Bizness ar bērnības garšu

Pirms vienpadsmit gadiem «izglābuši» no slēgšanas Gotiņu ražošanu Skrīveros, jaunie īpašnieki Skrīveru saldumu cehā attīstījuši vēl citas gardumu idejas, ar kurām latviešiem izdodas iekarot arī ārzemju tirgus

Veikls roku pāris zibenīgi ietin daudziem kopš bērnības dienām pazīstamo konfekti Gotiņa krāsainā papīriņā. Uzņēmumā Skrīveru saldumi šos gardumus ražo jau 11 gadus. Pievērsties saldumu ražošanai Iveta Stalidzāne un Normunds Audzišs nolēma, kad viņiem jau bija uzkrāta pieredze biznesā, vadot pārtikas uzņēmumu Dimdiņi. Sākotnēji Gotiņu ražotne izvērsta Lizumā, kur šo kārumu taisa jau kopš 1959. gada. Ražotni pārņēmuši 1998. gadā no vecākiem, bet nu biznesa stūrēšanu pamazām uzņemas abu meita Sintija Audziša.

Bet uz Skrīveriem jaunos saimniekus atveda pārmaiņas. Tolaik, 2005. gadā, ražošanu apturēja Skrīveru pārtikas kombināts, vadājot pa cehu, stāsta firmas filiāles vadītāja Dace Vītoliņa. Uzzinot, ka bez darba paliek daudzi profesionāli un ilggadēji Gotiņu ražošanas speciālisti – gan ražošanas vadītāji, gan tinēji un saldās masas vārītāji -, Lizuma Gotiņu īpašnieki nolēma šos cilvēkus pieņemt darbā. «Tā kā šis arods ir specifisks un īstā Gotiņu recepte iespējama tikai roku darba izpildījumā, tad šādi profesionāli cilvēki ir galvenā uzņēmuma vērtība,» uzsver Vītoliņa.

Galvenais trumpis 

Tā saldais bizness Skrīveros sākās ar Gotiņas taisīšanu, bet kopš 2007. gada izveidots arī glazūras cehs. Tā ir masa, kas lētāka nekā šokolāde, jo ražošanā netiek izmantots dārgais kakao sviests, bet gan augu tauki  un kakao pulveris. Glazūru izmanto saldumu darināšanā, piemēram, marcipāna sirsniņām. Taču nu Skrīveru saldumiem ir arī šokolādes cehs, stāsta Vītoliņa.

Strādājot pie Skrīveru saldumu izveides, uzņēmējiem investīciju no malas nebija. Ieguldīta pašu nauda, bet, lai izremontētu un iegādātos cehu, tā dēvētajos treknajos gados ņemts kredīts, kuru vēl joprojām maksā. Uzņēmums tika ierīkots jaunā vietā, Skrīveru centrā, izremontējot bijušās pienotavas un siera ražotnes ēkas. Vītoliņa atminas, ka pirmsākumos Gotiņu masu vārīja Lizumā, kur joprojām ir otra uzņēmēju konfekšu rūpnīca, un katru dienu veda uz Skrīveriem, lai tinējas tin konfektes. Par tīšanu Skrīveros tolaik rūpējās astoņas tinējas, bet tagad uzņēmums nodarbina 101 darbinieku – ne tikai Gotiņu taisīšanā, bet arī citu saldumu tapināšanā.

Tomēr tieši saldās Gotiņas joprojām ir uzņēmuma galvenais trumpis. Tās glītos papīriņos tin 15 tinējas. Viena dienā spēj ietīt 100 kilogramu saldās masas. «Tas ir vispieprasītākais produkts,» rādot tīšanas telpas, stāsta Vītoliņa. Pamatā Skrīveru saldumi ražo deviņu veidu Gotiņas, taču uzņēmums cenšas klientus pārsteigt, svētkos sortimentu paplašinot. Piemēram, šogad uz Jāņu svinību laiku ražotas Gotiņas ar alus garšu. Šo konfekti apēdot, droši var sēsties pie auto stūres – tās garša vairāk atgādina kvasu.

Šogad uzņēmums dabūjis arī biosertifikātu un ražo trīs bio Gotiņas – ar valriekstiem, mellenēm un klasiskās. Tas nozīmē, ka šajās konfektēs izmantotās izejvielas ir pilnībā izsekojamas, ražotas bioloģiskā saimniecībā, turklāt arī ražošanā ir stingrākas prasības. Šogad Ziemassvētku laikā uzņēmums piedāvās citu jaunumu – plūmes ar ruma garšu. Pēc pircēju lūgumiem atjaunota Saldā pagale, kas senos laikos ražota Skrīveros. «Pamatā jau tā pati Gotiņa ar riekstiem, bet ir vairāk sviesta un virsū dedzināts cukurs.» Vītoliņa stāsta, ka sākumā uzņēmēji šaubījušies, vai tik sātīgs saldums būs pieprasīts, bet pircēji bažas izgaisinājuši.

Viens galds tukšs

Pie katra no telpā esošajiem galdiem veikli strādā trīs Gotiņu tinējas. Ceturtā izņem no paplātes gatavo konfekšu masu, sagriež to strēmelēs un ar speciālu, apaļu nazi izveido nepieciešamo Gotiņu formu. Viens galds telpā stāv tukšs. Tā ir viena no šī biznesa šobrīd esošajām problēmām. Vītoliņa stāsta, ka viņas pienākums, vadot Skrīveru filiālei, bija šovasar savākt ceturto tinēju galdu, bet nav izdevies. «Tas ir ļoti grūts darbs,» skaidro filiāles vadītāja. Dienas norma, kas tinējām jāsatin, ir 80 kilogramu konfekšu, pieredzējušās tin 100. Taču jaunajiem tas ir ļoti sarežgīts uzdevums, kuram viņi tiek mācīti trīs mēnešus. Jāzina un jāuztrenē tīšanas tehnika! «Atnāk, divus trīs mēnešus pamācās, pastrādā cilvēks un tad saka, ka nevar šo darbu darīt,» ar nožēlu stāsta Vītoliņa. Iemesli pamatā ir divi – tas ir fiziski grūts darbs un arī emocionāli nav viegli pavadīt astoņas darba stundas slēgtā telpā, monotoni tinot konfektes. Dienas otrajā pusē jaunajiem sāk zust temps, tāpēc, lai darbiniekus uzmundrinātu, cehā maina skanošo mūziku. No rītiem skan Latvijas Radio 2, bet vēlāk radio noregulē uz jestrākiem viļņiem – Skonto vai Star FM. «Lai nemieg ciet!» Filiāles vadītāja atminas kādu kuriozu no uzņēmuma vēstures. «Bija tinēja, kas vakaros aktīvi dejoja pašdarbības kolektīvā un, nākot agri uz darbu, iemanījās aizmigt un turpināt tīt konfektes – tas viņai gāja automātā,» smejas Vītoliņa.

Lai tinējas varētu atpūtināt rokas, viņām ļauj kādu brīdi pastrādāt pie līnijām, kur gatavo citus saldumus, piemēram, marcipāna sirsniņas šokolādē. Vītoliņa stāsta, ka Skrīveru saldumos strādā ļoti universiāli darbinieki, tiesa, ne visi māk tīt Gotiņas. Taču par darbinieku jautājumu viņa ir bažīga – ne tikai tinējas ir grūti atrast, bet arī konditorus. «Visu laiku ir kadru meklēšana,» par aktuālo situāciju saka Vītoliņa. Gandrīz visus Skrīveru saldumus taisa ar rokām, un filiāles vadītāja uzsver, ka ir svarīgi, lai darbiniekiem patiktu darbs, kuru dara. «Tāpēc pie ieejas cehā mums ir uzraksts: smaidi, kad darbiņu dari!» saka Vītoliņa.

Ukraiņi un poļi

Taču darbinieku meklējumi nav vienīgā ķibele, kura nodarbina uzņēmēju prātus. Vītoliņa norāda uz tirgus sarukumu. «Krīzi jūtam, nāk iekšā dažādi saldumi, piemēram, no Ukrainas un Polijas par zemām cenām,» saka Skrīveru filiāles vadītāja. Tāpēc šogad uzņēmums izjūt gan eksporta apjoma samazinājumu, gan to, ka krities patēriņš vietējā tirgū, jo ļoti strauji Latvijā ienāk ārzemju kārumi. Tas jūtams arī apgrozījumā, lai gan klientu jo-projām netrūkst. Skrīveru saldumi turas pie tradīcijām, ka konfektes tiek ražotas ar rokām, bet no ārzemēm ienākošie saldumi tiek ražoti un arī ietīti automātiski, kas ļauj nodrošināt lielāku ražošanas apjomu, ieekonomēt uz darbaspēka rēķina. «Apjomi nosaka arī cenu – cik mēs dienā varam saražot un cik viņi.» Tāpēc arī Skrīveru saldumi domā par tīšanas automāta iegādi nākotnē, taču tā ir dārga tehnika, kuras iegādei būtu jāmeklē investīcijas. Modernā tehnika ietekmētu arī cilvēkus, saruktu darbavietu skaits, neslēpj Vītoliņa. Tikmēr uzņēmums domā par jauniem produktiem, ar kuriem ieinteresēt pircējus. Lai gan sortiments ir ļoti liels un daudzveidīgs, lielās veikalu ķēdes Rimi un Maxima savos plauktos izvieto tikai daļu no tā. Tāpēc Skrīveru saldumi uzmanību velta arī savu firmas veikalu attīstībai. Šobrīd ir pieci veikali – četri Rīgā un viens Skrīveros. Attīstīta tiek arī tiešā tirdzniecība, klienti pie sava reģiona menedžera, zvanot vai rakstot e-pastu, var pasūtīt konfektes, un tās tiks piegādātas. Īpaši labi šī tehnika strādā Latgalē, Vītoliņa stāsta, tur īpašā cieņā ir tieši Gotiņas.

Reklāmai uzņēmums netērējas. Mēģina par sevi stāstīt tiešā veidā. Piemēram, kopš 2008. gada darbojas Saldumu darbnīca, kas uzņem tūristus un skolēnus, rādot konfekšu Gotiņa tapšanas vēsturi un šodienu. Reiz ekskursijā bijusi klase ar vecākiem, un kāds desmitgadnieks, pirmo reizi mūžā nogaršojis Gotiņu, mammai sacījis: «Kāpēc tu man nekad neesi tik garšīgas konfektes devusi?!» Filiāles vadītāja uzsver, ka šie saldumi nav pieblīvēti ar e-vielām.

Uzņēmumā domā arī par eksportu. Patlaban Skrīveros ražotie kārumi tiek vesti uz Skandināvijas valstīm, Lielbritāniju, Īriju, nedaudz arī uz Vāciju, kā arī kaimiņvalstīm – Igauniju un Lietuvu. Taču skrīverieši negrib pie tā apstāties, vēlas apgūt arī citas valstis. «Plāni ambiciozi, pagaidām neatklājam,» filiāles vadītāja tomēr nav gatava dalīties ar Gotiņu iecerēto iekarojumu karti.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Atbildība par to, ko mēs darām, un uzņēmuma komanda – darbinieki -, ticība mērķim, misijas apziņa, ka ražojam labu un kvalitatīvu produktu, lai pašiem prieks un citiem.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Ekonomiskā situācija liek mainīties, pārkārtoties. Pēdējie divi gadi ir bijuši ar lejupslīdi – pielāgošanās ekonomiskajiem apstākļiem. Ceram uz nākamo izrāvienu.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Uzdrīkstēties un darīt – kļūdas var labot procesā, pats svarīgākais ir sākt. Tad arī būs dzinējspēks strādāt un attīstīties.