Ieva Karpoviča

Vokālās studijas Pigoriņi vadītāja

Vairāk nekā 40 Bauskas vecāku ir pārliecināti — labākā vieta, kur šajā pilsētā izkopt bērnu muzikālās dotības, ir vokālā studija Pigoriņi. To pagājušajā gadā, būdama tikai 21 gadu veca, izveidoja Ieva Karpoviča (23).

Dažādos muzikālos kolektīvos Ieva pati dzied jau kopš trīs gadu vecuma. Par viņas balsi un spēju uzstāties koncertos ir gādājuši daudzi vokālie pedagogi: Māra Filipoviča, kas reiz Bauskā vadīja vokālo studiju Miljons, vēlāk Ginta Krievkalna, Linda Dinsberga (Anmary), Ieva Kerēvica. Ieva ir arī pabeigusi Bauskas Mūzikas skolu. Būtu bijis tikai likumsakarīgi, ja viņa turpinātu izglītoties Mūzikas akadēmijā.

Taču pusaudžu vecumā Ievai galvu sagrozīja teātris. Trīs vasaras viņa piedalījās nometnēs Satikšanās teātrī, kur meistarklases vadīja runas pedagoģe Aina Matīsa, horeogrāfe Inga Raudinga, aktrise Ieva Pļavniece un citi teātra mākslas pazinēji. Katru gadu profesionāļi kopā ar jauniešiem iestudēja kādu izrādi. «Pēdējā gadā tas bija Sapnis vasaras naktī ar Raimonda Paula mūziku, arī es tiku pie mazas lomiņas, izrādē uz skatuves dziedāju kopā ar Arti Robežnieku,» mazliet palepojas Ieva. Nometnē pieredzētā dēļ dzima sapnis par teātri, viņa gribēja kļūt par aktrisi.

Taču 2013. gadā, kad Ieva pabeidza vidusskolu, Kultūras akadēmijā neatvēra jaunu aktiermeistarības kursu. «Domāju — kā es līdz nākamajam gadam, kad uzņems aktieros, neko nedarīšu! Nolēmu turpat Kultūras akadēmijā studēt producēšanu,» stāsta Ieva. Paralēli lekcijām gāja arī aktiermeistarības kursos, taču pamazām pārliecība, ka jākļūst par aktrisi, sašķobījās. Piedaloties filmu, mūzikas un reklāmas klipu producēšanā, Ievai iepatikās šis darbs. Tā viņa jau ceturto gadu studē audiovizuālo un kino producēšanu, pašreizējā akadēmiskā gada beigās plāno iegūt bakalaura grādu.

«Bet man patīk arī darbs ar bērniem,» saka Ieva. Un to viņa atklāja pavisam nejauši. Kad viņai bija 19 gadu, saņēma uzaicinājumu piedalīties muzikālā projektā Omīte Lilallā un viņas pigoriņi. Evijas Gulbes stāstus un dzejoļus par brāļa un māsas mīlētu omīti komponiste Anita Rezevska papildinājusi ar dziesmām, kuras ierakstā iedziedāja 12 bērnu Ievas vadībā. Lilallā un viņas pigoriņi 2015. gadā ieguva Zelta mikrofona balvu par labāko bērnu mūzikas albumu.

Ieva atceras, ka pēc tam turpināja strādāt ar bērnu koncertgrupu — bijis diezgan daudz uzstāšanos kopā ar grupu Big Al & The Jokers. Panākumu iedvesmota, Ieva nolēma bērniem Bauskā nodibināt vokālo studiju Pigoriņi. «Man bija tikai 21 gads. Ko gan es bērniem varu iemācīt, ja man pašai vēl tik daudz jāmācās? Bet kas man liedz pamēģināt? Ja neizdosies, neizdosies,» Ieva īsi apraksta savu nodomu. Viņa izveidoja mikrouzņēmumu, uzaicināja uz studiju strādāt draudzeni Annu Zankovsku, kas Mūzikas akadēmijā studē džeza vokālu, un izsludināja bērnu uzņemšanu. Pieteicās vairāk par 20 bērniem, un Ieva ar Annu sāka strādāt.

«Mēs gribam pierādīt, ka bērni var muzicēt ne tikai sev un vecākiem par prieku. Mums ir ambīcijas ierakstīt mūzikas albumus, koncertēt ar mūziķiem un pazīstamiem solistiem,» stāsta Ieva, kuras studijā otrajā tās darbības gadā mācās jau vairāk nekā 40 bērnu vecumā no trim līdz 16 gadiem. Ievai pašai bērnībā patika dziedāt koncertos un braukāt pa Latviju uzstājoties. Tāpēc viņa vēlas, lai pašas studijas bērni iepazītu prieku dziedāt uz skatuves un saņemt aplausus.

«Protams, galvenais ir bērnu muzikālo dotību attīstīšana. Mācām ritma izjūtu, izkopjam dzirdi, bez tā nevar kļūt par skatuves mākslinieku,» stāsta Ieva. Draudzene Anna uzņēmusies skolot meitenes, kas dzied solo, bet pati Ieva vada nodarbības mazākajiem bērniem. «Elpošanas vingrinājumus izpildām spēlējoties. Mācāmies ar balsi ķert ar klavierēm atskaņotās skaņas. Izspēlējam spēles, lai labāk saprastu dziesmu tekstus. Vislielākais prieks ir novērot bērnu izaugsmi. Es piedalos bērnu personības veidošanā, redzu, kā viņi veidojas. Viņiem patīk tas, ko mēs kopā darām, un arī es daudz iemācos. Esmu viņiem pateikusi, ka neesmu mūzikas skolotāja. Mūs vieno patika pret mūziku, un mēs kopā mācāmies muzicēt. Nekad neesmu sevi pozicionējusi kā autoritāti.»

Muzikālās pedagoģiskās izglītības, kāda parasti ir vokālo studiju vadītājiem, Ievai pagaidām nav. Bet viņa nevar atcerēties nevienu situāciju, kad darbā ar bērniem būtu radušās lielas grūtības. «Nezinu, ko prasa teorija, bet es esmu izvēlējusies pret bērniem neizturēties kā pret maziņajiem un visu ar viņiem izrunāt. Viņi paši uzsver, ka ir lieli, tāpēc ir bijuši brīži, kad saku: «Jūs esat bēbīši vai lieli bērni? Ja lieli, tad strādājam!» Saprotu, ka man vajag pedagoģijas zināšanas, jo bērni mazā vecumā uztver ļoti daudz. Jūtos atbildīga viņu priekšā, gribu iedot pēc iespējas vairāk prasmju un zināšanu,» Ieva paskaidro, kāpēc izlēmusi pēc tam, kad būs ieguvusi bakalaura grādu producēšanā, studēt pirmsskolas pedagoģiju.

Jautāta, kāpēc savu mūzikas studiju veido Bauskā, nevis Rīgā, Ieva atbild pavisam vienkārši: «Tāpēc, ka Bauska man ir ļoti mīļa. Arī tāpēc, ka Rīgā ir liela konkurence, galvaspilsētā ir daudz mūzikas skolu un vokālo studiju, man būtu grūtāk nekā Bauskā sevi pierādīt. Bet galvenokārt tāpēc, ka Bauskā ir ļoti daudz talantīgu bērnu un jauniešu.»

Ieva spriež, ka Bauskas ģeogrāfiskajam novietojumam Latvijas kartē nav nekādas lielas priekšrocības. Tā varētu būt maza, neievērojama mazpilsēta. Taču Bauskas iedzīvotāji darot visu, lai šajā pilsētā būtu daudzas un dažādas iespējas, un tieši baušķenieku ieguldījums esot šīs pilsētas lielākā pievienotā vērtība. «Es pati esmu izveidojusies Bauskā, un tāpēc šī vieta mani vilina atpakaļ no Rīgas, kur studēju. Dzīvojot Bauskā, manī izveidojās liela ticība sev un savai varēšanai. Paldies maniem vecākiem un citiem Bauskas iedzīvotājiem, kuru vidū es pilnveidojos. Viņi manī daudz ir ieguldījuši, un man ir sajūta, ka jādod pilsētai kaut kas atpakaļ,» saka Ieva.

Kāpēc Bauska?

Kā personība esmu izveidojusies šajā pilsētā, un man gribas pilsētai atdot atpakaļ to, ko esmu saņēmusi pati.

Moto: nepadoties!