Filips Baumanis

Mākslinieks un uzņēmējs

Tikai gaidot tikšanos ar Filipu (33), sapratu, ka mana datora darbvirsmu jau pāris mēnešus rotā viņa fotografēta bilde, par kuru esmu paspējusi saņemt vairākus komplimentus. Lauku ceļš, pār kuru nolaidusies rīta migla mani uzrunāja vietnē Momenti.lv. Tieši fotografēšanu Filips šobrīd sauc par savu lielāko kaislību un smejoties stāsta, ka labprāt pārceltos uz Cēsu apkārtni, jo tā ir ļoti fotogēniska, tomēr nevar jau tā — visu ģimeni iesaistīt skaistākās miglas medībās.

Uzaudzis Priekulē, pēc pamatskolas pabeigšanas Filips ātrāk gribēja sākt patstāvīgu dzīvi un pārcēlās uz Liepāju, lai tehnikumā mācītos datorus. Programmā varēja tikt bez iestājeksāmeniem. «Gribēju tikt prom no vecākiem — pilnīgi greiza motivācija,» viņš tagad smejas. Gribētu, lai jau vidusskolā būtu zinājis, ko vēlas darīt. Jo ikdienas darbā reizēm var just, ka izglītībā ir robi. Protams, ļoti daudz mūsdienās var iemācīties no internetā pieejamām pamācībām. Tomēr skola iedotu lielo bildi, kas ļautu vieglāk orientēties plašajā piedāvājumā. «Viena no būtiskākajām prasmēm ir spēja mācīties.» To Filips apguvis no vecākiem.

Četrus gadus nodzīvojis Liepājā, viņš pārcēlās uz Rīgu. Kristīgajā akadēmijā mācījās sabiedriskās attiecības, jo gribējās iet kristīgā skolā. Pēc tam strādāja mārketingā, veidoja reklāmas klipus. Pirmskrīzes laiks, pasūtījumu bija daudz, atceras Filips. «Bija iespēja eksperimentēt un mācīties, par to jau saņemot naudu.» Vēlāk sāka veidot animācijas Austrālijā bāzētai kompānijai, kas piedāvā māksliniekiem iespēju izveidot dažādas animācijas veidnes, kuras ikviens par noteiktu samaksu var lejupielādēt un pielāgot savām vajadzībām. Sākumā Filips bija uzņēmuma klients, pēc tam veidoja animācijas, bet, kad tika meklēts ienākošo darbu vērtētājs, viņš pieteicās šai pozīcijai. Austrālijas kompānija piedāvāja brīvākas iespējas — gan darba laika organizēšanā, gan radošajās izpausmēs. «Man laiks vienmēr bijis ļoti būtisks.» Tas joprojām ir viņa pamatdarbs.

Taču, kad uz beigām gāja kāzu dāvanā saņemtais divu gadu īres līgums Rīgā, viņš ar sievu meklēja citu dzīvesvietu un saprata, ka īres cenas Rīgā ir neadekvātas. Pārvākties atpakaļ uz saviem laukiem Filips nolēma pirmskrīzes burbulī — 2008. gadā. Darbs atļāva strādāt no jebkuras vietas. Tomēr sākums bija grūts, pietrūka sabiedrības. Ja cilvēki nav emocionāli stabili un savstarpējā saskaņa nav laba, uz laukiem pārcelties nevajag, uzskata Filips. Savstarpējā komunikācija tomēr ir daudz tiešāka, no tās nav iespējams aizbēgt. Šo gadu laikā Baumaņi arī kļuvuši pašpietiekamāki.

Kad meitiņa sāka iet pirmsskolā un pēc tam skolā, kontakts veidojās ar citu bērnu vecākiem, ģimene pamazām iekļāvās vietējā sabiedrībā. Lai gan varētu domāt, ka Filipam dzimtajā pilsētā ir draugi no skolas laikiem, lielākā daļa bija aizbraukuši. Vairākkārt krasi mainot dzīvesvietu, draudzību uzturēt vispār nav vienkārši, atzīst Filips. Gadu laikā mainies ne tikai pats, bet arī tavi draugi. Nereti kontakts pazūd. Tomēr nav tā, ka, pārceļoties uz laukiem, draugus vispār nesatiec. Ja viņi atbrauc ciemos, tad uz visu nedēļas nogali, turpretim pilsētā saskrienies tikai uz dažām stundām.

Ģimenes nākotnes plāni lielā mērā saistīti ar meitu. Kad viņai bija jāsāk iet skolā, Baumaņi domāja, vai nepārcelties atpakaļ uz Rīgu, pat braukāja uz sagatavošanas nodarbībām Hanzas vidusskolā. To-mēr ģimenes situācija izveidojās tāda, ka nolēma vēl palikt Priekulē. Eimija tagad iet trešajā klasē. Viņai ir ļoti laba skolotāja. Kopumā skolā pret audzēkņiem ir personiskāka attieksme — skolotāja tik labi zina katra bērna spējas, ka reiz piedāvājusi meitai atkārtoti rakstīt kontroldarbu, jo zinājusi, ka viņa var dabūt vēl labāku atzīmi. «Sākumskolas posmā vidēji liela lauku skola bērnam ir ideāla. Vēlāk, it īpaši vidusskolā un augstskolā, lielāka pilsēta tomēr piedāvā vairāk iespēju.» Pārcelšanās netiek izslēgta, tomēr šobrīd nav aktuāla.

Lai saprastu, ko dzīvē vēlas darīt, bērnam ļoti svarīgi izmēģināt dažādas nodarbes. Priekulē ir ļoti aktīvi sabiedriskās un kultūras darba organizatori. «Ar sirdi pareizā vietā,» saka Filips. Liela nozīme tam, ka laukos dzīve tiešām ir lētāka un cilvēki var ieguldīties savā sirdslietā, nebaidoties, vai spēs nomaksāt milzīgus kredītus. Meita iet deju pulciņos, skolas korī, mākslas skolā.

Mūzika, video, nekustamie īpašumi — Filips uzskaita savas intereses. Tomēr atzīst — tā kā jāuztur ģimene, nevar atļauties dārgus hobijus. Jāatrod iespēja, kā ar to, kas patīk, var arī nopelnīt naudu. Dzī-vojot Priekulē, abi ar sievu nopietni pievērsās fotografēšanai, iegādājās un iekārtoja vairākus īres dzīvokļus Liepājā. Veido arī satura mārketinga projektus — ģimenei dodoties dažādos piedzīvojumos, viņi rada vizuālus stāstus, kuros parāda konkrētas lietas, kas noder dabā, — termokrūzes, apavus un citas. Vīriešiem gribas redzēt darba rezultātu, saka Filips. Bet viņa maizes darbs ir nebeidzams process. Pat ja visus iesūtītos darbus kādā dienā apskati, rīt atkal būs daudz jaunu. «Pēc tam gribas aiziet dēli nozāģēt,» viņš smejas. Arī fotogrāfija viņam ir viens no veidiem, kādā skaidri redzēt sava darba rezultātu.

Darbā vissvarīgākais Filipam ir gandarījums. Reizēm skaists dzīvoklis, ko esi izveidojis un padarījis pieejamu citiem, sagādā lielāku prieku nekā tas, kas ir atstāts tikai sev. Lai iespējami labāk izstāstītu savus piedzīvojumus un piedāvātu arī citiem iespēju ceļot caur ekrānu, Baumaņi izveidojuši blogu. Tagad tajā ir arī stāsti par nekustamo īpašumu iegādi un apsaimniekošanu, plānoti vēl citi — par tēmām, kas pašiem kādā dzīves brīdī bijušas svarīgas. «Man patīk izpētīt, iemācīties un tad ar to dalīties.»

Kāpēc Priekule?

Te bija iespēja par mazākiem līdzekļiem izveidot savas mājas un dzīvot lēnāku, vienkāršāku dzīvi.

Moto: ilgtermiņa ieguvums pār tūlītēju labumu.