Sveču biznesa izveidotāja
Ar Unu (30) tiekamies Gulbenē, nevis viņas dzimtajā Alūksnē. Una strādā Gulbenes Swedbank, un tur arī darbdienas pusdienlaikā sarunājamies. Atzīstu Unai — lai arī Gulbene ir mana dzimtā pilsēta, sirdij tā nav diez ko tuva. «Jā, daudzi gulbenieši saka — Alūksnē patīk labāk. Man abas pilsētas šķiet skaistas,» saka Una. Viss esot atkarīgs no attieksmes. Raugoties uz starojošo Unu, ir skaidrs — ar attieksmi viss kārtībā, un dzīve viņai patīk. «Katru dienu cenšos kādu optimisma skaliņu vai smildziņu pieķert. Man katra diena ir jauna. Ja vakar kaut kas sāpēja un šodien nesāp, tad par to nedomāju un nevelku ārā,» viņa smaida.
Una vienmēr zinājusi, ka atgriezīsies Alūksnē. Sabiedrisko attiecību studijas Rīgā bija tikai iespēja iegūt izglītību. Nav tā, ka Rīga nepatika. Una izbaudīja ikrīta gājienu cauri Vērmaņdārzam uz darbu Finanšu ministrijā, taču, līdzko pieteicās bērniņš, pārcēlās uz Alūksni. «Par to nebija pat divu domu, vīrs arī ir alūksnietis. Ar visām četrām kājām bijām par atgriešanos,» saka Una. Alūksnē ir arī vīra vecāku ģimenes bizness: preces sportam un atpūtai.
Kā mazpilsētas plusu Una min to, ka viss ir tuvu un sasniedzams kājām. Nav Rīgas kņadas, katrs cilvēks ir individualitāte. «Man prieks par tiem, kam Rīgā viss notiek, taču nevar nepamanīt, ka arī pilsētā gribas būt tuvāk dabai: mājās uz palodzes tiek audzētas garšvielas, zaļumi.»
Tagad dēlam Rihardam ir seši gadi, meitai Patrīcijai — trīs. «Esmu bagāta,» Una komentē. Kad meita bija apvēlusies, gadu veca, Una sāka domāt par darba meklējumiem. Kādu dienu, kad nebija dāvanas iešanai ciemos, Una nolēma izliet sveci. To ģimenē viņa dara kopš bērnības un procesu pārzina: savulaik mamma strādāja komisijas veikalā un mājās bija parafīna klucīši, ar ko iesmērē slēpes. «Lillā, zaļi, oranži. Salikām tos skārda bundžiņā un kausējām karsta ūdens peldē, taisījām svecītes. Toreiz tā bija ekonomija, nevis ekodzīvošana,» atceras Una.
Draugiem sveces tā patika, ka Una sāka taisīt arī pēc pasūtījuma. Nopirka sojas vasku, jo tas neizgaro melniem dūmiem. Vienubrīd saprata — viss, sveces jāpārdod! Iesniedza projektu pašvaldībai. To akceptēja, piešķirot 2000 latu. Tikpat daudz Una ar vīru vēl ieguldīja paši. Kad sveču liešanas katls no Amerikas bija klāt, «fabrika» Soul & Spirit sāka darboties. Darbnīca ir neliela un iekārtota Teteru-Teterovsku mājās. Sveces nopērkamas veikalos Alūksnē un arī pāris vietās Rīgā — to menedžēt lielpilsētā palīdz tur dzīvojošie draugi. «Atceros, kā bija lauzties lielpilsētā. Liela konkurence. Alūksnē viss vienkāršāk: cilvēks pienāk uz ielas un saka: «Tu lej sveces! Vai varu pasūtīt?» Vai arī uzraksta vēstuli feisbukā.»
Pēdējā laikā Soul & Spirit ir daudz korporatīvo pasūtījumu, un tad ar vietējiem galdniekiem Una ēvelē skaidas, taisa kastes svecēm un iededzina uzņēmuma logo uz tām. «Vīrs jau man saka, ka es nemāku biznesu taisīt. Ka esmu pārāk zemu cenu uzlikusi,» saka Una. Jo sveču liešanu viņa neuztver kā biznesu. Tā ir sirdslieta tumšajiem rudens vakariem. Reizēm Una darbnīcā aizstrādājas līdz trijiem naktī. «Kad sākas rudens tumsa, man kļūst gaišāk. Sveču gaisma silda.»
Unai ir vēl kāds darbs. Divas reizes nedēļā Alūksnes jauniešu centrā viņa māca mūsdienu dejas ar akrobātikas elementiem meitenēm vecumā līdz 10 gadiem. Pa vidu dejām tiek mesti ritentiņi un taisīti špagati. «Skatos un priecājos par visiem bērniem, kuri raujas uz pulciņiem. Es arī tāda biju. Ja cilvēks priecājas par katru iespēju, viņā ir potenciāls. Tātad spēs pašrealizēties. Grūtsirdība un bažas par savu vietu vieglāk iesakņojas, ja nav šīs spējas.»
Una uzskata, ka dzīvošana un varēšana laukos ir iespējama, ja ikdienā mēģini justies vajadzīgs. Dari to, kas patīk. «Ja rokas ir pareizajā vietā, tad viss aiziet. Lauki vai pilsēta. Dzīvo pilnu krūti! Tikai nevajag uzcelt ambīcijas augstāk par iespējām.»
Unu aizrauj daba. Nesen skatījās dokumentālo filmu par džungļiem, kur koki auga akmeņos. Pie sevis nodomāja: «Nē, Latvija skaistāka ar savām kļavlapām rudenī.» Unas brālis strādā un dzīvo Norvēģijā, viņam tur patīk. Savukārt mamma piecus gadus nostrādājusi Spānijā, divus Īrijā. Una gan — tik pa Latviju. «Ja nu kaut kā Latvijā man pietrūkst, tad smiltis un saule,» nosaka alūksniete, uzsitot ar dūri pa ceļgalu.
Svētku dienā Teteri-Teterovski parasti brauc uz Igauniju, jo tur tā nav brīvdiena. «Papriecāties, kā viņi strādā, bet mēs atpūšamies,» smejas Una. Latvijas svētkus viņa gaida, nēsājot mēteļa kabatā karoga krāsu sirsniņu. «Patriotisms ir jāveido. Ikdienā ir grūti noturēt un sajust kopību, tāpēc svētku reizes ir tas brīdis, kad to atjaunot un iegūt,» saka Una. Meitas dārziņā karodziņi pie mēteļiem piesprausti jau kopš novembra sākuma!
Kāpēc Alūksne?
Pilsēta iet līdzi laikam — to redzi no tiem, kas atgriežas vai iegriežas dzimtajā pusē.
Moto: sāc no turienes, kur esi, izmanto to, kas tev ir, un izdari to, ko vari!
Pagaidām nav neviena komentāra