Līga Āpša un Mareks Kovaļevskis pārcēlās no Rīgas un laukiem, lai audzētu liellopus. Izveidoja zīmolu Tirzas bullis, kas gaļu piegādā klientiem līdz pat namdurvīm
Līga un Mareks strādāja Rīgā. Mareks tirgoja lauksaimniecības tehniku, Līga darbojās būvfirmā RBSSKALS. Pirms četriem gadiem abi saprata, ka velk atpakaļ uz laukiem. Mareks bērnībā dzīvoja Gulbenes novada Tirzā, Līga – blakus pagastā Lizumā. Zemes Tirzā netrūka, arī vecāku māja dzīvošanai bija, tāpēc atlika izdomāt, ko audzēt. «Domājām, ka varētu graudus, taču mums nebija tādu platību. Arī vide nepiemērota,» atceras Līga. Labībai vajag līdzenumus, nevis ielejas ar krūmājiem un dūkstīm.
Līdz ar to precētais pāris sliecās uz liellopu audzēšanu, jo tie vislabāk apsaimniekotu Dauškānu māju 20 hektārus: varēs noēst zāli un izbradāties. Tagad saimniecība ir 60 hektāru liela, un tajā ir divas lopu novietnes: buļļiem viena, govju mammām – otra.
Kad tiekamies Tirzas pusē, Līga un Mareks nostrādājušies siena pļavā. Vasara šogad nelabvēlīga: karstajā laikā Jāņos zāle vēl nebija izaugusi pļaujamā garumā, savukārt jūlijs pārāk lietains. Tirzas bullim ir ap 80 barojamu galvu, un ar skābsienu un salmiem ziemu neizvilkt. Lopiem vajag labu sienu. Tāpēc ik rītu Mareks pēta laika ziņas dažādos portālos, lielākoties ārvalstu, un mēģina saprast, kurš brīdis būs piemērotākais pļaujai. «Parasti līdz ar Mēness fāzēm mainās arī laiks,» Mareks novērojis. «Jā? Nezināju,» Līga nosaka. Lai arī dzimusi Gulbenē, aptuveni 20 gadus sabijusi Rīgā, tāpēc tādas lietas jāmācās no jauna.
Teles aizbēg
Biznesa sākšanu laukos darīja pievilcīgu ES programma, kas atbalsta jaunos saimniekus gaļas liellopu audzēšanā. 2012. gadā Mareks nodibināja uzņēmumu MKD Projekti. Firmas nosaukums bija jāizdomā ātri, un viņš savirknēja pirmos burtus no sava vārda, uzvārda un mājas vārda: Mareks Kovaļevskis, Dauškāni.
Pirmās piecas teles nopirka no šķirnes lopu audzētājiem Madonas pusē. Pirmajā naktī jaunajās mājās tās nobijās no negaisa un izlauzās no elektriskā gana aploka. No rīta atbrauca Mareka mamma Aija un sacīja, ka jauno piecu lopu aplokā vairs nav! Līga un Mareks skrēja meklēt.
Teles bija šurpu turpu nogājušas ap 20 kilometru. «Mēs pakaļ. Viscaur slapji. Zābaki pilni ūdens. Bridām pa mežiem, cauri rudziem un brikšņiem. Pa negaisu,» atceras Mareks. Par laimi, teles nekur tālāk par Tirzu negāja. Nākot atpakaļ, nostājās blakus Mareka mammas deviņām govīm. Aijai Dauškānos ir sava kūts, kur nodarbojas ar piena lopkopību. «Lai arī laukos dzimuši, mēs ilgi dzīvojām pilsētā un joprojām daudz ko nezinām par lopiem, tad Mareka mamma palīdz,» saka Līga.
Trīs no bēgošajām telēm joprojām ir Tirzas buļļa saimē. Divas nevarēja apsēklot, jo bija pārbarotas. «Ja nevari apsēklot vienreiz, otrreiz, jārēkiņa, vai vērts tādas turēt. Jo tas ir bizness. Mēs atstājam visas jaundzimušās telītes – audzējam jaunās māmiņas, jo gribas izkopt un paplašināt ganāmpulku,» stāsta Līga. Patlaban saimniecībā ir ap 80 ragulopu. Četras šķirnes un to krustojumi: Hereford, Limousin, Angus, Sīmentāles.
Pirmie gaļas pircēji bija radi un kaimiņi. Pacienājušies ar Līgas gatavoto gulašu, pauda izbrīnu, ka gaļa nav sīksta un neķeras zobos, kā jau liellopam pieklājoties. «Nav jau veca govs. Un gaļas šķirne tomēr,» saka Mareks. Līga papildina, ka latvieši vēl iepazīst labu liellopu gaļu un neapjauš, no kuras ķermeņa daļas ir, piemēram, antrekots. Joprojām prātos ir padomju laika sadales termini: pleca daļa, pakaļdaļa, sānu daļa. Turpretim Eiropas tirgū darbojas T-Bone steiks, flank steiks, bone-in rib roast, bone-in rib steak.
«Internets pilns tādām receptēm kā osso buco ar rīsiem, bet cilvēki nezina, kas tas ir. Osso buco latviskojot būtu stilba kauls ar gaļu.»
Šā gada sākumā Līga saprata, ka iziet lielākā tirgū ar nosaukumu MKD Projekti nebūs efektīvi, jo tas nesaistās ar gaļu. Izdomāja vairākus variantus, veica aptauju. Draugi nobalsoja par Tirzas bulli. Jau ulmaņlaikos Tirzā bija attīstīta liellopu audzēšana, vēlāk arī kolhoza ģerboni rotāja bullis. Kad nosaukums bija zināms, sākās pilns zīmola izstrādes cikls: sākot no logo un fotosesijas, beidzot ar mājaslapu un krekliņiem. Izsaku Līgai komplimentu – askētiski veidotā buļļa galva izskatās kā smalks zirnekļa tīkls. Līga stāsta, ka ilgi pētījusi grafiskās izstrādes biroju rokrakstus, līdz atradusi īsto. Mājaslapu WordPress platformā izveidojusi pati, profesionālis no malas ierādījis tikai pāris tehniskas detaļas. «Zinu, ka daudzi taupa uz mārketinga un zīmolvedības rēķina, jo šķiet, ka labāk ieguldīt reālākās lietās saimniecībā. Es tā nedomāju. Mājaslapa ir vajadzīga, lai varam iziet tautās – sasniegt klientus. Lai viņi var pasūtīt preci,» saka Līga. Tirzas bullis ātri vien pamanīts sociālajos tīklos, mājaslapa ir labs rīks pasūtījumu pieņemšanā.
Grilēšanas laiks
Tirzas bullis darbojas tikai tiešajā pārdošanā. Kad bullēni būs izauguši, pārdot varēs arī veikalos. Jau tagad vairumtirgotāji interesējas, taču pagaidām saimniecība nespētu piegādāt tik daudz. Veikali arī prasa, lai tirgotu par krietni zemāku cenu. «Patlaban audzēšanā ieguldām līdzekļus, taču ienākumus varēsim skaitīt tikai pēc gadiem trim,» saka Līga. Teles tiekot apsēklotas dabīgā ceļā, teļš dzimst pēc deviņiem mēnešiem. Gaļas lopam ir jāaug 18-26 mēneši. Eksportam tīršķirni audzē sešus mēnešus. Tik maz, jo pusgada vecumā teļus nošķir no zīdītājām un viņi ir pietiekami lieli, lai atdotu nobarošanai. Turklāt lopa svaram izsoles laikā jābūt līdz 300 kg, lai atvieglotu loģistiku: ārzemju pircēji izsolē komplektē sev kravas.
Reizi mēnesī Mareks un Līga dodas uz Rīgu un Gulbeni, lai pievestu gaļu tieši pie klientu durvīm. «Nemaz nav tā, ka Rīgas klienti būtu smalkāki. Tieši Gulbenē ir prasīgāki,» novērojusi Līga. Viņa ir tā, kura aprunājas ar katru pircēju, bet Mareks, pēc dabas kluss būdams, stūrē automašīnu un cilā kastes. Vasarā pieprasīti ir steika gabali, jo daudzi grilē. Izķerti tiek buļļu vaigi. Aizvien vairāk iepatīkas arī antrekots, kas jau ir izcirsts un sazāģēts steika biezumā. Plānots pārdot arī bez kaula, jo viens klients sūkstījies – cepot uz grila, ap kaulu gaļa paliekot jēla. Tādas nianses Līga zina, jo klientiem, it īpaši jaunajiem, piezvana un apvaicājas, kā garšoja. «Kad dzirdu labus vārdus, jūtos kā ar medu aplieta,» saimniece smejas. Nākamajā dienā pēc tirgošanās ir spēku izsīkums. Tik daudz izrunāts, ka jūtas iztukšota un nespēj neko prātīgu padarīt.
Kaušanai un vakuumfasēšanai Tirzas bulim ir partneris Limbažos. «Smalka sadale un fasēšana vakuumā sadārdzina produktu, taču mums uzreiz bija skaidrs, ka jēlu gaļu no automašīnas netirgosim. Nešķiet estētiski vairākkārt grābāties ar rokām,» – tā Līga.
Kad gaļa safasēta, Mareks visu ved mājās un vēsā noliktavas telpā kopā ar sievu marķē. Uz iepakojuma norādīts liellopa ID numurs, šķirne un vecums. «Mūsu klienti novērtē izsekojamību. Zina, ka lopi auguši Tirzā. Var atbraukt, apskatīt. Veikalos bieži vien rakstīts: izcelsmes valsts Latvija. Bet kas tas ir patiesībā? Ragi no viena buļļa, nagi no otra,» Līga saka. Par to viņa pārliecinājusies šā gada sākumā, kad izveidoja Tirzas bulli. Drīz vien saņēma piedāvājumus no pārpircējiem tirgot nezināmas izcelsmes liellopu gaļu ar jauno zīmolu. Viņi bija kategoriski pret. «Vēlamies strādāt godīgi. Reabilitēt liellopu gaļas nozari,» saka Līga. Abi arī labi apzinās, ka tirgus ir ierobežots, jo liellopu gaļa nav pirmās nepieciešamības prece. «Pērk tie, kam vistas un cūkas gaļa apnikusi. Redzu, ka aizvien vairāk cilvēki meklē arī jēra un truša gaļu, kas nāk no laukiem un zināmas saimniecības,» saka Līga.
Buļļi naktsvijolēs
Ganāmpulks vasarās barojas tuvējās pļavās, kur aug arī naktsvijoles. Ziemā ēd sienu, skābsienu, auzu salmus, kā arī miežu un kviešu miltus. Visvairāk jāēd ir bullim Filipam, kurš strādā visvairāk. Pagaidām viņš ir vienīgais vaislinieks visām govīm. «Kad dzimst teļi, mēs nekur no mājas prom braukt nevaram,» saka Līga. Lielākoties govis piedzemdē pašas, turklāt tās, no kurām vismazāk gaidīts. Savukārt tās, kurām vajadzēja dzemdēt jau vakar, nostaigā vēl nedēļu. «Katru reizi ir citādi. Tā vien šķiet – aizgāja nostāk no bara, tad jau dzemdēs. Nekā. Tieši barā tas notiek. Nianšu ir tik daudz, katrai šķirnei arī cits raksturs,» novērojis Mareks. Viņš ir tas, kurš Tirzas bullī no dzīvniekiem saprot visvairāk. Līga vairāk darbojas ar mārketingu un palīdz ikdienas darbos, roku pieliekot elektriskā gana remontā vai teļu dzemdībās. «Gribu paslavēt Mareku: ja govīm rodas veselības problēmas un veterinārārste nevar uzreiz atskriet, viņš, klausoties norādes pa telefonu, ņem zāles un špricē.»
Grūts brīdis ir tad, kad lopi brauc uz Limbažu kautuvi. «Mēs gan esam pamazām sagremojuši, ka tā ir biznesa sastāvdaļa. Grūtāk, ja dzīvnieks nomirst. Piemēram, teļš dzemdībās,» saka Mareks.
Saimniecība prasa daudz rūpju, un Mareks nesaprot, kā citi audzētāji spēj apvienot to vēl ar algotu darbu. Absolūtas aplamības, ka lopi prasa maz laika un viss, kas vajadzīgs, ir zaļa zāle ēšanai.
Līga un Mareks dikti rēķina līdzi katram pirkumam un idejas īstenošanai. Daudzas atmet, jo nevar atļauties. Piemēram, gribēja nopirkt refrižeratoru, jo patlaban brauc ar lielu automobili, kurā ievietota saldētava. Eiropas atbalsts šādam pirkumam būtu ap 70%, taču ar pašreizējo tirdzniecības apjomu pirkums nebūs efektīvs. «Nav ko šaut ar lielgabalu pa zvirbuļiem. Tad braucamajam ir jākalpo katru dienu, nevis, kā mums, vienreiz mēnesī,» saka Līga. Viņi ļoti domā līdzi, kad ir vērts apgūt ES naudu, kad ne: vai vajag reāli, vai noderēs, kad uzņēmums būs paplašinājies. Piemēram, liellopu apkalpošanas sistēmu jeb metāla stalažas Tirzas bullis gan nopirka ar Eiropas līdzfinansējumu. «Pirmās nepieciešamības prece: lopi jāārstē, asinis jāņem. Mūsējās jau nav mierīgas un paklausīgas – spētu izlēkt ārā no koka stalažām tā, ka skaidas lec,» saka Līga.
Tirzas bullis nedaudz ir arī eksportējis šķirnes lopus un to krustojumus. Cer to darīt vairāk, izkopjot tīršķirnes ganāmpulku. Šogad Mareks nokārtoja eksāmenu un saņēma sertifikātu, kas apliecina, ka var pārraudzīt sava ganāmpulka ciltsdarbus. «Reiz aizbraucām uz izsoļu namu Neretā apskatīt, kas notiek tirgū. Sirreāla sajūta: arēna ar bullēniem pa vidu, solīšana angļu valodā. Līdzko ne tāds pleķītis pavēderē, nosolīs par zemāko cenu. Mums tajā virzienā vēl daudz jāstrādā.»
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Klientu atsauksmes.
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Pārvērtējām ūdens resursus un neizveidojām dziļurbumu.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Neklausīties nelūgtos padomos. Padomus jautājiet paši!
Komentāri (27)