Mācītājs
Ja cilvēki ar jums nerunā, nepievērsiet tam uzmanību, tūdaļ pēc sasveicināšanās rekomendē Kārlis Irbe (34). Mūsu tikšanās brīdī viņa vadītajā Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas rekolekciju centrā Mazirbē uzturas 14 dažādu draudžu darbinieki un mācītāji. Atpūtnieku straume tālajā Kurzemes ciemā ir noplakusi, vēlā rudenī jūras malā spieto tikai bušu zvejnieki. Uz lauku ceļa pie Mazirbes baznīcas tiešām tikko garām ir pagājuši vairāki domās iegrimuši vīri.
«Tiem, kuri vēlas atgūt prieku, spēku un mīlestību kalpošanai» — tā mājaslapā noformulēta rekolekciju centra misija.
Kārlis kopā ar sievu Vinetu uz Mazirbi pārcēlās 2013. gada pavasarī, tikai nepilnu gadu pēc ordinācijas, kad enerģija un motivācija mācītāja pienākumu veikšanai bija pašā zenītā. Viņu meitai Annai tolaik bija nepilni četri, Sārai — nepilni trīs gadi, pāris vēl nupat bija gaidījis ceturto bērnu, kura sirds, tāpat kā trešajam, diemžēl apstājās mammas vēderā. Sarunās ar tuvākajiem draugiem sērojošie vecāki aicināja aizlūgt par Mazo Irbi. Un tad kāds no viņiem, mācītājs Jānis Bitāns, sacījis: viņš nebeidzot domāt par Irbju ģimenes kalpošanu Mazirbē.
Evaņģēliski luteriskās baznīcas iekšienē tobrīd patiešām aktīvi tika meklēts piemērots kandidāts rekolekciju centra un Mazirbes draudzes vadīšanai. Dažus mēnešus vēlāk šo piedāvājumu Kārlim jau oficiāli izteica bīskaps Pāvils Brūvers un arhibīskaps Jānis Vanags. Kārļa dzīve vēlreiz apmeta kūleni.
Iepriekš viņš bija programmētājs, IT nozarē strādāja līdz pat nonākšanai Kurzemē.
Nav audzis kristiešu ģimenē. Nav atklājis tiešu radniecību ar pirmo Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskapu Kārli Irbi. Tik vien, ka bīskaps ir dzimis Saldus novada Gaiķu pagastā, bet Kārļa vectēvs, arī Kārlis, — Satiķu pagastā, kas ir tieši blakus Gaiķiem.
Kārļa ceļš pie Jēzus sākās ar pieklājīgu uzaicinājumu kļūt par krusttēvu draugu bērnam, kura kristības notika Dubultu baznīcā. Kārlis pats nebija kristīts, tālab pieņēma piedāvājumu apgūt ticības pamatus, izlēma iziet iesvētes mācības. Vērodams baznīcas jaunpienācēja aizrautību, Dubultu draudzes mācītājs Guntars Dimants lūdza viņam palīdzību vadīt jauniešu kalpošanu. Sekoja mācības Lutera akadēmijas draudžu darbinieku nodaļā, no kuras varēja pāriet uz pastorālo nodaļu. Baznīca un ticība Kārļa dzīvē īsā laikā bija kļuvusi tik svarīga, ka viņš izlēma atstāt plaukstošo IT nozari. Pirms izšķirties par pārcelšanos uz Mazirbi bija saņēmis arī pilna laika mācītāja darba piedāvājumu Rīgas Jēzus draudzē. Tur — 1000 cilvēku, šeit — tikai 50, bet daudz dažādu citu uzdevumu. Vēl viena svarīga izšķiršanās! Lūgšanā Kārlis dzirdējis Dieva atbildi: «Ja tu paliksi Jēzus draudzē, es svētīšu. Ja brauksi uz Mazirbi — arī svētīšu.»
Viņš izvēlējās Mazirbi. Vineta ar bērniem bija gatava pievienoties jebkur, kur viņš ies.
Kārlis pats atšķirībā no sievas lielāko mūža daļu bija pavadījis pie jūras, Majoros. Mazirbi pirmoreiz apciemojis kā divdesmitgadnieks. Tā viņu savaldzināja, gribējās palikt ilgāk. Lai arī garie padomju laiki, slēgtās zonas statuss un ekonomiskie apstākļi pēc neatkarības bija izskauduši iedzīvotājus, radās pilnīgi iracionāla sajūta — šī vieta var atdzimt.
«Bet, redziet, Dievs atkal var laukus piepildīt ar cilvēkiem. Cilvēki patiesībā grib dzīvot laukos. Tas pats notika ar mani. No abstraktās vēlmes dzīvot šeit līdz realitātei pagāja desmit gadu,» izsaucas Kārlis.
Lauku mācītājam ir jāprot viss — ne tikai risināt draudzes jautājumus un vadīt rekolekcijas atbraukušajiem kolēģiem, bet arī, piemēram, palīga prombūtnē jākurina mācītājmuižas apkures katls. Kolēģi šurp brauc regulāri — Kārlis konstatē, ka neesot ne mazākā iemesla sūdzēties par vientulību. Citādi, iespējams, būtu, ja viņš nebūtu ģimenes cilvēks. Vineta, kas arī studējusi teoloģiju un Rīgā strādājusi par skolotāju, ir viņa labā roka. Ne tikai emocionāls, bet arī fizisks atbalsts, organizējot viesu uzņemšanu, vārot viņiem ēst.
Mazirbē pirms diviem gadiem mājdzemdībās piedzima viņu dēls Krišjānis Jēkabs. «Kopš es te strādāju, neviens nav dzimis tieši Dundagas pagastā,» pārsteigumu paudusi Dundagas pagasta dzimtsarakstu nodaļas vadītāja.
Kārlis tagad ar smaidu var atcerēties arī nopietno pārbaudījumu 2013. gada rudens vētru laikā, kad uz pusotru diennakti ne tikai pazuda elektrība, bet arī «noklājās» mobilo sakaru torņi. Pie dabas kaprīzēm jau ir pierasts — ģimenei ir stratēģijas, kā tās pārvarēt. Kamēr meitas ir mazas, viņi paši bērnus ik dienu ved uz skolu un bērnudārzu Dundagā, snieg vai līst.
«Un tomēr visu laiku šeit ir brīnišķīgi,» rezumē Kārlis, kas nesen ievēlēts Piltenes iecirkņa prāvesta amatā. «Man patīk lauku vide, patīk, ka ir iespēja būt mežā. Ikdienā mierīgi varu iztikt bez pilsētas, bet bez šejienes vairs iztikt nevaru. Ņe-mot vērā kopējo situāciju, arī draudzei klājas pietiekami labi.»
Kāpēc Latvija?
Lai kur citur būtu skaistāka daba, sirsnīgāki cilvēki, daudzskaitlīgāka baznīca, es tur nebūšu savējais.
Moto: tuvāk Kristum, tuvāk viens otram!
Pagaidām nav neviena komentāra