Pirts rituālu kopēja
Pirms trim gadiem, kārtējo reizi pirmdienas rītā pieķērusi sevi pie domas, ka gaida jau piektdienas vakaru, Lienīte (34) aptvēra, cik tas ir šaušalīgi — gribēt, lai dzīve paiet pēc iespējas ātrāk. Lienīte ir dzīvespriecīgs cilvēks. Viņa vienmēr ir gribējusi izbaudīt katru dzīves brīdi, nevis piepildīt to ar pienākumiem, kuru dēļ nav laika aptvert, kā diena nomaina dienu. Tāpēc viņa aizgāja no darba un kļuva par pirtnieci. Viņai iet pirtī nozīmē sajust saikni ar dabu: uguni, ūdeni, gaisu un arī zemi, iegulstot pļavā pie pirts un ļaujot sev mierpilni vērties debesīs.
Kādreiz, kad Lienīte vēl strādāja par klientu menedžeri un gādāja viņiem avotu ūdeni, viņa zināja — aiz biroja vai darba mašīnas loga koku lapas maina krāsas, dažādas puķes uzplaukst un novīst, laikam jau arī zeme pēc lietus un tikko uzsnidzis sniegs gluži kā bērnībā smaržo. Bet viņai nebija iespēju to izjust. Kā to var izbaudīt, augām dienām sēžot pie datora vai mašīnas stūres!?
«Tā nebija, ka mans darbs man nepatiktu. Patika,» Lienīte precizē. «Bet katru vakaru, braucot mājās, jau domāju par nākamās dienas uzdevumiem. Pietrūka laika sev un tuviniekiem. Divās brīvdienās, kas mums atvēlētas, lai atgūtu spēkus, man nekad nepietika laika visam, ko gribēju paspēt izdarīt. Man pietrūka manis pašas, pietrūka laika sev.»
31 gada vecumā Lienīte, kura līdz tam bija kārtīgi sekojusi sabiedrības priekšstatiem par dzīves plānošanu — ieguvusi augstskolas diplomu, veidojusi karjeru —, nolēma tam visam pārvilkt svītru. Nebija neviena, kas atturētu. Bērnu, kuru dēļ vecāki parasti iespringst par ienākumiem, Zustrupu ģimenē vēl nav. Kredītu, kas daudziem liek gādāt par regulāriem ieskaitījumiem bankas kontā, — arī. Lienītes vecāki un vecvecāki bija mācījuši aizņemtu naudu uztvert kā svešu, tāpēc viņa nekad nav dzīvojusi uz parāda. Vīrs Jānis viņas lēmumu aiziet no darba atbalstīja ar vārdiem: «Notici sev!» Viņš pats jau pirms gada bija pametis vadītāja darbu nelielā, reiz paša veidotā plastikāta logu un durvju uzņēmumā, lai piepildītu klusi lolotu domu kļūt par masieri. Joprojām strādā šo darbu un nenožēlo krasās pārmaiņas.
Kad Lienīte aizgāja no biroja darba, viņa vēl nezināja, kā turpmāk piepildīs savas dienas. Taču nojauta. Jau pusgadu pirms tam kopā ar Jāni bija iestājusies Pirts skolā. Tā ir akreditēta profesionālās izglītības iestāde, kurā Jānis un Lienīte bija nolēmuši beidzot mācīties to, kas patiešām interesē, — par dabā pieejamo līdzekļu izmantošanu veselības nostiprināšanai.
«Kad mācījos Latvijas Lauk-saimniecības universitātē, darīju to tikai tāpēc, ka uzskatīju augstāko izglītību par nepieciešamību. Bet, jo ilgāk studēju organizācijas un sabiedrības pārvaldes socioloģiju, jo labāk sapratu, ka tas nav man. Turpretī Pirts skolā mani interesēja pilnīgi viss. Mācījos tāpēc, ka patiešām to gribēju,» stāsta Lienīte.
Visvairāk viņa vēlējās saprast, kā izmantot augus veselības saglabāšanai. Lienīte netic farmācijas uzņēmumu reklāmai, ka cilvēkam vajadzīga virkne sintētisku uztura bagātinātāju, minerālvielu un vitamīnu. Taču tic, ka dabas dotajās veltēs ir viss, kas organismam nepieciešams. Pirts skolā viņu visvairāk aizrāvušas zāļu sievu Lienes Zvirbules un Līgas Reiteres lekcijas par augiem. Jau mācību laikā gājusi pļavās un mežos vākt ārstniecības augus, skaidri nezinot, vai un kā tie būs vajadzīgi darbā.
Kļūt par pirtnieci nebija Lienītes mērķis. Savā trīsdesmitgadnieces mūžā viņa bija piedzīvojusi tikai vienu reizi, kad pati izbaudīja iešanu pirtī, un toreiz bija nodomājusi, ka nekad mūžā nevarētu strādāt par pirtnieci. Kādam gan pārcilvēkam jābūt, lai varētu lielā karstumā strādāt fiziski smagu darbu? Tomēr, kad viņa jau bija kļuvusi par diplomētu pirtnieci un kādu laiku izbaudījusi dzīvi bez biroja darba, radās doma par pirts vakariem. Nebija dzirdēts, ka dzimtajā Jelgavas novadā kāds pirtnieks tādus rīkotu. Bet pašai savas pirts nebija. Situācija atrisinājās nejauši, kad Jelgavas novada uzņēmēju dienās Zustrupi iepazinās ar Jaunsvirlaukas pagasta viesnīcas Senlīči saimnieku Arti Jansonu. Netālu no viesnīcas atradās nepabeigta pirts ēka, un Zustrupi kļuva par pirts atjaunošanas konsultantiem. Kamēr viņu pašu pirtiņa Vircavā top, pirts vakariem viņi īrē Veclīču pirti. «Mūsu pirtiņa pilnīgi noteikti ir atveseļojoša,» uzsver Lienīte. «Uz pirti bieži nāk arī cilvēki, kuri nokļuvuši smagā situācijā un cer, ka pirtnieks attīrīs no sārņiem, iedos enerģiju un spēku. Bet cilvēks pats pirtī uzlādējas un smeļas spēku — es tikai viņam palīdzu.»
Palīdz Lienīte, daloties zināšanās. Piemēram, izstāsta, ka uz lāviņas jāguļ. Ja sēž, galva atrodas vidēji par 30 grādiem lielākā karstumā nekā kājas, un lielās temperatūras atšķirības dēļ ķermenī neveidojas pareiza termoregulācija, var rasties slikta pašsajūta. Lai gan latviešu lauku sētā pirts bija viena no saimniecības ēkām, tā nekad nav uztverta tikai kā vieta, kur nomazgāties. Folklora pierāda, ka tā bija arī dziedinātava: pirtī dzima bērni un atguvās nedēļnieces, tajā ārstējās slimie, un tur savas pēdējās dienas pavadīja arī tie, kuri bija gatavi ceļam uz mūža mājām. Tāpēc Lienīte tieši pirtī rīko vakarus veselības atgūšanai.
Viena no skaistākajām lietām, ko Lienīte iesaka izbaudīt, ir dabas tuvums. Pēc izkarsēšanās atvēsināties upītē, dīķī vai ūdensbaļļā pie pirtiņas. Vasarā kailam atgulties pļavā un vērties zvaigznēs. Ziemā, kad ir sniegs, izvārtīties tajā un, skrienot atpakaļ uz pirti, izbaudīt, kā kailajās pēdās aukstums dzeļ ar mazām dzirkstelītēm. «Guļot zālē vai sniegā, cilvēks jūt, ka viņš ir dabas daļa,» saka Lienīte. «Cik brīnišķīgi ir iziet ārā no pirts un ļaut, lai vējš izpūš cauri! Tādos brīžos cilvēks saprot, cik īstenībā viņš ir varens. Viņš ir dabas daļa, un tas ir tik daudz!»
Kāpēc Vircava un Jaunsvirlauka?
Dzīvojot laukos, var izbaudīt gadalaiku maiņu un būšanu pie dabas.
Moto: nekad nesaki «nekad»!
Pagaidām nav neviena komentāra