Kā miglā koks vai mūžīgs joks • IR.lv

Kā miglā koks vai mūžīgs joks

Aina no operas Turaidas Roze: Lūzma — Ilona Bagele, Maija — Laura Teivāne. Foto — Agnese Zeltiņa
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe

Ar vārsmu par koku un joku sākas pirmais Zigmara Liepiņa operas Turaidas Roze dziedājums, ko izpilda Burve (Dana Bramane), un nākamie vārdi labi raksturo pašu uzvedumu — «te dzīve ir, te nav». Jauna (vai pārstrādāta) latviešu oriģinālopera, bez šaubām, ir nacionāla mēroga notikums — rets un tālab īpaši novērtējams. Taču kā vērtēt: a priori priecājoties, ka mums ir pašiem sava opera un tā ir par mums, vai, paturot prātā arī klasiskas vērtības, lietot tām atbilstošus kritērijus, kad to prieku sanāk mazāk? Atļaušos tomēr izvēlēties otro variantu. Atstāju, kā parasti, muzikālās kvalitātes muzikologu ziņā, jo ir gana vielas pārdomām arī tad, ja Turaidas Rozi aplūko tikai kā teātra izrādi ar noteiktu dramaturģisku pamatu.

Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!


Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu