Kokgriezējs
Edgaru (29) satieku viņa darbnīcā Stendē, kur visa iekārta izgatavota paša rokām. Piemēram, grīda — no nojaukšanai atvēlētā Ķūļu kultūras nama dēļiem. Arī darbnīcu celis pats ar brāļa Mārtiņa palīdzību. Tā atrodas līdzās ģimenes mājai, koptai pirmskara ēkai.
Kā uzskatāma ilustrācija Edgara amatam mani sagaida divas tikko pabeigtas, virtuozi no ozolkoka izgrieztas brūnas vāverītes ar ķepās satvertiem čiekuriem. Uzliktas uz atsperēm, tās būšot oriģināli šūpuļsēdekļi bērnu rotaļu laukumā netālajā Laumu dabas parkā. Edgars pasmaida: Laumu parku iecienījis atpūtai ar ģimeni un draugiem un kādreiz iedomājies, ka būtu priecīgs šai vietai kaut ko izgatavot. Domām liels spēks! Parka saimnieks pats pieteicies, izteicis piedāvājumu.
Jau pamatskolā Edgaram patika mājturības stundas, kurās varēja uztaisīt kaut ko skaistu vai praktiski noderīgu. Par galdniecības, kokgriešanas un tēlniecības knifu ierādīšanu viņš pateicīgs meistaram Ingurdam Baņķim Valdemārpilī, kura darbnīcā no 2010. gada praktizējās četrus gadus.
Vispirms gan izmēģinājis valsts izglītības modeli, mācības Rīgas Amatniecības vidusskolā. Taču ātri sapratis, ka viņa raksturam un padziļinātajai interesei par kokgriešanu piemērotāka būs meistardarbnīca, kur zeļļi apgūst iemaņas Latvijas Amatniecības kameras meistara vadībā, dzīvo viņa ģimenē kā senos laikos. Tā meistars viņus ievirza ne tikai profesijas noslēpumos, bet ir arī autoritāte, dalās atziņās par pasaules lietu kārtību. Edgars piemin ikrīta sapulces pulksten deviņos: viņi, 20 mācekļi, klausījās katrā Ingurda vārdā. Meistars runājis ne tikai par darbu, bet, piemēram, arī par izlasītajām grāmatām. «Viņa vēlme bija iemācīt ticību sev, savām spējām. Amats kā dzīvesveids,» Edgars, kuram pie sienas goda vietā tagad ir Latvijas Amatniecības kameras kokgriezēja amata zeļļa diploms, definē pašu galveno, ko ieguvis no skolotāja. «Es arī visiem stāstīju, ka man būs sava darbnīca, es tur strādāšu.»
Vai arī viņš gribētu kādreiz mācīt citus? Laiks rādīs, bet vispirms ir jānoslēdz zeļļa periods, jātiek pie meistara diploma, jāuzkrāj amata pieredze.
Edgars neslēpj — pirms nogruntēties dzimtajā pusē, meties trakā piedzīvojumā. Divus gadus izmēģinājis laimi Haderslevā Dānijā un Tralī Īrijā. Bijis dārznieks un zirgkopis. Vecākiem dzīvē radušās problēmas, dēls devies pasaulē cerībā sapelnīt «ātro» naudu to risināšanai.
Atgriezies Stendē tāds pats kā aizbraucis, tikai ar uzlabotu angļu valodu un vēl lielāku motivāciju veidot Kurzemes mazpilsētā savu galdnieka darbnīcu. Uz ārzemēm bija paņēmis līdzi kaltus, brīvajā laikā knibinājās ar saviem daiļdarbiem. Māsa, kas arī dzīvo Īrijā, ieteica piedalīties amatniecības izstādē. Edgars tur saņēma ne tikai neskaitāmus komplimentus, bet uz līdzenas vietas tika arī pie diviem pasūtījumiem — jāgatavo dekoratīvi dēlīši sporta medaļu piekarināšanai ar īpašnieka vārdu. Klienti bijuši ļoti apmierināti ar rezultātu. «Radās motivācija, ka es varu. Varu ļaut cilvēkiem sev uzticēties. Par nopelnīto naudu nopirku biļetes un atlidoju mājās.»
Edgars savā uzņēmumā nenodarbojas ar mēbeļu izgatavošanu un restaurāciju, bet pamatā — ar kokgriešanu. Šaurajā nišā pasūtījumu esot pietiekami, viņš kooperējas arī ar citiem galdniekiem, darinot elementus viņu ražojumiem. Vēl — māju norāžu zīmes, sporta trofejas, dekorācijas, oriģinālas dāvanas…
Viena no vārda tiešā nozīmē lielākajām reklāmām viņa spējām ir Stendes kafejnīcas Lāsīte norāde — 2,5 metrus gara dakša un karote. Arī māju zīmēs amatnieks cenšas ievīt motīvus, kas sasaucas ar to nosaukumu, saimnieka uzvārdu vai nodarbošanos, bet varbūt rada asprātīgu pievienoto vērtību. «Piemēram, Rasas — es izgriezu ras-podiņu,» viņš rāda attēlu mobilajā telefonā. Reklāma iet no mutes mutē, saņemti pasūtījumi gan no ārzemēm, gan valsts institūcijām. Stendes pašvaldība pasūtījusi koka atslēdziņas ar uzrakstu «Stende» dāvanai visiem pilsētas jaundzimušajiem. Valdemārpilij viņš gatavojis zīmes ar pilsētas uzrakstu.
Parasti Edgars klientiem piedāvā savus mākslinieciskos risinājumus un tiešām neatceras, ka cilvēki būtu ar tiem neapmierināti. Gluži otrādi, atmiņā ir vairākas reizes, kad viņš ir ļaudis atrunājis no izvēlēm, kas intui-tīvi nav likušās pareizas. Piemēram, kāds pāris gribējis laulības gultas galā redzēt iegrieztas latviskās zīmes, taču Edgars apvaicājies, vai šis vēstījums nebūs pārāk spēcīgs ikdienas dzīvei. Ierosinājis, ka gultas pusē, kuru iecienījusi sieva, varētu izgriezt ābeļziedus, bet vīra pusē — ozolzarus. «Viņi bija ļoti apmierināti un pat sajūsmā par to. Ja radi, tad uzticies savām sajūtām.»
Lai arī konkursā Talsu novada sakoptākā pilsēta vai pagasts Edgars 2015. gadā izvirzīts titulam Zaļās domāšanas līderis, viņš netiecas pēc ietekmes vai slavas. «Klusi, rāmi darbojos,» pieticīgi nosaka kokgriezējs.
Kāpēc Stende?
Patīk šeit, jo vislabākā vieta, kur pašreiz man darīt savu darbu, kur dzīvot!
Moto: pēc runām pie darbiem!
Pagaidām nav neviena komentāra