Grafiskā dizainere
Sarunas sākumā Solvita (26) ar sevi iepazīstina tā: «Es esmu pašnodarbinātā grafiskā dizainere ar ļoti ciešu piesaisti Kaldabruņas skolai. Mans darbalauks — plakāti, bukleti, grāmatu dizains, pārtikas iepakojuma dizains. Pēc pasūtījumiem, protams.» Re, kā! Grafiskais dizainers taču var strādāt jebkurā vietā, pat savās mājās, taču Solvitai cieša saikne ar skolu. Jo viņai ir stipra piederības sajūta, turklāt visdažādākajās nozīmēs — ne tikai dzimšanas vietas un darbavietas izpratnē.
Kaldabruņā skola ir slēgta jau daudzus gadus, tāpēc tie, kas te ierodas pirmo reizi, brīnās — kā var būt, ka skola slēgta, bet pirms vecās ēkas joprojām ceļazīme brīdina par bērniem, un nama fasādi vēl arvien rotā liela izkārtne «Kaldabruņas skola»? Vēl vairāk — šāds nosaukums sastopams arī afišās, kartēs, bukletos, tūrisma izdevumos.
«Vispārizglītojošās skolas, protams, vairs nav, tomēr jēdziens «Kaldabruņas skola» ir saglabāts,» skaidro Solvita. «Daudzviet Latvijā tukšās skolu ēkas grauž laika zobs un posta vandaļi, bet pie mums viss ir pavisam citādi. Esam panākuši, ka skolas būtība nav zudusi. Izglītojošā funkcija turpinās, tikai citās izpausmēs. Ar projektiem, ar finanšu līdzekļu piesaisti. Parasto mācību stundu vietā notiek daudz kas cits.» Sākums meklējams 2007. gadā, kad pēc rakstnieces Ilzes Indrānes meitas Ievas Jātnieces iniciatīvas nodibināta biedrība Ūdenszīmes, kas vecajai skolas ēkai, kura ilgāku laiku bija stāvējusi tukša, deva jaunu elpu. Interesanti, ka biedrības vārds sasaucas ar Ilzes Indrānes 1971. gadā iznākušā romāna Ūdensnesējs nosaukumu. «Tagad mēs ar lepnumu sakām, ka Kaldabruņa ir Sēlijas intriģējošākais apvidus. Ne tikai ar interesanti un intensīvi apdzīvoto skolas ēku, kur pulcējas lieli un mazi, jauni un veci, kur notiek izstādes, koncerti, dzejas pasākumi un darbojas pat stikla darbnīca, bet arī ar veco skolas ābeļdārzu, Pļavas muzeja teritoriju, veco Červonkas baznīcu, kur savā laikā kristīts Rainis, gadskārtējo siena skulptūru plenēru Siena dienas un daudz ko citu,» lepojas Solvita.
Šogad Solvita veidojusi maketu un krāsu salikumus biedrības Ūdenszīmes bukletam par godu tās pirmajai desmitgadei. Darinājusi arī prestižās grāmatas No Sēlijas pūra (sastādītāja Ieva Jātniece) vāka grafisko noformējumu. Tapuši arī neskaitāmi plakāti, kuros vienā koptēlā salikti dažādi simboli, lai radītu īpašu sajūtu par gaidāmo notikumu. Uz labu laimi viņa savā mobilajā telefonā uziet plakātu Dzejas dienas siena piramīdā, kur pasākumam dots intriģējošs nosaukums Es uguni pārtulkošu latviski. Fonā — siena zārda glezna. «Tā bija dzejnieka Guntara Godiņa un komponista Aigara Godiņa programma, par šo plakātu varu teikt — tas ir mans latviskais redzējums,» viņa īsi paskaidro. Un piebilst: «Lai varētu radoši strādāt, man vajag trīs lietas — datoru, interneta pieslēgumu un iedvesmu. Pirmās divas pieejamas visur, trešā — visā pilnībā tikai Kaldabruņā.»
Kad jautāju, vai mūsdienās grafiskajam dizaineram vairs nevajag prast zīmēt ar roku, Solvita atbild: «Ko jūs, tas ir pirmais, kas jāapgūst, turklāt kārtīgi, pareizi, pēc visiem noteikumiem klasiskā izpratnē. Un jāprot uzzīmēt pilnīgi visu! Datordizains ir tas pats dizains, tikai citā kažociņā.» Solvitas ceļš ir divi studiju gadi Daugavpils mākslas vidusskolā Saules skola un četri gadi Daugavpils Universitātē, kur ieguvusi bakalaura grādu mākslā un datordizainera kvalifikāciju. «Tie man iedeva to brīnišķīgo sajūtu, ka viss ir iespējams. Ne velti šeit, Kaldabruņā, kad notiek siena skulptūru plenērs Siena dienas, mēs sakām — pasauli var radīt no sapņiem un siena. Jā, no parasta siena.»
Solvita ir gandarīta, ka vietējie cilvēki ir ļoti atsaucīgi. Viena lieta, kad pļavā «dzīvojas» ar viņu rokām darinātas siena gotiņas dabiskā lielumā, kazu ganāmpulks, putni, pavisam cita — kad sāk «dzīvot» tāds efektīgs objekts kā Raiņa kristību baznīcas kopija no siena un kad šo siena baznīcu, kurā var saiet gandrīz 30 cilvēku, iesvēta mācītājs!
«Tā bija mana ideja — es datorā uzrasēju šo baznīcu. Idejas īstenošanai vispirms bija jāuzmeistaro baznīcas koka karkass, tikai tad varēja ar sienu apvīt un apsiet, lai iegūtu īsto apveidu — gan torni, gan logus un durvis. Man talkā nāca draugi, piecu dienu laikā vairākus metrus augstā baznīca bija gatava. Darīju to tāpēc, lai cilvēkos rosinātu domu, ka jāsāk vairāk ar sevi lepoties. Lai cik grūts laiks, lai kādi dzīves uzstādījumi, lai cik liela dzīves dārdzība, lai kādi modes untumi, mūsos jābūt dzīvai un stiprai apziņai — mēs protam, mēs mākam, mēs varam jebko. Mēs esam latvieši.»
Solvita novērojusi, ka lauki dod detalizētāku dzīves ainu. Lielajās pilsētās, it īpaši Rīgā, detaļas pazūdot. Paliekot tikai lielā skraidīšana. Tāpēc esot ļoti svarīgi, lai lauki mums būtu — ar savu mieru, ar savu pamatīgumu, ar cilvēkiem, kurus iedvesmo daba visapkārt.
«Latvija ir maza, Latvija ir liela. Var skatīties tā, var skatīties šitā. Un vajag skatīties dažādi. Attālumi? Mūsdienās? Es vakar Daugavpilī nokārtoju eksāmenu, nu man ir mašīnas vadītāja apliecība. Un mašīna arī ir. Šodien braukšu uz Daugavpili nevis kā pasažiere, bet gan kā pilntiesīga stūrētāja.»
Kad vaicāju, ar ko viņa visvairāk lepojas, saņemu negaidītu atbildi — ar saviem vecākiem un vec-vecākiem, ar savu brāli un māsu, ar saviem 30 brālēniem un māsīcām. Ar savu draugu, kas dzīvo Kaldabruņā.
«Īstenībā es esmu ļoti bagāta. Tepat netālu — Rubenes pagasta Rubeņos — dzīvo mani vecāki. Mamma Elga Kukle ir skolotāja Rubenes pamatskolā, tētis Jāzeps Kuklis ir šoferis. Un Rubeņos dzīvo arī mana vecmāmiņa no tēva puses Marta Kukle, kurai šogad atzīmējām 90 gadu jubileju.»
Kāpēc Kaldabruņa?
Tā ir mana sirdsvieta — šeit ir sajūta, ka es dzīvoju īstajā vietā un īstajā laikā.
Moto: viss ir iespējams.
Pagaidām nav neviena komentāra