Bailes no brīvības

Jaunais izglītības saturs dos skolām lielu brīvību, taču daudzi praktiski jautājumi nav atbildēti

Skolas ir lielu pārmaiņu priekšā — vispārējās izglītības visiem posmiem sagatavots jauns satura piedāvājums, kura mērķis ir ne tikai sniegt zināšanas, bet arī attīstīt bērnos spēju un vēlmi mācīties mūža garumā. Jaunais saturs un kompetenču pieeja ir pārdomāta, loģiska un mūsdienīga. Taču publiski pieejamie materiāli un komunikācija lielai daļai skolotāju ir radījusi neizpratni un pat bailes, tā vairojot risku, ka lieliskās idejas netiks praktiski ieviestas.

Tikai tas, kas regulāri notiks katrā skolā un katrā klasē, parādīs, vai satura reforma ir īstenojusies — tieši tāpēc ir būtiski, lai katram skolotājam būtu pārliecība, ka jaunā pieeja viņam palīdzēs sasniegt labākus rezultātus darbā ar skolēniem. Runājot ar dažādu skolu skolotājiem, es vairs neesmu dzirdējusi šaubas par to, ka pasaule ir mainījusies un arī skolai jāmainās. Taču skolotāji ir praktiķi un, saņemot informāciju par reformu, domā par savu ikdienu un uzdod jautājumus. Kas man būs jādara klasē? Kā es varēšu pārbaudīt, vai jaunieši tiešām ir iemācījušies šīs prasmes? Vai es joprojām būšu ģeogrāfijas skolotājs, vai man būs jāmāca arī kaut kas cits? Vai mana kompetence jeb lietpratība atbilst tādam līmenim, kāds man būs jāmāca skolēniem?

Viena no vērtīgākajām rindkopām apspriešanai piedāvātajā dokumentā ir šī: «Izglītības standarts nosaka sasniedzamo rezultātu skolēnam, beidzot pirmsskolu, 3., 6. ,9. un 12. klasi. Veids, kādā šo rezultātu sasniegt, ir katras skolas un skolotāja rokās. Tas nozīmē, ka katra skola atbilstoši šeit aprakstītajiem mūsdienīgas lietpratības mērķiem, savu skolēnu vajadzībām un vietējai situācijai patstāvīgi plāno, kā tieši sasniegt skolēniem izvirzītos mērķus.» Tas ietver vienu no būtiskākajām pārmaiņām un reizē bažām — brīvību skolotājam un skolai lemt par ceļu, kā nonākt līdz rezultātam.

Brīvība rada bažas, jo vēl nav pieejamas atbildes uz lielāko daļu no skolotāju jautājumiem. Iepriekš izglītības standartu varējām labāk saprast caur mācību priekšmetu programmu paraugiem un mācību līdzekļiem, kuros sasniedzamos rezultātus un uzdevumus redzējām gada, nevis trīs gadu griezumā. Arī šī projekta ietvaros taps mācību līdzekļi un paraugi, un es ticu, ka vairumam skolotāju tad radīsies lielāka skaidrība par savu ikdienas darbu.

Brīvība sāk pārvērsties bailēs, jo daļa no atbildēm būs jāatrod pašiem — gan tāpēc, ka to paredz jaunais standarts, gan tāpēc, ka dažas atbildes vēl nemaz nav skaidras. Piemēram, kā mērīt progresu kompetenču apguvē?

Brīvība biedē vēl tāpēc, ka arī pašreizējais standarts atļauj lielu brīvību skolotājiem, bet realitātē to krietni ierobežo diagnostikas darbi un eksāmeni. Ja skolotājs nodrošina augstus rezultātus eksāmenos, tad gan skolas vadība, gan vecāki «piever acis» uz to, ka mācību process ir novecojis un netiek iemācītas tās prasmes, kuras eksāmenā nevar pārbaudīt. Vecākiem atzīmes un eksāmenu vērtējumi ir un būs svarīgi — tā ir vieglāk un ātrāk saprast sava bērna līmeni. Tāpat arī vecvecāki Ziemassvētkos turpinās prasīt parādīt liecību, draugi un radinieki WhatsApp sarakstēs lielīsies ar bērnu zelta diplomiem un salīdzinās punktus diagnostikas darbos. Sabiedrības spiediens ir liels, tāpēc skolotāju ticība un pārliecība par kompetenču pieeju un savu prasmi to nodrošināt ir tik būtiska.

Labā ziņa — mums vēl ir laiks līdz nākamajam mācību gadam, kad jauno saturu jāsāk īstenot visās skolās. Projekta Skola2030 komanda ir spērusi drosmīgu soli, ļaujot katram piedalīties jaunā satura komentēšanā, tātad arī uzlabošanā.

Lai gūtu lielāku izpratni par jauno mācību saturu, iesaku vairākas lietas. Skolu vadītājiem — uzņemties atbildību un mudināt skolotājus izlasīt apspriešanai piedāvāto saturu, kā arī meklēt veidus, kā atbalstīt skolotājus. Skolotājiem un skolām — saprast, ka pašiem ir «jāatrota piedurknes» un jāmetas apspriešanā, ko un kā labāk īstenot. Visiem iesaistītajiem — nebaidīties runāt par bažām un nepieciešamiem uzlabojumiem. Projekta komandai — pēc iespējas ātrāk demonstrēt konkrētus piemērus, kā jaunais saturs un mācīšanās pieeja izskatās ikdienā. Iespējams, pat divas atšķirīgas pieejas, lai ir uzskatāms piemērs tam, ka ceļi patiešām var būt dažādi.

Vecākiem — ļaut skolām eksperimentēt un līdz ar to arī kļūdīties. Turpinot pieprasīt tikai atzīmi, mēs pieprasām viegli izmērāmas lietas, kuras visbiežāk nav kompetences. Nevērsties pret skolotāju, jo īpaši mājās, bērna klātbūtnē, bet gan satikties un sadarboties, jo pedagogiem un vecākiem jābūt partneriem bērnu izglītošanas procesā.

Un sabiedrībai? Atbildot uz jautājumu, kāpēc jāievieš jaunais mācību saturs, nereti tiek pieminēts, ka darba vidē šīs kompetences nepieciešamas jau šodien. Taču lielai daļai skolotāju darba vide ārpus skolas ir sveša, tāpēc arī grūti saprast, kā mūsdienīgo ieviest mācību procesā. Pastāstiet, aiciniet ciemos uz saviem uzņēmumiem, piedāvājiet iespējas skolotājiem tajā pavadīt dienu kopā ar kādu kolēģi.

Visiem kopā mums ir jāpieņem, ka pārmaiņas ir un būs — redzot, cik ātri viss mainās gan Latvijā, gan pasaulē, pārmaiņas skolā būs vēl biežākas. Ieviesīsim šo saturu, un uzreiz būtu jāsāk strādāt pie nākamā.