolēģiem vai draugiem mājas ballītē vai izstādes atklāšanā, saviesīgi runājam. Un tās ne vienmēr ir tukšas pļāpas, tas var būt arī kas foršs un interesants.

Raidījumā nevis kaut ko raidu, bet sarunājos. Vēl jo vairāk tāpēc, ka man pašam tas riktīgi interesē, saproti?

Pašā pirmajā, barikādēm veltītajā raidījumā biji savācis nepieredzēti detalizētu pasaules kontekstu šiem notikumiem. Parasti, runājot par barikādēm, koncentrējamies tikai uz «mēs to izdarījām».
Tas ir Atslēgu mērķis — katrā stāstā par it kā zināmo atrast mazliet citu skatu leņķi. Atslēgt mazākas durtiņas vai uziet «dubulto dibenu».

Lai nu par ko, par barikādēm visi zinām. Kā ir janvāris, tā Panorāma pilna sižetiem: atcere, ugunskuri… Tas viss, neapšaubāmi, ir svarīgi un personiski. Man arī toreiz bija jau 17 gadu, «liels zirgs». Gājām ar draugiem [barikādēs] ēst sviestmaizes, baigā eksotika!

Kas tajā brīdī notika pasaulē — par to esam mazāk interesējušies. Man bija tāds stereotipisks priekšstats, ka neviens mums ļoti nepalīdzēja.

Bet, vērojot dziļāk, tobrīd neviens necīnījās par Baltijas valstu neatkarību. Cīnījās par perestroikas turpināšanos. Rietumi pamatoti uzskatīja, ka ar asinsizliešanu Baltijā Gorbačovs perestroiku nogalinās. Mēs vienkārši kļuvām, sev par laimi, par ķīlniekiem, lai pere-stroika turpinātos.

Lieliem notikumiem ir tendence folklorizēties. Viedoklis ir tik nostabilizējies, ka nemeklējam neko jaunu. Tavs raidījums pierāda, ka var atrast.
Protams, var! Iedomājies, stāvam ar vīna glāzēm, sākam pļurkstēt par vēsturi. No Ziemeļkorejas diktatūras aizrunājamies līdz tēmai — Ulmaņa apvērsums. Es saku: «Bet mums taču pašiem kādreiz bija diktatūra. Ulmaņa apvērsumu visi zinām. Bet vai tu zini, ko tajā laikā, 1934. gada 15. maijā, darīja Valsts prezidents?»

Valsts prezidents vēl divus gadus pēc apvērsuma bija Alberts Kviesis. Kad Kvieša pilnvaras izbeidzās, Ulmaņa Ministru kabinets pieņēma likumu, ka Valsts prezidents un Ministru prezidents ir viena persona. Par mazāk zināmo un paradoksālo šķautni — ko apvērsuma laikā darīja Valsts prezidents — stāstīšu Atslēgās.

Ulmanis apvērsumu realizēja ar armijas un aizsargu rokām. Pēc Satversmes bruņoto spēku augstākais virspavēlnieks ir Valsts prezidents. Alberta Kvieša rokās bija Satversmes pants, ar ko varēja visu apstādināt, bet viņš to nedarīja. Un 1936. gadā, kad Alberts Kviesis pārstāja būt Valsts prezidents, Ulmanis viņu iecēla par valstij piederošās Slokas papīrfabrikas ģenerāldirektoru. Saglabājot to pašu algu, kas viņam bija kā Valsts prezidentam! Vēsture? Bet — cik aktuāli! Mūsdienās notiek tieši tas pats.

Vēl viens dzīpars, ko cenšos izvilkt cauri visiem Atslēgu stāstiem — atrast kopsakarības, kas sasaucas ar mūsdienām. Tas pats stāsts par trimdu pēc Otrā pasaules kara! Tolaik Latviju pameta apmēram tikpat daudz cilvēku, cik ir pametuši mūsdienās jau kā ekonomiskie emigranti.

Cilvēkiem, kas aizbrauca no Latvijas kara laikā, bija pilnīgi cita motivācija, tie bija politiskie bēgļi.

Skaidrs, ka prom brauca sabiedrības elite. Atskatoties uz Latvijas pēdējo 100 gadu vēsturi, visi lielie notikumi ir šķēluši nost sabiedrību no virspuses, no augšas. Tikko ir nodibinājusies neatkarīga valsts — agrārā reforma, [muižu sadalīšana]. No vienas puses, taisnīga, no otras — tā un 1939. gada vācbaltiešu repatriācija faktiski iznīcināja mūsu aristokrātiju. Bijām klasiska rietumeiropas sabiedrība. Aristokrātija nebija latvieši, bet tie bija Latvijas Republikas pilsoņi, daļa no mūsu sabiedrības, intelekta un kopprodukta. 50 000 elites cilvēku 30. gadu beigās — bams! — vienkārši vairs šeit nebija.

1940. gads, nāk iekšā komunisti. Baigais gads — atkal ķeras pie elites. Nacisti — ebreju holokausts. Turīgākā, izglītotākā sabiedrības daļa — tankš! 1944. gads, kas bēg prom? Sabiedrības krējums. Nāk atpakaļ komunisti, un ko viņi represē? Turīgākos, inteliģentākos.

Iedomājies, kāds būtu nācijas potenciāls, ja nebūtu šo cirtienu! Izklausās baisi, bet mēs esam sabiedrības pārpalikums. Tas, ka esam uzbūvējuši atkal no nulles savu valsti, esam atkal «lielo vīru» klubiņos, ir fantastisks panākums.

Nekad neielaidīšos diskusijā par to, ka mēs šeit slikti dzīvojam. Ļoti labi atceros, kā dzīvojām 1989. gadā. Neviena Rietumeiropas sabiedrība 30 gados nav uztaisījusi tādu tīģera lēcienu!

Aizvakar filmēju kārtējo Atslēgu sēriju, par perestroiku. Stāsta fokuss — Gorbačova vizīte Rīgā 1987. gada februārī. Izdomājām, ka izbraukšu to pašu maršrutu, ko toreiz viņš. Ļeņina piemineklis, Latviešu Sarkano strēlnieku piemineklis, Tautas sasniegumu izstāde, Ādaži…

Mums bija Tautas sasniegumu izstāde?
Nu, redzi! Izstāde bija Mežaparka estrādes mājā, otrajā pusē. Padomju cilvēks tur varēja apskatīties preces, kuras padomju veikalos nopirkt nevarēja. Gorbačova vizītes laikā tikko bija sākusies perestroika un glastnostj — atklātība. Un, saproti, aizved ģenerālsekretāru uz izstādi, bet… Gorbačovs par to nepriecājas! Viņš saka: ir jāstrādā labāk. Ir jāpaceļas nākamajā līmenī. Un Maskavas kinožurnāls, kas taisa reportāžu par šo vizīti, paziņo, ka visas šīs preces ir tautai nepieejams deficīts. Un visa izstāde ir pohazuha (izrādīšanās). 1987. gads, tikko vēl bija šausmīgākā stagnācija un pēkšņi — tāds «čalis» pie varas!

To pašu «Gorbačova ceļu» mūsdienās izdomāju izbraukt ar veco žigulīti. Dzintaronkulis no Baldones iedeva vienu no pirmajiem žiguļu modeļiem, 70. gadu ražojuma. Koši zils, krāsa — fantastiska! Lai gan man pašam 90. gadu vidū viena no pirmajām mašīnām bija žigulis, iekāpu un — kultūršoks. Saproti — kādreiz mums žigulis bija luksuss. Bet tas arī toreiz nebija nekas labs. Salīdzinot ar 90. gadu vācu mašīnām, žigulis bija, atvaino, sūds.

Dzintaronkulis neapvainosies?
Protams, žigulis šobrīd ir antikvāra vērtība. Bet, saproti, tā mašīna ir reāli nedroša. Normāli piesprādzēties nevar. Labajā pusē atpakaļskata spoguļa nav, un tā tālāk. To visu stāstu tādēļ, lai vēlreiz uzsvērtu, cik milzīgu darbu esam izdarījuši pēdējās desmitgadēs un cik tālu esam aizbraukuši.