Māris Šņickovskis

Strādā vecāku saimniecībā un vada veikalu Amatnieku sēta

Vecāki Māri (31) nekad nemudināja strādāt viņu vadītajā zemnie-ku saimniecībā Klīves, kas ģimenei piederējusi vairākās paaudzēs. 80 hektārus lielā saimniecība atrodas Elejā, bet Māris uzauga Jelgavā, mācījās skolā ar mūzikas novirzienu, vasarās daudz laika pavadīja ar draugiem. Neviens nekad viņu nespieda smagi strādāt laukos. Iespējams, tāpēc viņš viegli un nepiespiesti izlēma strādāt vecāku saimniecībā. Sākumā uzņēmās atbildību par mārketingu, vēlāk arī par 15 hektārus lielo augļkoku dārzu, tagad ir augu aizsardzības speciālists un komercdirektors. Par darbu laukos stāsta ar prieku.

Šņickovsku ģimene pie zemes Elejā tika, pateicoties Māra vecvecvectēva uzņēmībai un strādīgumam. Pagājušā gadsimta sākumā viņš pārcēlās no Polijas uz Latviju un zemi nopirka, paņemot kredītu bankā. Efektīvi saimniekojot, parādu atdeva un atstāja nākamajām paaudzēm gana lielu, labi iekoptu saimniecību. Kopš tiem tālajiem pirmskara laikiem Klīvēs vēl ir saglabājušās dažas ābeles, kuras stāv kā pieminekļi dzimtas strādīgumam.

Kad 1992. gadā ģimene atguva padomju gados atņemto zemi, Māra vecākiem Aivaram un Guntai bija jāizšķiras — turpināt strādāt Latvijas Lauksaimniecības universitātē Lauksaimniecības fakultātē vai strādāt savos laukos. Kādu laiku viņi mēģināja darbu laukos apvienot ar lekcijām augstskolā, taču kopš 1998. gada abi strādā zemnieku saimniecībā. Sākumā audzēja tikai graudaugus, bet, lai neražas gados nepaliktu bešā un sadalītu riskus, pamazām sāka audzēt arī rapsi un nektāraugus bitēm, pievērsās sēklu gatavošanai un iekopa arī vienu no daudzveidīgākajiem augļkoku un krūmu dārziem Latvijā. Vislielākās platības tajā aizņem ķirši, bumbieres un avenāji, ir arī ābeles, upeņu, jāņogu, ērkšķogu krūmi, pēdējos gados iestādītas irbenes, plūškoki, smilts-ērkšķi, dārzā briest vīnogas, cidonijas, korintes un aktinīdijas.

Lielajā zemnieku saimniecībā strādā visa ģimene: mamma un tētis to vada, Māris ir komercdirektors un gādā par augļkoku dārzu, viņa vecākais brālis Gints atbildīgs par tirdzniecību un grāmatvedību. «Pagājušajā gadā pieņēmām lēmumu faktiski visu, ko izaudzējam un saražojam, paši arī iztirgot. Ja dodam pārpircējiem, cena jāsamazina vismaz uz pusi,» stāsta Māris. Priecīgs, jo esot forši satikties ar pircējiem, aprunāties ar viņiem, dzirdēt, kā garšoja tās vai citas šķirnes āboli un bumbieri, kāda bijusi sula.

Jau septīto gadu Māris pats izvadā saimniecībā izaudzētos augļus pa Jelgavas novada skolām — Klīves piedalās programmā Augļi skolai. Kā viens no rosīgākajiem Jelgavas novada zemniekiem Māris ir aicināts uzstāties skolās. «Tagadējie pusaudži vairs nevēlas sēdēt skolas solos tik ilgi, cik viņiem liek. Viņi grib brīvību iet un rīkoties,» Māris saka cerību pilns, ka nākamā paaudze būs tāda pati kā Eiropas jaunatne: droša, skaļa, atbrīvota. Latvijas laukiem vairs neesot vajadzīgi paklausīgi izpildītāji. «Mums vajadzīgi uzņēmēji, kuriem ir biznesa domāšana un rīcība, ar plašu redzesloku,» saka Māris.

Kad lūdzu Māri izstāstīt, kā viņš pats kļuva par zemnieku, viņš uzsver — bijis brīvs savās izvēlēs. «Mācījos Jelgavas 4. vidusskolā, kur darbojos skolēnu pašpārvaldē un spēlēju orķestrī. Lielu daļu mana laika paņēma mūzika, tomēr, kad vajadzēja izšķirties, ko studēt, īsti nezināju, ar ko gribu darboties,» atceras Māris. Mammas pamudināts, iestājās Latvijas Lauksaimniecības universitātes Sociālo zinātņu fakultātē. Pārsteidzošā kārtā studijas ļoti patika, it īpaši lekcijas par projektu vadīšanu, mārketingu un lietišķo etiķeti. «Augstskolu pabeidzu ar izcilību. Vecāku saimniecībā uzņēmos atbildību par mārketingu, un man joprojām patīk visu tur notiekošo fotografēt un tēlaini aprakstīt,» ar smaidu un lepnumu stāsta Māris. «Vecāki man nekad nav uzspieduši strādāt viņu zemnieku saimniecībā. Bet viņi ir mācējuši mani labi motivēt. Piemēram? Mamma atbalstījusi visas manas sabiedriskās aktivitātes.»

Māris atceras septiņus gadus, kurus strādāja Jauno zemnieku klubā. Sākumā darbojās kā brīvprātīgais, bet vēlāk kļuva par projekta vadītāju, tad par valdes locekli, līdz četrus gadus kā valdes priekšsēdētājs vadīja organizāciju. «Tas man ir sapņu darbs: braukt uz dažādām saimniecībām, organizēt pieredzes apmaiņas braucienus un seminārus, vadīt pasākumus. Man patika viss: zvanīt sponsoriem, meklēt naudas līdzekļus, rakstīt preses relīzes, strādāt ar medijiem. Tik interesanti!» Māris saka ar patiesu sajūsmu un iesaka visiem jauniešiem savas izaugsmes labad pastrādāt kādā sabiedriskajā organizācijā.

To, ko Māris iemācījās Jauno zemnieku klubā, viņš turpina biedrībā Pārtikas amatnieki, kas Jelgavā atvērusi veikalu Amatnieku sēta. Māris ir abu vadītājs. «Veikalā ir daudzi jaunie ražotāji, kas nav plaši zināmi, bet ražo fantastiskas preces,» saka Māris. Piemēra dēļ izstāsta par Uldi un Ivetu Grosiem, kuri, vadot kokaudzētavu Bētras, gatavo arī cidoniju, rabarberu un dzērveņu sukādes un sīrupus. Tāpat Ieva un Jānis Spriži Jaunmārupē iemācījušies no augļiem un ogām pagatavot ne tikai sukādes, bet arī pārtikas pulverus un saldas konfektes trifeles formā. «Mūsu zemnieki ir radoši,» uzsver Māris, kurš iestājas par to, lai mājražotāji savu produkciju neizgatavotu lielos apjomos. Lielās fabrikās saražotais zaudējot savu unikalitāti. Viņš arī uzskata, ka Latvijas laukus no iznīcības glābs vidēji lielas ģimenes saimniecības, kuras saimniekos gudri, saudzīgi un Latvijas tirgu bagātinās ar rūpīgi audzētu un apstrādātu produkciju.

«Darbaspēks kļūst aizvien dārgāks, un katrs domā, kā padarīt ražošanu lētāku. Pagaidām nekas neliecina, ka laukos cilvēku skaits palielināsies,» Māris saka bez jebkāda rūgtuma vai nožēlas. «Jā, cilvēku laukos kļūst mazāk. Bet man šķiet, ka stiprākie paliek. Laukos turpina dzīvot un strādāt personības. Tādi, kuriem ir iedvesma un pārliecība.»

Kāpēc Eleja?

Izjūt dzimtas aicinājumu turpināt tēvutēvu sākto zemnieku saimniecībā. Spēja saskatīt dabas skaistumu sīkumos.

Moto:  mācies darot!