Gerda Stūre

Glezno militāros kuģus

Es patiesībā daru ļoti klasisku darbu, saka Gerda (33). «Kuģu gleznotāji ir bijuši gadsimtiem, tā ir sena profesija. Joprojām Francijā, Beļģijā, Dānijā ir cilvēki, kuri ar to nodarbojas oficiāli, kā atrodoties dienestā,» viņa skaidro. Nenoliedz: grib būt atšķirīga no citiem, izcelties savas profesijas robežās. «Es ļoti skaisti varētu gleznot ziedus — bet kuru tas interesē? Pašai ir nepieciešama sajūta, kad otram stāsti, ko tu dari, un viņš nevis norūc «hmmm», bet saka: «Patiešām? Wow!» Tas brīdis ir vajadzīgs.»

Gerda ir beigusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu, mūsu tikšanās laikā apglezno renovētas daudzdzīvokļu ēkas fasādi Plieņciemā. Tomēr viņas «bāze» ir lielas, vecas lauku mājas Eglāji Vecmokās, septiņu kilometru attālumā no Tukuma.

«Es uzaugu laukos, bet nebiju tipiskais lauku bērns, jo vecāki nebija lauku cilvēki,» viņa sāk savu stāstu. «Esmu dzimusi Ogrē, Vecmokās dzīvoju no trīs gadu vecuma.» Eglāju mājās bija ieprecējusies Gerdas vecmāmiņa. Vecāki pārcēlās, lai viņu atbalstītu vecumdienās. «Nekad neesam bijuši lauksaimnieki. Tikai piemājas dārziņš, vistas un kaza. Tētis — arhitekts, braukāja visapkārt, strādāja Tukumā, Engurē, Lapmežciemā. Viņš joprojām strādā. Mamma bija māksliniece un fotogrāfe. Bija. Viņa, tāpat kā vecmāmiņa, tagad ir mirusi…»

Vienas no laimīgākajām Gerdas bērnības un pusaudžu gadu atmiņām — visa ģimene brauc uz Rīgu, lai skatītos kuģus. «Tikko Latvija kļuva brīva, pie mums sāka viesoties ārzemju karakuģi, ieradās draudzības vizītēs. Tie bija atvērti publikai. Patiesībā arī tagad katrs var apmeklēt karakuģus pasažieru ostā. Bet pirmajās reizēs, kad tas vēl bija kaut kas neredzēts, šausmīga rinda stāvēja!» atceras Gerda. «Mums tā bija tradīcija. Acīmredzot vecākiem arī patika, tāpēc jau veda mani. No tām reizēm sirdī palika: tas pelēkais kuģis ir kaut kas īpašs, interesants un skaists.»

Gerda pasmaida: nemaz neesot gribējusi kļūt par mākslinieci. Skatījusies, kā mamma strādā, domājusi — tik nekonkrēta, nepraktiska profesija, grūti ar to nopelnīt, kāda jēga? Prātojusi —  ar kādām tik muļķībām nenodarbojas mūsdienu māksla, lai tikai pievērstu sev uzmanību! Ko tad vēl — nostāties uz galvas? Es tā nedarīšu!

Rozentāļos pēc 6. klases viņa iestājusies tāpēc, ka spējas bijušas, bet, pats galvenais, — gribējies uz Rīgu. «Kad vajadzēja izvēlēties tēmu diplomdarbam, sapratu — kuģa portrets! Tajā laikā man vispār visas militārās tēmas patika, gāju skatīties parādes. Sazinājos ar Latvijas armijas jūras spēkiem, lai man ļauj izvēlēto kuģi — tas bija Virsaitis — safotografēt. Procesā radās klikšķis: esmu astoņus dzīves gadus veltījusi, lai apgūtu profesiju, un es taču varu savienot to, kas man patīk, ar to, ko māku! Šo līniju paturu. Kopš tā laika sākās mana sadarbība ar Latvijas jūras spēkiem.»

Latvijas armijai ir pavisam 18 kuģu, lielākais, Virsaitis, mūsu sarunas laikā NATO kuģu grupā atrodas Francijas ūdeņos, zina stāstīt Gerda. Vēl ir Varonis, pieci mazāki mīnu kuģi, kas domāti spridzekļu meklēšanai un iznīcināšanai. Arī patruļkuģi, pāris krasta apsardzes kuterīši. «Tos arī esmu zīmējusi. Taisījām izstādes jūras spēku štābā, Latvijas Kara muzejā un citur. Jūras spēki to palīdzēja organizēt,» viņa piemin. Pašlaik izstādes nav dienaskārtībā, savā Facebook lapā uz Lāčplēša dienu un 18. novembri Gerda gan izstādīšot kaut ko patriotisku. «Kas ir vēl patriotiskāks par kara kuģi, pati esence!» viņa izsaucas. Un tūlīt piebilst: «Protams, man ir īpaši arī kuģi, kas jau ir sagriezti metāllūžņos. Tāpat kā tie, kas no jauna uzbūvēti — jo biju kuģu būvētavā un redzēju, kā tas notiek.»

Gerda kuģus glezno gan no dabas, gan pēc fotogrāfijām, tagad jau labi pārzina katra uzbūvi. «Vien-mēr mēģinu ielīst iekšā,» atzīstas. «Gleznoju kuģus, uz kuriem esmu bijusi pati, visu izstaigājusi. Tad es uzskatu, ka kuģi pazīstu. Gleznai to nevajag, bet man personīgi ir svarīgi. Iepazīsties, iemīli un tad glezno! Kuģus un laivas taču kopš seniem laikiem uztvēra arī kā dzīvu būtni, senajā Grieķijā zīmēja pat ar sejām.»

Protams, īpaši mīļš viņai esot Virsaitis, to Gerda atkārtoti glezno arī laikā, kad notiek mūsu tikšanās. Paralēli top norvēģu kuģa Olaf Tryggvason «portrets». «Jūras malējs» augustā bija piestājis Mērsragā, kāds no komandas devis latviešu māksliniecei pasūtījumu.

Lai nopelnītu maizi, nākas zīmēt arī daudz ko citu, bet kuģi — un tieši militārie — jau vairāk nekā desmit gadus ir viņas iecienītākais motīvs. Paradoksāli — vairumā gadījumu tie uz audekla atdzīvojas vietā, no kuras jūru nevar redzēt. Mākslinieces mājās Vecmokās, kur viņa dzīvo kopā ar tēti.

«Jā, kādreiz man gribējās projām, bet tagad esmu sapratusi — tā ir mana vieta, mana māja,» viņa priecīgi saka. «Ļoti patīk klusums, miers un sava brīvība, tas man ir ļoti svarīgi.» Vecmokas ir vēsturisks muižas centrs, pils pēc kara gan netika atjaunota, tagad tur ir drupas. Pāris daudzdzīvokļu mājas, pārējās — tādas pašas viensētas kā Eglāji. Pagasta centrs Tume ir patālu, Gerdai pat ir sajūta, ka Vecmokām ar to nemaz īsti nav sakara. «Bet mums tomēr ir bibliotēka, kurā pasākumus taisām, ir arī audēju darb-nīca bijušā veikala telpās, pagasts palīdzēja biedrībai to ierīkot,» viņa stāsta. «Es arī eju tur strādāt, tā ir vērtīga pieredze — pašam uzaust segu vai šalli. Vēl audīšu — darbnīca ir tik tuvu man, unikāla iespēja!

Laukos cilvēki mēdz sūdzēties, ka nekas nenotiek, bet es varētu teikt, ka notiek daudz. Es neesmu pārāk sabiedriska, tāpēc tas ir optimāli — cilvēku gan nav daudz, bet man ir burvīgi kaimiņi.»

Lai gan Gerda viegli var sevi iedomāties dzīvojam citur, viņa neredz iemeslu atteikties no sava dārgā mantojuma un tā vietā pūlēties iegūt svešu. «Piederības apziņa ir viena no laimes receptes pamatizejvielām, un man ir laimējies mantot piederību tik skaistai zemei un tautai. Dzīvi Latvijā vēl saldāku dara mūsdienu iespējas — varu ikdienā vienlaikus baudīt viensētas klusumu un starptautisku komunikāciju.»

Kāpēc Vecmokas?

Ļoti patīk klusums, miers un sava brīvība, tas man ir ļoti svarīgi.

Moto: pankūkas ir lielisks ēdiens  jebkurā laikā, bet viss pārējais ir īsumā paskaidrots Bībelē.