Viss pašu rokām gatavots, iepakots un līdz pat šai dienai arī tirgots. Madonas karameles ir brīnišķīgs pierādījums tam, ka arī neliels ģimenes uzņēmums, kas pēc būtības ir divu cilvēku sirdslieta, var nest peļņu
Vienā no Cēsu skolām izlaiduma dienā skolotāji saņēma nevis ātri vīstošas, ļenganas importētās puķes, bet Madonā gatavotus karameļu rožu pušķīšus. Mazās, stingrās ledenītes, atbrīvotas no caurspīdīgā iepakojuma, garšo pēc cukurotām zemenēm un saldas brīvības visas vasaras garumā. Lindai Blaževičai pietika pēc tam tikai ar dažiem elektroniski atsūtītiem «paldies», lai viņa nodomātu – cik tomēr labi, ka toreiz, 2013. gada rudenī, viņa kopā ar vīru Arni sāka burties pa katliem, mēģinot vārīt karameles.
Linda un Arnis jau pirms tam ģimenei, kurā aug divi puikas, naudu pelnīja ar saldumiem – svētku pasākumos un tirdziņos pārdeva popkornu un gaisīgu cukurvati. Bet tas bija sezonāls bizness, kas atstāja daudz brīva laika un negarantēja regulārus ienākumus. No cukura, glikozes sīrupa, dabīgajām krāsvielām un aromatizētājiem sagatavotās konfektes jau kopš pirmās tirdzniecības reizes 2013. gada decembrī nodrošinājušas Blaževičus ar darbu, kas kļuvis par viņu sirdslietu.
Pirmās – tirdziņiem
Nav tādu ar karameļu pagatavošanu saistītu noslēpumu, kurus Linda un Arnis nezinātu. Tas tāpēc, ka konfekšu recepti viņi ne no viena nenošpikoja, pārim nebija nedz meistaru, nedz skolotāju, kas ierādītu, kā pagatavot karameles. Tiklīdz Linda bija izpētījusi internetā atrodamos video, kā pagatavot ledenītes, viņa pati kopā ar vīru eksperimentēja ar dažādām receptēm.
Nelaime tikai, ka pirmie izejvielu piegādātāji bija gatavi pārdot cisternu kukurūzas sīrupa un vismaz desmit kilogramus krāsvielas. Tāpēc pagāja laiks, kamēr pirmo konfekšu pagatavošanai bez cukura sameklēja arī nedaudz glikozes sīrupa, dabīgas krāsas un aromātiskās esences. Vēl divas nedēļas vajadzēja, kamēr abi saprata, kādās proporcijās visu likt katliņā, cik ilgi vārīt, kā staipīt un vīt, lai sanāktu konfektes dažu milimetru diametrā ar zīmējumu viducītī. Taču kopumā divos mēnešos viņi ne tikai sameklēja izejvielu izplatītājus Latvijā un iemācījās gatavot skaistas karameles, bet saražoja vairākus desmitus kilogramu, ko 2013. gada decembrī piedāvāt Madonas uzņēmēju dienās. Visas konfektes izpirka līdz pēdējai! Blaževiči saprata, ka nu viņiem būs, ko tirgot i ziemu, i vasaru.
«Sākumā domājām, ka gatavosim tikai tik daudz karameļu, cik pašiem tirdziņos pārdot,» saka Linda. «Bet tad viens veikaliņš pieteicās, ka vēlas mūsu karameles, otrs,» iesākto turpina Arnis. Viņi papildina viens otru gan vārdos, gan darbos: Linda ir atbildīga par konfekšu dizainu, sešu cilvēku nelielā darba kolektīva vadīšanu un attiecībām ar klientiem, bet Arnis gādā par pavadzīmēm, grāmatvedību un uzņēmuma finansēm. Taču, ja kāds no četriem darbiniekiem saslimst, gan viens, gan otrs ir gatavs stāties pie katliem un strādāt ar desmit kilogramus smago karameļu masu, izvijot no tās daudzas smalkas stīdziņas, kas sastingstot pārvēršas cietās, saldās bonbongās. Jo vēl visu 2014. gadu abi nostrādāja divatā – paši gatavoja karameles un paši tās pārdeva. «Kad bērnus nolikām gulēt, gājām marķēt un siet pušķīšus iepakojumiem. Bija pagrūti,» atceras Arnis.
Pirmais solis izaugsmē bija atbalsts novada domes rīkotajā projektu konkursā Madona var labāk, kas paredzēja 2000 eiro lielu pašvaldības līdzfinansējumu uzņēmuma biznesa idejai, kas paredz radīt jaunu produktu, pakalpojumu vai darbavietas. Blaževiči iesniedza domē projektu karameļu ražošanai un saņēma atbalstu. Bet ar nosacījumu, ka pāris beidz savu darbību kā pašnodarbinātie un izveido uzņēmumu. Linda un Arnis tā arī darīja, un pirmajā gadā ar pašvaldības iedoto un pašu nopelnīto naudu pietika, lai nopirktu pirmos divus nerūsējošā tērauda galdus, uz kuriem no vijīgās karameļu masas veidot konfektes. Nākamajā – 2015. – gadā ar pašvaldības 2000 eiro lielo atbalstu un pašu nopelnīto pāris Madonas centrā atvēra karameļu darbnīcu.
«Kad sākām ražot, vienmēr bērnu grupiņas gribēja pieteikties braukt ciemos, lai paši savām acīm redzētu, kā gatavo karameles. Tāpēc 2015. gadā izveidojām ne tikai ražotni, bet arī darbnīcu,» stāsta Arnis. Šķiet, viss notika ātri un strauji, bet Linda precizē – mazais uzņēmums paplašinājās lēnām. Jo, piemēram, darbnīcas telpas Blaževiči remontēja paši. Remontstrādnieki prasījuši astronomiskas summas, tāpēc karameļu meistari paši līmēja tapetes, lika griestus un klāja linoleju. Priecīgi, ka tā. Pašu rokām izdarīto novērtē augstāk.
Pašlaik nelielajā ražotnē un darbnīcā ir astoņi darba galdi, un nekas nav pirkts par aizdotu naudu. «Mums kredīti nepatīk, tāpēc esam nolēmuši attīstīties pamazām,» saka Arnis. Apgrozījuma skaitļi nav likuši vilties ģimenei, kas hobiju pārvērš biznesā, – uzņēmuma pirmajā darbības gadā tie bija 50 000 eiro, nākamajā – jau 72 000.
Meitenes prot visu
To, kā top karameles, prot izstāstīt pat Blaževiču dēli: deviņgadīgais Kaspars un sešgadīgais Edgars. Ir bijušas reizes, kad viņu mamma un visas četras karameļu meistares tirdziņos pārdod konfektes, bet tētis gatavo karameļu masu. Lai ekskursijā atbraukušie bērni negarlaikotos, abi Blaževiču zēni, Madonā iesaukti par karameļu puikām, viņus izklaidē ar stāstu, kā konfektes taisa: jauc cukuru ar sīrupu, pievieno burkānu, biešu, upeņu vai citu sulas koncentrātu, piepilina esences. Viegli!
Bet darbs ar desmit kilogramus smagajām karameļu masām, garas stundas stāvot kājās, patiesībā ir fiziski grūts. Blaževiči zina to no 2014. gada, kad dienu un nakti gatavoja konfektes tirdziņiem un bija tuvu tam, ko psihologi sauc par izdegšanas sindromu. Nolēma pēc uzņēmuma izveidošanas pieņemt darbā vienu cilvēku, bet pašlaik ražotnē diendienā karameles gatavo jau četri speciālisti, visas ir meitenes. «Puišus atrast nevaram, viņiem pie mums par grūtu,» nosmejas Arnis.
Stingras darba dalīšanas sešu cilvēku uzņēmumā nav. «Mums nav tik liels uzņēmums, lai viens grieztu karameles, otrs tikai fasētu, trešais sietu pušķīšus. Katrs dara daudzus darbus, un, ja vajag, spējam darīt visu,» paskaidro Linda. Toties karameļu ražotnei nedraud vienveidība un garlaicība. Katru dienu gatavo citādu zīmējumu karameles, pamīšus ar mazajām konfektēm top dažādu formu ledenes, kas pasniegtas uz kociņa. Piedāvājumā ir 16 veidu karameles, katra top citādi.
Vissarežģītākais esot veidot zīmējumu mazajā, saldajā nieciņā. Kā konfektēs ielido taureņi un bizbizmārītes, kā ielīp apelsīna šķēle un avene, sastingst minjons un panda? Visus zīmējumus izstrādājusi Linda, kas pēc izglītības ir dizainere. «Ir diezgan grūti panākt, lai zīmējums izceltos un nesaplūstu,» viņa saka. Vispirms viņa izdomā zīmējumu, tad izrēķina, cik un kādas krāsas karameļu masas tam vajadzēs, tad pirmās reizes izmēģina, lai varētu meitenēm precīzi pateikt, cik kādas krāsas karameles vajadzēs un kā tās uz galda izkārtot, lai, satinot vienā masā, izveidotos skaists, smalks, kā ar otiņu izzīmēts zīmējums. Bet konfektes, kuru vidū ir pūce un minjons, gatavo tikai Linda. Meistares neuzņemas, lai nepieļautu kļūdas.
Lindas prasīgums izpaužas arī dizainā. Jau no paša sākuma viņai bija skaidrs, ka nevēlas, lai viņu ar mīļumu gatavotās konfektes saliptu lielos, bezformīgos maisiņos, kādos pārdod tūkstošiem citu konfekšu. Tāpēc viņa nolēma, ka Madonas karameles būs nopērkamas garās, caurspīdīgās tūtās. «No sākuma teica, ka neviens nevar tādus garus maisiņus izgatavot, bet, kad bijām neatlaidīgi, atklājās, ka var gan,» stāsta Linda. «Pirmajam tirdziņam katru končiņu liku pa vienai vien maisiņā iekšā. Vēlāk atradām piltuvīti, kas atvieglo fasēšanu.»
Arī par logo izstrādi uzrunātie mākslinieki paprasījuši tādu naudu, ka Linda nolēmusi – nē, jāmēģina pašai! Viņas zīmētie «M» un «K» burti ar mazajām ripiņām karameļu krāsās atgādina bērnu rotaļu laukumu, kurā spēlējas mazuļi.
Laiks izaugsmei
Pieņēmuši lēmumu, ka konfektes vienmēr paliks no dabīgām izejvielām ar rokām gatavotas karameles, Linda un Arnis ir novērtējuši arī senatnīgo Latvijas tirdziņu šarmu. Tur nevajag ieguldīt naudu mārketinga pasākumos, nav jāmaksā starpniekiem, bet galvenais – tur vienmēr var aci pret aci satikt pircējus.
«Ir bērni, kuri novērtē zīmējumus un izvēlas karameles pēc tiem. Bet ir bērni, kuriem galvenais ir garša,» novērojis Arnis. Pieaugušie labprātāk pērkot mutē iemetamos saldumus, bet bērniem labāk patīk ilgi laizāmās ledenes uz kociņa. Pēc Arņa aprēķiniem, puse Madonā radīto karameļu pie pircējiem nokļūst caur veikaliem, puse – tirdziņos, kur konfektes tirgo Linda, Arnis vai kāda no viņu meitenēm, kas darbadienā ir karameļu meistare. «Kad pie mums brauc ekskursantu bērnu grupiņas, viņi vienmēr stāsta, ka gaida, kad mūsu karameles aizvedīs uz viņu pilsētas tirdziņiem,» saka Linda. «Tirdziņos nokļūstam tuvāk saviem pircējiem. Pastāstām, kā gatavo karameles, un viņiem tas ļoti patīk. Pirmajos gados no rīta līdz vakaram runāju, runāju un runāju. Tagad jūtu, ka daudzi jau zina, kas tās par karamelēm, nav vajadzības uzmākties. Bet tirdziņi mums joprojām patīk. Ne jau visas sestdienas mūsu meitenes grib braukt, tāpēc paši savā starpā sarunājam, kurš uz kurieni brauks. Ja pats gatavo, tad arī pieeja tirdzniecībai ir citāda.» Pat tad, ja tirdziņā neizdodas ietirgot kaudzi naudas, nereti tieši tur par karamelēm uzzina kāds veikala īpašnieks, kas uzreiz pieņem lēmumu kļūt par Madonas karameļu sadarbības partneri.
Ja meklē Madonas karameles veikalos, tad tipiska tirgotavas vieta esot Vidzemes vai Latgales pilsētas veikals, kas specializējies Latvijā ražoto preču, suvenīru vai bioloģiskās pārtikas tirdzniecībā. Arī Minhauzena muzejā un jaunajā Avārijas brigādes izklaides parkā nopērkami mazie saldumi.
Tā kā pieprasījums pēc karamelēm kļūst aizvien lielāks, Blaževiči jūt – ar kabatas izmēra ražotni drīz vien nepietiks. Ir arī klusa doma mēģināt konfektes eksportēt tepat uz kaimiņvalstīm. Tāpēc, lai iegūtu zināšanas, kā attīstīt uzņēmējdarbību un kā sameklēt eksporta tirgus, Blaževiči ir iestājušies Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Biznesa inkubatorā Madonā. Viņi ir gatavi izplesties, bet vienlaikus Linda uzsver, ka nekad negribētu zaudēt iespēju pati pagatavot konfekti un dzirdēt «tos jaukos vārdus, ko cilvēki mums saka». «Nupat gatavoju 36 karameļu rožu pušķus. Ja godīgi, neatmaksājas taisīt karameles speciāli izlaidumiem un kāzām. Bet tā ir sirdslieta,» saka Linda.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Klientu labās atsauksmes.
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Viss ir tik pārdomāti un lēni darīts, ka lielu kļūdu nav bijis. Iespējams, ka lielās piesardzības dēļ nav bijis liela izrāviena, un tā ir mūsu vienīgā kļūda.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Sākt tik strādāt ar apņēmību un uzņēmību.
Komentāri (15)