Guntis Seregins

Vada velosipēdu muzeju

Tas tik ir ko vērts! Kāds pārsteigums! Ne viens vien sajūsmā noelšas, izstaigājis Saulkrastu velosipēdu muzeju. Unikālā Jāņa un Gunta Sereginu, tēva un dēla, veidotā kolekcija ir visbrīnišķīgākais pierādījums velosipēdu ražošanas ziedu laikiem Latvijā. Starpkaru periodā bija vairāk nekā 20 lielu ražotņu un arī mazu darbnīcu, kurās vīri eļļainām rokām un nosmulētās drēbēs lika kopā riteņus. Tie bija tik perfekti izveidoti un rūpīgi samontēti, tik smalki un skaisti nostrādāti, ka cilvēki ar tiem brauca vairākus gadu desmitus. Kad Jānis Seregins 1977. gadā sāka vākt senos riteņus, daži gandrīz pusgadsimtu veci velosipēdi vēl godam saviem saimniekiem kalpoja. Guntis (35) tagad turpina tēva sākto un ar savu darbu pašu veidotajā muzejā panācis, ka apmeklētāju skaits pēdējo desmit gadu laikā kļuvis sešreiz lielāks un sasniedzis aptuveni sešus tūkstošus cilvēku gadā.

«Es savam tēvam kopš mazotnes līdz pat šim brīdim esmu palīdzējis,» stāsta Guntis. Viņš atceras, ka pirmā ekspozīcija bijusi izvietota dārza mājiņā, kas atvērta visiem interesentiem. Toreiz viņš, būdams vēl pusaudzis, uzņēmies vadīt ekskursijas un stāstīt par velosipēdu ražošanas vēsturi. «Vienmēr braucu tēvam līdzi ekspedīcijās pa Latviju. Viņš ir kolekcijas veidotājs, bet es — muzeja attīstītājs, kas palīdz augt uzņēmumam. Tajā ir arī velodarbnīca un velonoma,» stāsta Guntis. Darbā ar velosipēdiem iesaistīta visa ģimene. Arī Gunta sieva Anete iesaistās, un arī mazā Emīlija mēdz palīdzēt ekskursiju vadīšanā.

Muzejā pašlaik ir ap 60 seno riteņu. Ir daži īpaši retumi. Piemēram, 19. gadsimta 80. gados kaut kur Latgalē pēc ražojuma parauga izgatavots kalts augstrats. Vai pēc lidmašīnu konstruktora Kārļa Irbītes projekta 1940. gadā veidots koka velosipēds. Ir arī lielajās Ērenpreisa, Ozolnieka, Latvello ražotnēs tapušie riteņi. Visi tik spoži un skaisti, ka tā vien gribas kādu līkumu izmest. «Kārtības mīlestība man no vectēva, kas arī visu mūžu bija ar tehniku saistīts. Viņš man iemācīja, kā pareizi jāstrādā, pedantismu, mākslu sarunāties ar cilvēkiem. Šajās lietās viņš man ir bijis labs piemērs,» stāsta Guntis.

Sereginu dzimtā augstā vērtē ir roku darbs. Gan vectēvs un tēvs, gan Guntis ar atzinību izsakās par katru meistaru ar zelta rokām. «Palīdzot tēvam saglābt kolekcijas riteņus, sapratu, ka roku darbs labi raksturo latviešus. Kopš esam Eiropas Savienībā, mums taču kā latviešiem jāapzinās, ar ko mēs esam īpaši. Ar velosipēdu kolekciju mēs palīdzam parādīt latviešu atbildīgo attieksmi pret darbu. Svarīgi novērtēt katru roku darbu — vienalga, vai cilvēks prot mēbeles restaurēt vai medu vākt,» skaidro Guntis, kurš arī pats daudz strādā velodarbnīcā.

Viņš tic, ka muzejā redzētais daudzus iedvesmo pašiem likt savas prasmes vai zināšanas lietā. Ja pirms simt gadiem Latvijā varēja ražot dažādus lieliskus riteņus, tad arī tagad šajā valstī ir iespējas gan audzēt, gan ražot un tirgot, gan izgudrot un pelnīt ar to naudu. Kad pirms vairāk nekā desmit gadiem slavenā velosipēdu ražotāja Gustava Ērenpreisa brāļa mazmazdēls Toms Ērenpreiss vēl tikai domāja, vai maz turpināt senča iesākto, viņš bija atbraucis uz Saulkrastiem pie Jāņa Seregina konsultēties. Paklausījies, ko kolekcionārs stāstīja par riteņu ražotāju uzņēmību, un atvēris savu Ērenpreisa velosipēdu restaurācijas darbnīcu. Tā pamazām izauga par augstas kvalitātes velosipēdu ražotni. Guntis šo piemēru izstāsta, lai pierādītu divas lietas. Pirmkārt, kolekcija var iedvesmot rīkoties un noticēt pašu spēkiem. Otrkārt, ja sāk strādāt, var arī pietiekami daudz sasniegt tepat Latvijā.

Reiz, būdams divdesmitgadnieks, Guntis pamēģināja dzīvot ārpus Latvijas. Kiprā strādāja par bārmeni. «Pusgads bija pietiekams laiks, lai saprastu — ja cilvēks kaut ko vēlas sasniegt, tad viņš to var izdarīt jebkurā valstī. Es gribēju dzīvot un strādāt Latvijā,» atceras Guntis. Atgriezies no Kipras, viņš jau zināja, ka grib tēva ekspozīciju pārveidot par plašai publikai pieejamu un populāru muzeju. Sāka strādāt muzejā, praksē gūtās iemaņas papildināja ar zināšanām, ko ieguva studijās biznesa augstskolā Turība. Gandarīts, ka pēdējos gadus velosipēdu muzeju apmeklē ap pieciem sešiem tūkstošiem interesentu gadā. Daļēji tāpēc, ka daudzi muzeji kļuvuši interaktīvi, rotaļīgi, informatīvi daudzveidīgi, apmeklēt tos ir tikpat stilīgi un interesanti kā piedalīties rokfestivālā. Bet daļēji tāpēc, ka Sereginu ģimene iemācījusies Latvijas velosipēdu industrijas vēsturi stāstīt tā, ka cilvēki klausās vaļā mutēm.

Muzejā, velodarbnīcā un velonomā visvairāk darba ir gada siltajos mēnešos. Tiklīdz Saulkrasti piebirst pilni ar vasarniekiem, atpūtniekiem, caurbraucējiem, Latvijas un pasaules apceļotājiem, tā Sereginu ģimenei sākas viskarstākais darba laiks. «Latvijas vasaras es neredzu. Visas siltās dienas pavadu darbnīcā, nomā vai muzejā,» bez nožēlas saka Guntis. Viņš to ir pieņēmis. «Toties ziemā varu veltīt laiku sev, ģimenei un tuviniekiem. Citi sezonālo dzīvīgumu Saulkrastos uzskata par trūkumu. Man tas nešķiet nekas slikts. Man svarīgi dzīvot Saulkrastos, apzināties savas dzimtas vēsturi un zināt arī Saulkrastu novada vēsturi. Man patīk, ka zinu te katru koku un, ja vajag, varu pateikt, kad un kurš to ir iestādījis.»

Viņš mazliet aizdomājas par to, kāpēc viņam ar ģimeni gribas dzīvot Saulkrastos un nekur citur. Bet atbilde ir vienkārša — te ir skaisti! Jūra, kāpas, priedes un pie tā visa — maza pilsēta.

Kāpēc Saulkrasti?

Pilsēta jūras krastā ir skaista vieta dzīvošanai. Seregini te dzīvojuši vairākās paaudzēs.

Moto: Latvija mums ir vislabākā vieta, kur sasniegt mērķus.