Pirms vairāk nekā 20 gadiem sākuši skābēt kāpostus, tagad Dimdiņi gadā sagatavo 4000 tonnu gardās ēdmaņas. Uzņēmuma saimnieks Normunds Audzišs ir pārliecināts, ka dzīvē katram jāatrod sava niša, viņš jau skolas gados saprata – vēlas darboties lauksaimniecībā
Lizumā, kur tagad griezdamās aug kāpostgalvas, agrāk bija kolhozs Spars. «Ļoti spēcīgs kolhozs, Latvijā bija viens no vadošajiem.» Normunds Audzišs stāsta, ka tajā lauksaimniecība bija attīstīta augstā līmenī. Vasarās darbs vagās atradās arī skolēniem – kaplēšana zēniem bija kā sportiņš, cenšoties apsteigt viesstrādniekus no Ukrainas. «Parasti arī sanāca!» Normunds smejas. Pats gan kāpostus tolaik mazāk ravējis, viņa pārziņā lielākoties bija biešu lauki.
«Tā sanāca, ka zeme bija tuva un interesēja,» Normunds atceras studiju izvēli. Apsvērta arī arhitekta profesija, jo paticis rasēt, tomēr lauksaimniecība ņēmusi virsroku. Normunds ar smaidu atceras, kā atvērto durvju dienā kāds no Lauksaimniecības akadēmijas pasniedzējiem jauniešiem sacījis, ka no agronomiem izaug kolhoza priekšnieki. Tagad jau kā uzņēmuma vadītājs Normunds atzīst, ka mācības bijušas stingras un agronomijā iegūtās zināšanas nekur nav pazudušas, lai gan daudzas lietas tagad praksē dara citādi.
Par kolhoza priekšnieku nekļuva, taču 1992. gadā, vēl studējot neklātienē, Normunds strādāja kolhozā par siltumnīcu vadītāju. «Viens no pirmajiem objektiem bija šīs dārzniecības privatizācija,» biznesa aizsākumus atceras Normunds. Abi ar nu jau bijušo sievu, arī argonomi, nolēma izsolē piedalīties un kāroto dārzniecību nosolīja. «236 000 rubļu vajadzēja,» viņš atceras.
Lai šādu summu sadabūtu, topošie uzņēmēji devās pie paziņām un prasīja aizdevumus, savas pajas piešķīra arī vecāki un tuvinieki. Dimdiņi sāka ar nelielām platībām – trim hektāriem kāpostu, bija arī rutki un burkāni. Tagad lauki plešas 120 hektāru platībā. Aizņemšanās risks atmaksājās. Pirmais biznesa gads bija veiksmīgs, un visu, ko bija aizņēmušies, cilvēkiem atdeva.
Kāpēc Dimdiņi? Tā jau kopš 1926. gada sauc mājas, kurās Normunds dzīvo. Taču Dimdiņkāposti radās, pateicoties kādai Rīgas kundzei, kura zvanīja saimniecībai un sacīja, ka viņas veikalam vajagot Dimdiņkāpostus. «Mums likās – o, Dimdiņkāposti ir foršs zīmols!»
Veiksmīgs eksperiments
Pirmsākumos jaunie uzņēmēji svaigos kāpostus veda uz vietējiem tirdziņiem un veikaliem lielākoties Gulbenes novadā. Reiz, pirms braukt uz gadatirgu Gulbenē, kāpostu audzētāji nolēma veikt eksperimentu. Pašiem ļoti garšo skābēti kāposti, Normunds atceras, ka studiju laikā nedēļas nogalēs mēdza tirgū pirkt skābētus kāpostus un pēc sievas receptes štovēt. «Superīgi garšīgi bija!»
Abi nolēma uz gadatirgu braukt ar pašu skābētiem kāpostiem. Apklaušinājuši mammas, citus radus, skābēšanas recepti saķibināja un uz tirgu aizbrauca ar pirmo skābēto kāpostu bļodu. «Baigā štelle!» Normunds atminas, ka bļoda aizgājusi vienā rāvienā. Saprotot, ka pircējiem šāds produkts garšo, Dimdiņos sākās skābēšana. Sākumā bija jāsaprot, kā notiek process, kāpēc viena porcija sanāk laba, cita – ne sevišķi. Sākumā paļāvušies uz intuīciju, bet tagad tās ir jau zināšanas.
Nekā sarežģīta nav. Normunds stāsta, ka kāpostos dzīvo pienskābes baktērija. Tos ēvelējot, šī baktērija izdalās un sāk «ēst» cukurus, līdz kāposti kļūst skābi. Dimdiņu knifs ir tāds, ka kāposti ir noķerti pašā garšīgākajā stadijā, kad visi cukuri vēl nav pārstrādāti, ir gan skābumiņš, gan arī saldumiņš. Viens no variantiem, kā pienskābes baktērijas darbu apturēt visgaršīgākajā brīdī, ir temperatūras maiņa – cukuru apēšanas process apstājas pie +5 grādiem. Taču, ja arī mājās vai pagrabā kādam spainītim siltuma dēļ uzbožas vāciņš, par to nav jābēdā, mierina Normunds. Kāpostos nav nekā tāda, kas varētu kaitēt cilvēkam. Skābētajiem kāpostiem jābūt vidēji sulīgiem, to var pārbaudīt uzspiežot – pirkstu galiem viegli jāiegrimst suliņā. Lai nonāktu līdz ideālam produktam, Dimdiņi daudz mācījās un konsultējās arī ar citu valstu speciālistiem.
Ar kāpostu kā ar olu
Ir daudz dažādu veidu kāpostu – ļoti agrie, agrie, vēlie. Skābēšanai audzē tādas šķirnes, kuru galviņas ir 3-5 kg lielas. Svaigu kāpostu tirgum svarīgi, lai galviņa nav lielāka par trim kilogramiem, tādu var ātri apēst, nav jāuzglabā. Arī iekšējā struktūra ir no svara – kāpostiem, kurus paredzēts tirgot svaigus, kacens ir garāks, tas iet pat pāri dārzeņa vidum, bet pārstrādājamajiem tas ir īsiņš.
Novākšana notiek ar rokām, tā ir skrupuloza lieta. Normunds stāsta, ka ir speciāli kāpostu novākšanas kombaini, ja tos audzētu tikai pārstrādei, tad šādas iekārtas varētu izmantot. Taču Dimdiņu kāpostus visus uzreiz nepārstrādā, tos arī uzglabā, tāpēc galviņas jānovāc ar rokām. Kāposts ir ļoti precīzi jānogriež, lai netiek iegriezts lapās. Arī konteinerā jāievieto maigi, ar rokām, galviņu mest nedrīkst. Ar kāpostu kā ar ābolu – mazākais sitiens, un šajā vietā dārzenis sāk bojāties. «Ar kāpostiem jāapietas kā ar jēlām olām,» nopietni saka saimnieks.
Kāpostu sēkliņas Dimdiņi iepērk. Izvēlas hibrīdus – sēklas, kuras iegūst, sakrustojot divas šķirnes. Iesējot šīs sēklas, ir garantija, ka rezultāts būs labs, kāposti izaugs tādi, kādus sēklu pārdevējs ir solījis. Taču šie hibrīdi ir dārgi, viena sēkliņa maksā vismaz vienu centu. «Tas ir dārgi, bet mēs esam pārliecināti par gala rezultātu,» skaidro Normunds. Juridiski kāpostus audzē uzņēmums Dimdiņi agro, bet pārstrādā Dimdiņi. Šāda sadalīšana savulaik izdarīta, lai varētu īstenot Eiropas projektus – kontrolējošās organizācijas varētu redzēt, kādā segmentā veiktas investīcijas, niansi paskaidro saimnieks.
Izvadājot pa moderno ražotni, Normunds stāsta, kā senāk viss darīts ar rokām. Tie, kuri kādreiz laukos ir skābējuši kāpostus ziemai, zina rīkus, ar kuriem tos ēvelē. Tādas rokas ēveles izmantoja arī Dimdiņos. Pirmo elektrisko ēveli iegādājušies gadu vai pāris vēlāk. Taču tagad gandrīz viss pārstrādes process ir modernizēts. Par Dimdiņu stipro pusi tās aizsācējs uzskata tieši prasmīgos darbiniekus. «Cenšamies piesaistīt īstus profiņus, kas arī ir palīdzējis attīstīt uzņēmumu līdz šī brīža izaugsmei. Dimdiņi sastāv no mūsu labajiem cilvēkiem, čaklajām skudrām,» jo iekārtas bez labiem darbiniekiem neko nedod. Tomēr iekārtas bildēt mums neļauj – tas ir komercnoslēpums.
Dimdiņi pirmie, pirms gandrīz 11 gadiem, sāka kāpostus fasēt trauciņos. Lai izstrādātu fasēšanas kārtību, nolīgts amerikāņu inženieris. Tika iegādāts vertikālais fasētājs un plūsmas pasterizators, tiem laikiem modernas iekārtas. Normunds lepojas, ka tādu mašīnu neesot bijis visā Baltijā, pat Polijā vēl ar tādām nestrādāja. Tas bija liels risks, daudzas negulētas naktis pavadītas, jo projekta realizācijai ieguldīts gandrīz pusmiljons latu, bet nu šis kredīts jau ir atdots. Tiesa, no kredītu zonas uzņēmums nav iznācis. Dimdiņi pēdējos gadus sadarbojas ar Altum, arī ES atbalsta programmas steidz izmantot. «Mūsu sapnis ir iziet no kredītzonas, bet kaut kā nesanāk,» Normunds piekrīt, ka patīkamāk strādāt ar pašu nopelnīto, tomēr attīstībai nepieciešams arī aizņemties.
Dimdiņu kāpostus ēd ne tikai Latvijā, bet arī kaimiņvalstīs – Lietuvā, Igaunijā. Arī Anglijā, un nesen sākta sadarbība ar Zviedriju. Pirms embargo ieviešanas laba sadarbība bijusi arī ar Krieviju. Normunds stāsta, ka apgrozījums Krievijā strauji auga, bet nu tas nokrities gandrīz nulles līmenī. Izmantojot starpniekus, latviešu kāpostus var iedabūt Krievijas tirgū, bet tas produkta cenu pārlieku sadārdzina. Taču Dimdiņi apņēmušies skatīties ārvalstu tirgu vizienā, tāpēc visu ražošanu ir sakārtojuši atbilstoši stingrākajām Eiropas Savienības prasībām, pērn saņēmuši BRC (Global Standard for Food Safety) sertifikātu. To katru gadu pārskata, un pagājušajā nedēļā Dimdiņus apciemoja kontrolieris no Polijas. Kāpostu saimnieks piekrīt – varbūt tā ir pārāk liela birokrātija, taču tādi ir spēles noteikumi ārzemju tirgū. «Mēs esam pārliecināti, ka uzņēmums strādā atbildīgi,» uzsver biznesmenis.
Nākotnei ir daudz plānu, smaida Normunds. Viņš pārliecināts, ka uzņēmējdarbībā nedrīkst apstāties, citādi konkurenti apsteigs. Skābēti kāposti ir sezonāls produkts, tos biežāk ēd vēsajos gadalaikos, kad organisms prasa papildu vitamīnus. Tāpēc uzņēmums jau pirms pāris gadiem sāka domāt, ko piedāvāt pircējiem vasarā. Šovasar tirgū nācis jauns piedāvājums pikniku cienītājiem – paciņa štovētu kāpostu, kurus var uzreiz pa tiešo likt uz grila režģiem.
Pirms pieciem gadiem Dimdiņi pievērsās salātiem, saprotot, ka vasarā cilvēki iecienījuši aukstās zupas, bietes. Šajā segmentā uzņēmums plāno attīstīties. «Esam veikuši investīcijas, un drīz Latvijas veikalu plauktos parādīsies jauns salātu sortiments,» stāsta uzņēmējs. Salāti būšot gan ar majonēzi, gan etiķi, taču sīkāk biznesa virtuves noslēpumus Normunds nav gatavs atklāt pirms laika.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Ja cilvēks pierod kustināt smadzenes, tad tās arī kustas un tev neliek mieru.
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Ļoti lielu kļūdu nav bijis, bet no mazām kļūdām veidojas attīstība – tās norāda citus, labākus ceļus.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Satvert savu ideju, būt pārliecinātam par to un neatkāpties, jo nekad nekas nenāks viegli.
Komentāri (26)