Ēnu būvēšana

Sakopta Rīga ir Nila Ušakova vadītās domes lepnums — vairākus gadus galvaspilsētā aktīvi turpinās degradēto teritoriju atdzīvināšana jeb revitalizācija. Taču iepirkumos sadalītie miljoni baro arī ēnu ekonomiku, jo nodokļu nauda nekontrolēti aizplūst būvniecības apakšuzņēmējiem, kuri maksā smieklīgi mazas vidējās algas un paliek arī parādā valstij, liecina Ir pētījums

Glīti bruģēti pastaigu celiņi. Puķu dobes un čalojošas strūklakas. Rīgas parki cits pēc cita kļūst skaistāki, taču pucēšanās nav lēts prieks. Lai saprastu, cik plaši Nils Ušakovs atvēris pilsētas maku šiem projektiem, Ir izpētīja vairāk nekā četrus tūkstošus iepirkumu, ko Rīgas domes struktūrvienības veikušas no 2009. gada sākuma līdz 2017. gada septembrim. No tiem 104 attiecas tieši uz parku un dzīvojamo māju pagalmu revitalizēšanu — plašu iniciatīvu, ko aktīvi īsteno Saskaņas vadītā dome.

Pa šo laiku sakopts Ziedoņdārzs, Grīziņkalns, Miera dārzs, Spīķeru kvartāls, AB dambis, Māras dīķa parks un Lucavsala, kopā iztērējot aptuveni 20 miljonus eiro. Savukārt pie kārtīgiem iebraucamajiem ceļiem iekšpagalmu revitalizācijas gaitā tikuši aptuveni 60% Rīgas dzīvojamo māju (domes aplēse), no pilsētas maka prasot 54 miljonus eiro. Kā notikusi šīs naudas sadale?

«Kāpēc tādi jautājumi?»

Rīgas parku un pagalmu sakārtošana aizvadītajos gados ļāvusi piepelnīties 38 firmām, kas vinnējušas pašvaldības konkursos. To vidū biežākais uzvarētājs ir būvkompānija Tilts. Pateicoties Grīziņkalna, Ziedoņdārza un Miera dārza atjaunošanai, šis uzņēmums sešu gadu laikā ticis pie 7,95 miljoniem eiro, bet vēl 2,8 miljonus saņēmis pagalmu darbos.

Tilta panākumi Rīgas domes iepirkumos nepārsteidz — veiksme kompānijai uzsmaidījusi bieži. Septiņu gadu laikā tā uzvarējusi 20 dažādos iepirkumos par 16,4 miljoniem eiro. Jaunākais projekts, ko Tilts pašlaik īsteno, — Rīgas zoodārzā Ķīšezera krastā kopā ar uzņēmumu Baltic Builders Alliance būvē Āfrikas savannu, kurai dome atvēlējusi 2,38 miljonus eiro.

Kompānijas vadītājs Sergejs Gridņevs gan sevi neuzskata par favorītu. «Tās ir tikai asaras,» telefona sarunā viņš komentē uzņēmuma iegūtos pasūtījumus un iesaka Ir labāk pasekot, cik naudas pašvaldības konkursos tagad pelna LNK Industries.

Jāpiekrīt, šis uzņēmums tiešām ir rekordists, kas par 26,7 miljoniem eiro ticis pie Mežaparka Lielās estrādes pārbūves, par 10,6 miljoniem eiro pie tribīņu projekta Daugavas stadionā un rekonstruējis arī Salu tiltu, kas kopumā izmaksāja ap trīsdesmit miljoniem un piesaistīja KNAB izmeklētāju uzmanību.

Taču arī Tilta saņemtie miljoni nav sīkums. Un īpašu uzmanību šīs summas piesaista tāpēc, ka uzņēmuma vadība dāsni ziedojuši Rīgas politiskajai vadībai. Valdes priekšsēdētājs Sergejs Gridņevs un valdes locekļi Artjoms Gridņevs un Andrejs Popovs 2009. un 2010. gadā ziedoja kopumā vairāk nekā 90 tūkstošus eiro tālaika Rīgas vicemēra Aināra Šlesera pārstāvētajai Šlesera Reformu partijai LPP/LC. Pēc dāsnajiem ziedojumiem 2011. un 2012. gadā Tilts tika pie diviem domes Satiksmes departamenta iepirkumiem par kopējo vērtību 639 tūkstoši eiro.

Vēlāk uzņēmuma vadība finansiāli balstīja Saskaņu. Līdz 2013. gadam visi trīs nosauktie valdes locekļi un Sergeja Gridņeva sieva Irina šim politiskajam spēkam ziedoja kopumā gandrīz 84 tūkstošus eiro, bet 2015. gadā Irina Gridņeva ziedoja arī 1500 eiro Rīgas vicemēra Andra Amerika pārstāvētajai Gods kalpot Rīgai.

Kāpēc šādas simpātijas? «Ziniet, neatceros. Tas bija sen,» telefona sarunā tēmu ātri slēdz Artjoms Gridņevs. Runīgāks ir valdes priekšsēdētājs Sergejs Gridņevs: «Mēs esam krievi. Ziedojām, jo mums bija cerība, ka būs labāk. Nekādu citu iemeslu mums nebija. Mums patika, kā dome saimnieko.» Abi uzņēmuma pārstāvji noliedz, ka ziedojumi būtu pateicība par uzvarām konkursos vai «priekšapmaksa», lai pie tādiem tiktu.

Tilts nav vienīgā būvkompānija, kas finansiāli atbalstījusi Rīgas domes eliti. Arī citi uzņēmumi, kas startējuši revitalizācijas projektos, ziedojuši vadošajām partijām  — īpaši 2009. un 2010. gadā, kad Ušakova un Šlesera koalīcija sāka valdīt. Izceļas Roadeks vadība, kas šajos gados nepilnus 30 tūkstošus eiro ziedoja Šlesera partijai. Jēkabpils PMK valdes pārstāvis 2010. gadā gandrīz 13 tūkstošus eiro ziedojis Saskaņai, bet Ceļu pārvaldes vadība no 2012. līdz 2014. gadam kopumā nepilnus 12  tūkstošus eiro ziedojusi Gods kalpot Rīgai. Vairāku tūkstošu ziedojumus viena vai otra Rīgā valdošā partija saņēmusi arī no uzņēmumu Reku-K un Ostas celtnieks vadības.

Arī Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments, kas bijis konkursu rīkotājs, skaidro, ka izvēle par labu Tiltam kritusi tikai tādēļ, ka kompānija spējusi piedāvāt zemāko cenu vai saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu.

Piedāvāt zemāko cenu būvniecības nozarē nav nemaz tik viegli. Tilts pērn nodarbināja vidēji 286 darbiniekus un veica par tiem sociālās apdrošināšanas iemaksas 877 tūkstošu eiro apmērā. Tas nozīmē, ka vidēji viena darbinieka bruto mēnešalga bijusi 750 eiro. Ja darbiniekam ir viens apgādājamais, «uz rokas» tas nozīmētu 530 eiro samaksu. Tā ir maz ticama alga būvniecībā. Latvijas Būvuzņēmēju partnerība aprēķinājusi, ka 200 pēc apgrozījuma lielākajos Latvijas būvuzņēmumos gadījuma darbu strādnieku alga pirms nodokļiem ir vidēji 753 eiro, būvstrādnieku — 825 eiro, bet tehnisko strādnieku — virs 900 eiro. Turklāt arī šīs algas, visticamāk, atpaliek no realitātes — Ir uzrunātie būvnieki stāsta, ka algu līmenis nozarē ir vismaz ap tūkstoti uz rokas.

Vaicāts, vai daļu algas strādnieki saņem aploksnē, Sergejs Gridņevs aizsvilstas: «Kāpēc jūs uzdodat tādus jautājumus? Jā, mēs te nodarbojamies ar pedofiliju, tirgojam narkotikas un ieročus! Kaut kādas muļķības! Ko es jums varu atbildēt?»

Patiesībā izvairīšanās no nodokļiem būvniecībā ir sena un dziļa problēma — ēnu ekonomika šajā nozarē sasniedz aptuveni 40% no kopējā apgrozījuma. To savos pētījumos aplēsis Rīgas Ekonomikas augstskolas profesors Arnis Sauka, un tam piekrīt arī Valsts ieņēmumu dienests (VID).  Ēnu ekonomikas īpatsvars būvniecībā ir divreiz lielāks nekā valstī vidēji. Aptuveni 115 miljoni eiro, pēc VID aplēsēm, pērn bijušas būvniecības sektorā nedeklarētās algas, tādējādi valsts budžets zaudējis 20 miljonus nesamaksātā iedzīvotāju ienākuma nodoklī un gandrīz 40 miljonus nesamaksātās sociālās apdrošināšanas iemaksās. Un, kā izrādās, publiskie iepirkumi, kur valsts un pašvaldību iestādes varētu efektīvi apkarot ēnu ekonomiku, tam nav šķērslis.

Apakšapakšapakš

Krietni lielākas algas nekā Tiltā — vidēji 2350 eiro uz papīra — ir kompānijas Merks darbiniekiem, kas sadarbībā ar Saldus ceļinieku revitalizēja Spīķeru kvartālu 2013. gadā, tā tiekot pie 5,42 miljoniem eiro.

Jāatgādina, ka pirms vienpadsmit gadiem šī kompānija iekūlās pamatīgā skandālā, kad pēc saņemtās atļaujas celt hokeja halli Skanstes rajonā vairākas Rīgas domes amatpersonas tika pie Merks būvētiem ekskluzīviem mājokļiem Viestura namos. Viens no 160 kvadrātmetru penthausiem nonāca tālaika Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētāja, tagadējā Rīgas vicemēra Andra Amerika (GKR) ģimenes rīcībā. Ar Ameriku saistīts uzņēmums glauno dzīvokli nopirka par 110 tūkstošiem latu, lai gan līdzīgs dzīvoklis blakus mājā mēnesi vēlāk ar domi nesaistītai personai pārdots par 243 tūkstošiem latu — divreiz dārgāk. Gan Merks, gan pats Ameriks tolaik medijiem noliedza, ka dzīvoklis būtu piešķirts apmaiņā pret atbalstu Skanstes rajona attīstībai.

Lai 2013. gadā atjaunotu Spīķeru kvartālu, ģenerāluzņēmējs piesaistīja apakšniekus. Tā ir ierasta prakse, ko piekopj daudzi ģenerāluzņēmēji. Piemēram, Merka kopējais apgrozījums 2013. gadā pārsniedza 44 miljonus eiro, bet izmaksas apakšuzņēmējiem veidoja vairāk nekā pusi jeb 23,5 miljonus. Tas rada būtisku problēmu — apakšuzņēmēji nav caurskatāmi, un tātad nodokļu naudas ceļi faktiski nav izkontrolējami.

Piemēram, Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments apgalvo, ka nezina nevienu apakšuzņēmumu, ko Merks piesaistīja Spīķeru kvartāla revitalizēšanai. Atbilstoši likumam ģenerāluzņēmējs pieteikumā esot norādījis, ka apakšuzņēmēju padarītais darbs nepārsniegs piekto daļu no visa apjoma. Vai tā tiešām ir, neviens pat negrasās pārbaudīt. Tātad piesaistītie palīgi un to darbu apjoms reāli ir zināms tikai pašiem ģenerāluzņēmējiem.

Merks atsaucas uz Ir lūgumu, norādot dažus no uzņēmumiem, kas palīdzējuši Spīķeru darbos. Taču tie nav visi. Un būvuzņēmums arī nekonkretizē summas, kas pārskaitītas apakšuzņēmējiem, ne arī viņu paveikto darbu apjomus.

Aplūkojot, kādas sociālās iemaksas par darbiniekiem 2013. gadā veikuši seši Merka nosauktie uzņēmumi, iespējams aprēķināt vidējās bruto algas šajos uzņēmumos. Te atklājas bēdu leja. Piemēram, firma Ekstra būve darbiniekiem mēnesī maksājusi vidēji 110 eiro, A.M. Bruģis — 250 eiro, Akmens stils — 270 eiro, Rigensi –380 eiro. Turklāt, ja kāds no šiem apakšuzņēmējiem izlemtu piesaistīt vēl citus sadarbības partnerus zem sevis, tie paliktu neredzami pat projekta pasūtītājam, faktiski padarot neizsekojamu to, vai pašvaldības iepirkuma reālie īstenotāji maksā nodokļus.

Merka valdes priekšsēdētājs Oskars Ozoliņš atzīst — mēdz veidoties situācijas, kad apakšuzņēmēji piesaista vēl citus apakšniekus, taču tas notiekot tikai īpašos un labi pamatotos gadījumos. Viņš arī skaidro, ka privātajos iepirkumos pasūtītāji gandrīz vienmēr grib zināt visus apakšuzņēmējus, kas darbosies būvobjektā. Arī publiskās personas to varētu darīt — atliekot tikai ietvert šādu punktu līgumā.

Ja šāda punkta līgumā nav, tad Publisko iepirkumu likums pašlaik noteic, ka ģenerāluzņēmējam jāsniedz informācija pasūtītājam par apakšuzņēmējiem, kas veiks vairāk nekā 10% no nolīgtajiem darbiem. Vēl līdz pagājušā gada decembrim šis siets bija divreiz vaļīgāks — 20%. Ja kompānijas pasūtītājiem norāda, ka šis apjoms netiks pārsniegts, iestādes nemaz neuzzina par apakšuzņēmējiem, kas patiesībā šiverē būvlaukumos.

Uz caurskatāmības trūkumu apakšuzņēmēju vidū savā ziņojumā iepriekš norādījusi arī Konkurences padome. «Publisko iepirkumu veicējiem vajadzētu uzņemties lielāku atbildību par to, kas ir būvdarbu veicēji. Kontroles mehānismu tam trūkst,» norāda Konkurences padomes priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama.

Merks vienīgais no Ir aptaujātajiem Rīgas domes iepirkumu ģenerāluzņēmējiem piekrīt atklāt vismaz daļu apakšnieku, pārējie atsaka. Aizbildinājums — sīva konkurence darba tirgū.

«Ģenerāluzņēmējs pelna, bet tie, kas ir zem viņa, nepelna. Tas ir fakts, ka tādā veidā viņi darba darītājus iespiež ēnu ekonomikā. Jāpelna ir, bet bieži tas sanāk uz apakšuzņēmēju rēķina,» problēmu vispārīgi iezīmē Latvijas Būvnieku asociācijas vadītājs Normunds Grīnbergs.

Bieži esot situācijas, kurās ģenerāluzņēmējs noslēdz līgumus, taču patiesie darba darītāji ir apakšuzņēmēji, kuriem tiek samaksāta pārāk maza summa vai dažkārt pat vispār netiek samaksāts. «Tas mazos uzņēmējus iedzen stūrī,» viņš skaidro. Vaicāts, vai šī sistēma darbojas arī publiskajos iepirkumos, viņš atbild: «Esam tādā purvā»! Galvenā problēma — katastrofāls solidāras atbildības trūkums starp pašvaldību kā pasūtītāju, ģenerāluzņēmēju un tā nolīgtajiem apakšuzņēmējiem, secina Grīnbergs. Viņaprāt, tai vajadzētu būt pasūtītāja atbildībai — pārliecināties, ka nauda, kas samaksāta ģenerāluzņēmējam, galu galā nonāk pie darba darītājiem.

«Mums ir ļoti daudz būvniecības uzņēmumu ar nelielu darbinieku skaitu. Tā ir viena no būvniecības nozares problēmām. Ir apakšapakšapakšuzņēmumi. Tas, kas vinnē konkursu, faktiski darbu neveic,» nozares pārstāvim piekrīt Inese Bindemane, VID Nodokļu kontroles pārvaldes direktora vietniece. Statistika patiešām ir skarba — 88% no visām Latvijas būvkompānijām strādā mazāk nekā desmit darbinieku.

Fēniksa fenomens

Rīgas parku revitalizācija labi ļāvusi nopelnīt arī kompānijai NN Būve, kuras kontā šādi no 2011. līdz 2013. gadam ieripojuši 2,94 miljoni eiro. Uzņēmumam, kura apgrozījums vēl 2010. gadā bija tikai 518 tūkstoši eiro, tas bija jūtams atspaids. Tomēr jau 2013. gadā NN Būve sāka strādāt ar zaudējumiem, kas 2014. gadā pārsniedza 180 tūkstošus eiro. Domes naudas apsaimniekotājs galu galā nokļuva VID parādnieku sarakstā, jo nodokļos nav samaksājis vairāk nekā 61 tūkstoti eiro.

NN Būve nav vienīgā būvkompānija, kura pēc uzvaras Rīgas domes iepirkumos vēlāk iekūlusies nodokļu parādos. Tāds pats scenārijs piemeklēja arī 2014. gada martā dibināto Iks Baltija. Tikai pāris mēnešus pēc uzņēmuma reģistrēšanas tas jau izcīnīja uzvaru Austrumu izpilddirekcijas izsludinātos iepirkumos par lietus kanalizācijas remontdarbiem 63 tūkstošu eiro vērībā.

Bizness nevedās, un kompānija, kurai šobrīd aktuāls maksātnespējas process, tā arī palikusi valstij parādā vairāk nekā 17 tūkstošus eiro.

Savukārt RB Klans, kas 2013. gadā ieguva tiesības remontēt dzīvojamo māju iekšpagalmu ceļus Pārdaugavā, saņemot no Rīgas domes gandrīz 130 tūkstošus eiro, nu ir valstij parādā 59 tūkstošus.

Ar šo kompāniju pārstāvjiem Ir neizdodas sazināties. NN Būve pārstāve, kuras telefons norādīts Lursoft datubāzē, sūta pie kompānijas mantinieces Livland, taču tur neviens uz jautājumiem neatsaucas. Savukārt Iks Baltija un RB Klans vairs neeksistē neviens no norādītajiem telefona numuriem.

Tā nav nejaušība, ka nelielās kompānijas pēc uzvarām iepirkumos mēdz bankrotēt, nesamaksājot valstij nodokļus. Tieši negrasīšanās maksāt nodokļus ļauj tām piedāvāt iepirkumā kārdinoši zemu cenu. «Mēs to saucam par fēniksa fenomenu. Sakrāj parādus, izveido citiem uzņēmumiem priekšnodokļa summas, [kas ļauj samazināt valstij reāli maksājamo PVN], beigās nesamaksā nodokļus un dibina jaunas firmas,» skaidro VID Nodokļu administrēšanas risku vadības daļas vadītāja Natālija Fiļipoviča.

Ne Finanšu ministrijai, ne VID nav aprēķinu par to, cik ir tādu uzņēmumu, kas saviem darbiniekiem atalgojumu par padarīto darbu maksā tikai nelikumīgi. VID pieļauj — meklētais skaitlis slēpjas kaut kur starp 87 būvfirmām, kuras eksistē bez neviena oficiāli deklarēta darbinieka. Un starp 930 uzņēmumiem, kuri VID snieguši datus par darbiniekiem, vienlaikus norādot, ka visa gada laikā tie nav nopelnījuši ne centu. Dienests nevar skaidri pateikt, vai šo uzņēmumu rezultāti skaidrojami ar patiesu dīkstāvi vai nelegālu darbību.

Ņemot vērā nozares problēmas, Valsts darba inspekcija aptuveni piekto daļu no visām savām pārbaudēm veic būvniecības uzņēmumos. Pērn inspekcija veikusi 1959 strādnieku pārbaudes — rezultātā konstatēts, ka katrs ceturtais no šiem būvlaukuma darbiniekiem bijis nelegāli nodarbināts. Precīzi tāda proporcija saglabājas arī šā gada deviņos mēnešos veiktajās 1735 pārbaudēs.

Tajā pašā laikā gandrīz puse būvniecības uzņēmumu — 2790 kompānijas — uzrāda, ka to darbinieki saņem samaksu zem valstī noteiktās minimālās algas. «Diez vai atradīsit darbinieku, kas būs gatavs strādāt būvniecībā par minimālo darba samaksu,» uz oficiālo datu un reālās dzīves nesakritību norāda Natālija Fiļipoviča no VID.

Pagalmu miljoni

Un tomēr ticamas šādas algas šķitušas Rīgas domei, kuras iepirkumos par iekšpagalmu revitalizāciju kopš 2010. gada uzvarējusi vesela virkne kompāniju, kam oficiālās darbinieku algas nepārsniedz 400 eiro mēnesī.

Pašvaldību vēlme slēgt līgumus ar kompānijām, kuru darbinieku algas ir neticami zemas, «zināmā mērā ir bezatbildība», komentē Fiļipoviča.

Lielākā daļa no pagalmu revitalizēšanai tēriņiem — 41 miljons eiro — tikusi trim lielām kompānijām, kuras uzrāda tirgus situācijai atbilstošas algas. Darbinieku vidējais atalgojums kompānijās A.C.B, Binders un Ceļu pārvalde ir 930—1400 eiro bruto.

Taču neatbildēts paliek jautājums, kādi apakšuzņēmēji reāli šo kompāniju darbus palīdzējuši veikt. Visas trīs kompānijas Ir atsaka nosaukt apakšuzņēmējus, atsaucoties uz aso konkurenci.

Arī iepriekš jau minētā būvkompānija Tilts apakšuzņēmējus negrasās atklāt, bet tādi tai esot. «Mums vienmēr visur ir apakšuzņēmēji. Tas ir kā likums,» apstiprina valdes priekšsēdis Gridņevs.

Tikmēr vismaz 12,6 miljonus eiro kopš 2010. gada Rīgas domes izpilddirekcijas sadalījušas kompānijām, kuru sociālās iemaksas par darbiniekiem ir aizdomīgi zemas. Piemēram, uzņēmums Tika, kam iekšpagalmu revitalizācija četru gadu laikā atnesusi 4,5 miljonus eiro, 2014. gadā, kad pēdējo reizi uzvarējusi konkursā, saviem 53 darbiniekiem maksājusi vidēji 260 eiro mēnesī pirms nodokļiem. Nupat šā gada septembrī kompānija likvidēta. Uz firmas agrāko telefonu sazvanītā sieviete skaidro, ka vairs neatceras, kā savulaik uzņēmumā maksātas algas, un nevar nosaukt nevienu, kas par to varētu sniegt komentārus.

RB Klans 2013. gadā, tiekot pie 121 tūkstoša eiro, maksājis darbiniekiem vidēji 220 eiro pirms nodokļiem. Uzņēmuma saimnieciskā darbība tagad ir apturēta, norādītais telefona numurs vairs neeksistē. Bet RC Traffic, kas 2015. gadā uzvarēja konkursā par nepilniem 57 tūkstošiem eiro un darbiniekiem maksājis vidēji 380 eiro, skaidro — datos esot kāda kļūda, jo darbinieki reāli pelnot aptuveni tūkstoti mēnesī. Lūgts norādīt, kāda ir šī kļūda un kā tā varēja rasties, uzņēmums vairs neatsaucās.

Viens no veidiem, kā kompānijas šādas neticami zemas algas panāk, ir mazāku darba stundu uzrādīšana par saviem darbiniekiem. 2015. gadā šāda veida krāpšanās radīja 26% no aplokšņu algu plaisas, bet pērn, pēc VID aprēķiniem, — jau 32%. VID lēš, ka pieaugumu veicinājušas šā gada martā izdarītās izmaiņas Publisko iepirkumu likumā, kas tagad pasūtītājam paredz tiesības pieprasīt no iepirkuma dalībniekiem un tā nolīgtajiem apakšuzņēmējiem informāciju par darbinieku vidējām stundas tarifa likmēm, ja piedāvājums šķiet nepamatoti lēts. «Mēģina izskatīties izziņā smuki, bet var redzēt, ka ir piedeklarēts mazāks stundu skaits,» jauno krāpniecības modi komentē Fiļipoviča. VID nav informācijas par to, kuras pašvaldības patiešām izmanto iespēju noskaidrot, vai iepirkuma uzvarētāji ir godīgi nodokļu maksātāji — šos jautājumus tieši kārtojot pats pasūtītājs un būvnieks.

Vai šo iespēju izmantoja Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments, kas atbildīgs par parku revitalizāciju, Ir tā arī neizdodas noskaidrot. Iepriekš pieteikto interviju departaments atteica, uzzinot, par ko vēlamies runāt.

Lielākie ieguvēji (milj. eiro)

Nākamajā numurā: kā nauda grozās slavenajos Rīgas ielu remontos?