Linda Lieljukse

Kempinga saimniece

Reiz maizi cepa gandrīz katrā mājā un dzīve laukos šķita daudz pašsaprotamāka par pilsētas straujo ritmu. Mūsdienās pašu cepta maize ir kārums, pēc kura cilvēki gatavi mērot tālu ceļu. Arī uz Ievlejām Sakas pagastā. «Šeit dzīvot man ir tik dabiski,» saka Linda (33). Durbes upes krastos viņas dzimta dzīvo vairāk nekā 100 gadus.

Linda runā klusi un pārdomāti, tomēr ar dziļu iekšēju maigumu. Viņas stāsts par mājām nav pilns nejaušību un liktenīgu sakritību. Drīzāk tas ir par dziļi dzītām saknēm, kuras, pat ja uz brīdi dotos prom, vienmēr sauks atpakaļ. «Es gribēju dzīvot laukos — gribēju, lai varētu nopelnīt iztikšanu laukos, jau pašā sākumā.» Pēc Pāvilostas vidusskolas beigšanas viņa pārcēlās uz Liepāju, lai studētu grāmatvedību un finanses. Cipari ne pārāk patika, tomēr ļoti saistīja mārketinga lekcijas.

Diemžēl Liepājā tobrīd šādas studiju programmas nebija, savukārt uz Rīgu doties studēt negribējās. Ir žēl, ka neizdevās šo interesi attīstīt tālāk profesionāli, tomēr iegūtās zināšanas tagad var izmantot ikdienas darbā.

Pēc studijām viņa apprecējās un kopā ar vīru iegādājās dzīvokli Liepājā. «Dzīvojām kā normāli cilvēki,» smejas Linda. Tomēr, kad piedzima bērniņš, bija skaidrs — audzināt viņu pilsētā negribas. Pieņēma lēmumu pārcelties atpakaļ uz Saku. Nekur tālu jau arī pirms tam nebija. Visas brīvdienas pagāja laukos. Netālu Sakā dzīvo gan Lindas vecāki un vectēvs, gan brālis ar sievu. «Lai saknes būtu spēcīgas, jābūt piemērotai augsnei. To veido pamatvērtības. Katram tās ir savas, bet man galvenā ir saticība.» Visi ģimenē ir strādātāji. Ja Dievs devis tik skaistu vietu un laukus, tie ir jākopj, jāapstrādā. Arī maizes cepēji viņas ģimenē bijuši kopš seniem laikiem. Tagad tā ir mammas lieta — joprojām pēc senajām receptēm ar malku kurināmā krāsnī. Kad viesos atbraukušie to nogaršojuši, teikuši — labprāt gribētu maizi paņemt līdzi uz mājām. Tā Ievlejās sāka cept maizi arī citiem.

Vaicāta, kā uzņēmās rūpes par ģimenes īpašumā esošajām viesu mājiņām, Linda atbild, ka interese veidojusies dabiski. «Man bija tik daudz ideju!» 90. gadu vidū viņas vecāki bija vieni no pirmajiem, kas tuvējā apkārtnē sāka nodarboties ar lauku tūrismu. Ciemos brauca daudz vācu viesu, vietējie aktīvi apguva vācu valodu, ar smaidu atceras Linda. Tagad viņus biežāk apmeklē ikdienas steigas nogurdināti pilsētnieki un arī daudzi laivotāji, kas izmanto iespēju pārnakšņot ceļā uz jūru.

Viena no lietām, ko atbraukušie uzsver, ir miers. Kempinga mājiņas veidotas personiskas — katra lieta tajās īpaši piemeklēta. Antīkas pirmskara mēbeles Lindai ļoti patīk. Nereti dažādi interjera risinājumi īstenoti par simboliskiem līdzekļiem, vairāk izmantojot izdomu. Tomēr, kad viesi slavē, cik pie viņiem forši, Linda var samulst. «Es to uztveru nedaudz citādi — tas ir tikai normāli, turklāt es tur redzu arī daudz darba.» Bet pozitīva atgriezeniskā saite, protams, ļauj no malas paskatīties uz savu dzīvi un neiestigt ikdienas rūpēs.

«Par sevi varu droši teikt, ka esmu pašpietiekams cilvēks ar foršu, smalku jutību uz apkārt notiekošo.» Dabas klātbūtne Lindai ir ļoti svarīga. Kad esi iestidzis pelēcībā un ikdiena vairs nesagādā prieku, atliek tikai iziet pastaigā pa mežu. Ja jau putni vēl dzied un ir iespēja tos dzirdēt, viss nemaz nav tik slikti. «Tas varbūt izklausās ļoti naivi, bet man tā tiešām ir.» Otrs lauku dzīves stūrakmens nenoliedzami ir darbs. Ne tikai pirms gadsimtiem, kad vairums latviešu nedzīvoja pilsētās, bet arī mūsdienās lauku darbi cilvēku veido daudz pamatīgāk nekā darbs no deviņiem līdz pieciem pie datora. «Lai kļūtu par cilvēku ar lielo burtu, ir jāiemērc rokas zemē.»

Lai paturētu savu patību pasaules mainīgajā plūsmā starp jaunajām tehnoloģijām un dažbrīd draudīgām sociālpolitiskām norisēm, svarīgs ir tieši fizisks darbs. «Tas ir tas, kas nekad nemainīsies. Ja iesēsi sēklu, tā izaugs.» Turklāt pilsētas burzmā sevi nedzirdēt ir pavisam viegli. Kad radušās problēmas, var nevis tās risināt, bet aiziet uz klubiņu un par tām nedomāt. Tā ir bēgšana. Turpretī laukos ļoti svarīgs ir klusums, dzīve bez trokšņu fona. «Ja ir slikti, to jūti. Ja ir labi, arī to ļoti jūti,» saka Linda un piebilst, ka reizēm šķiet — ja viņu māja būtu vēl dziļāk mežā, būtu vēl laimīgāka. Visi savējie ikdienā ir rokas stiepiena attālumā.

Protams, viņas mazais puika mēdz ieteikties, ka gribētos pēc skolas biežāk satikt draugus. Pašvaldībā ir skolēnu busiņš, un, tā kā viņu mājas nav ļoti tālu no ceļa, aizbraukt uz skolu nav sarežģīti, pēc mācībām ir dažādi pulciņi. «Ir plusi un mīnusi, bet, manuprāt, to plusu noteikti ir vairāk.» Linda uzskata, ka pilsētas vide ir daudz agresīvāka un izaudzināt tajā bērnu ir grūtāk. Tomēr, arī laukos dzīvojot, ieaudzināt bērnos izpratni par nepieciešamību strādāt nav tik vienkārši. «Protams, arī pie mums ir ienākuši aifoni, spēles un citi laika kavēkļi, nevari tam spirināties pretī.»

Bēdīgs ir fakts, ka Pāvilostas vidusskolā skolēnu skaits ievērojami samazinājies kopš laika, kad tur mācījās Linda. Viņas dēla klasē ir tikai deviņi bērni. Arī no Lindas klases dzimtajā pilsētā neviens vairs nedzīvo. Lai paliktu, nepietiek tikai ar darbu, ko darīt, — vajadzīga arī piederības sajūta. Sakņu sajūtu dod vecāki, vecvecāki un vieta, kur tu dzīvo, bet, ja kāda posma ir trūcis, grūti izdzīt saknes.

Domājot par tuvojošos Latvijas dzimšanas dienu, Linda nonākusi pie atziņas, ka ne jau Latvijai esam vajadzīgi mēs, bet gan otrādi. Pat ja zeme aizaugs, nekas slikts taču nenotiks — būs vairāk skābekļa. «Mana iekšējā sajūta saka — lai dzīves skrējienā nepazaudētu cilvēcību, ir jāsajūt savas zemes garša. Ir jāieelpo zemes nemainīgais miers. Ja pašam sava zemes pleķa nav, savu palīdzību vajag piedāvāt kādam, kam ir. Un pēc kārtīga darba vajag palūkot, kas notiek dvēselē. Būs iestājies kluss miers. Manuprāt, katram latvietim ir vajadzīga Latvija, nevis otrādi. Zeme nepazudīs bez latvieša, bet latvietis bez savas zemes gan.»

Kāpēc Saka?

Te ir manas saknes.

Moto: jo mazāk gribi, jo pašam vieglāk dzīvot.