Nekas nav tā, kā izskatās — latviešu teātra leģendas Eduarda Smiļģa dzīves ceļā divas rūpīgas pētnieces atradušas faktus un parādījušas kontekstus, kas līdz šim nebija izcelti
Teātris ir gaistoša māksla, bet cilvēku atmiņa — īsa. Diez, cik daudzi no Jaunā Rīgas teātra apmeklētājiem zināja, kas īsti ir tas sirmais vecis, kas no Lāčplēša ielas ugunsmūra ekstātiski raugās pāri horizontam? Ir taču pagājis vairāk nekā pusgadsimts, kopš Eduarda Smiļģa, visu laiku varenākā latviešu režisora, nāves. Tāpēc īsti laikā nāk divu teātra vēstures pētnieču Ritas Rotkales un Agras Straupenieces kopīgi uzrakstīta grāmata ES. Eduarda Smiļģa dzīves ceļš. 1886—1966. Jo leģendas ir ne tikai jārada, bet arī jāuztur. Kā uguns.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.