Aktrise Ruta Birgere (92) ir vecākā spēlējošā aktrise Latvijas teātrī, viņa redzama Valmieras Drāmas teātra izrādēs un arī godalgotajā filmā Es esmu šeit. Tikko par viņu radīta dokumentālā filma Tev, Rūķi!
Kad Ruta atver sava dzīvokļa durvis Valmierā, fotogrāfs nopriecājas un bārsta komplimentus. Rutiņa ir eleganta: garā kleitā, papēža kurpēs un zeķbiksēs ar spīdumiņu. Frizūru, manikīru, uzkrāsotām lūpām. «It kā jau man vairs nevajadzētu mālēties, bet tā jūtos labāk,» viņa paskaidro. Sirmmāmiņu stils ar lakatu ap galvu viņai neejot pie sirds, «bet, pasarg Dievs, ka tik kāds par tādu manu runāšanu neapvainojas». Ruta apsēžas un uz galda noliek mobilo telefonu. Ik pa laikam kāds zvanot un apvaicājoties, kā viņai klājas. Neatbildēt nevar, jo tad nodomās, ka slikti. Satrauksies.
Mazvērtības komplekss
Rutiņa vienmēr bijusi dāma. Dzimusi Rīgā. «No bērna kājas gribēju būt aktrise. Mani vecāki mīlēja teātri, bieži to apmeklējām. It īpaši Nacionālo.» Rutiņa atceras, ka lētākas biļetes bija galerijā – atsevišķi atdalītā nišā balkonā. Skolniece būdama, viņa krāja naudu un pa kluso gāja uz dienas izrādēm. Pēc izrādes visu gabalu uz mājām Maskavas ielā soļoja kājām. Tēvs cara laikā 1898. gadā tika iesaukts kara dienestā. Izvēlējās kalpot flotē, apbraukāja Tālos Austrumus. «Re, tā vāzīte plauktā, to viņš no Ķīnas atveda,» Rutiņa norāda uz mazu vāzi ar austrumnieciskiem zīmējumiem. Savukārt mamma kalpoja pie krievu augstmaņiem par bonni – lielāku bērnu aukli. Pēc atgriešanās Latvijā tēvs sāka strādāt policijas iecirkņa pasu galdā, bet māte saimniekoja mājās. Tēvs savu dzīvi pierakstīja, un Rutai joprojām interesanti lasīt viņa piezīmes.
Vecāki par svarīgāko uzskatīja dot abām meitām – Rutai un Ievai – labu izglītību. «Māte teica: manas meitas nav smukas, vismaz daudz jāmācās.» Māsas Birgeres mācījās labi: runāja franču un vācu valodā. Rutas māsa Ieva Lase kļuva par tulkotāju un kopā ar citiem Latvijas inteliģentiem par darbošanos tā sauktajā Franču grupā 50. gados tika notiesāta. Neraugoties uz to, Ieva izveidoja ģimeni, viņas bērnus Rutiņa sauc par savējiem un rāda uz bildēm aiz sekcijas stikla. Turpat arī foto ar vīra nelaiķa Ulda Koškina bērniem no pirmās laulības.
Atceroties bērnību, Rutiņa aizdomājas. «Vecāki man iedzina mazvērtības kompleksus. Tagad zinu, ka mazvērtība ir tikpat liela nelaime kā lielummānija un traucē strādāt, dzīvot.» Lai tikai Ruta un Ieva mācītos, vecāki viņas atbrīvoja no sadzīviskām nodarbēm. Rutiņa smejot atceras, ka nekad tā īsti nav mācējusi gatavot ēst. Pa virtuvi parasti rosījies vīrs Uldis. «Reiz es kausēju speķi. Domāju, ka tas uz pannas izkusīs, bet nekā! Vienos dūmos! Tagad māku zupu izvārīt, bet – lai es taisītu karbonādes? Ne-ne. Man ir fobija pret uguni. Kad biju maza meitene, apdedzinājos pie čuguna krāsns, ilgi rēta palika. (Rutiņa pieķer pie rokas.) Es esot šausmīgi raudājusi un teikusi: «Kaķus saukšu!» Ar domu, ka tie palīdzēs. Tagad, kad taisu ēst un dedzinu gāzi, joprojām baidos no uguns. Piešpickojot rauju ātri roku nost.»
Pēc vidusskolas beigšanas Ruta studēja romāņu filoloģiju un paralēli, vecākiem nesakot, iestājās Nacionālā teātra studijā. Kad vecāki to uzzināja, dusmojās, vēlāk samierinājās, jo romāņu filoloģijas nodaļa tika slēgta.
Aktieros studēja kopā ar vēlāko Nacionālā teātra galveno režisoru un aktieri Alfrēdu Jaunušanu, Jāni Kubili un citiem. Sāka strādāt Nacionālajā teātrī. Viņas studiju biedrs Jānis Kubilis Rutiņu dēvē par brīnišķīgu kolēģi un labu aktrisi. «Nekad neesmu viņu redzējis dusmīgu. Labdabīga, uzmanīga, samiernieciska. Nejauksies citu strīdos,» saka aktieris un slavē Rutiņu, ka viņa spēj turēties tik malacīgi, ka vēl spēlē filmās.
Nevienu nospēlēto lomu Birgere nesauc par savu mūža lomu. Nacionālajā teātrī sabija tikai gadu, pēc tam sāka darbu Valmieras Drāmas teātrī un par saviem režisoriem sauc Oļģertu Kroderu, Pēteri Lūci un Fēliksu Deiču. «Nekad neesmu režisoram prasījusi lomu. Ja neredz mani, tad neredz. Tas laikam mans mazvērtības komplekss no bērnības,» Rutiņa nosaka. Reiz režisors Lūcis iestudējis izrādi Koki mirst stāvus. Galvenajā lomā bija Ņina Leimane. «Es spēlēju kalponi. Vienudien Lūcis prasa, vai gribu Ņinu dublēt. Saku: «Neesmu domājusi.» Viņš atbild: «Padomājiet līdz rītam!» Piekritu. Ļoti veiksmīgi sanāca. Ņina pēc tam teica: «Tā ir tava loma, nevis manējā.»»
Ruta lomas nešķiro. Liela vai maza, bet – loma. Reiz Kroders, ejot no teātra uz lielveikalu, saticis Rutu un prasījis, vai gribot Idiotā Rogožina māti nospēlēt? «Teicu: labi! Maza lomiņa, bet cilvēki joprojām atceras. Teica, ka aizkustinājusi.» Citiem tā lika izbailēs sastingt, kad aktrise ar sveci staigāja pa šņorbēniņiem.
«Viņai lomas ir pat speciāli radītas,» saka Rihards Rudāks, Valmieras Drāmas teātra aktieris, kurš Rutu pazīst 51 gadu. Piemēram, izrādē Ķiršu dārzs, kur kā simbolisks tēls parādās kāda kundze. «Jo viņa uz skatuves ir redzoša, dzirdoša, vērtējoša. Tik zīmīga, ka nevajag pat garus monologus.» Rutiņa, kas dzimusi Latvijas laikā, cauri visai dzīvei nesot līdzi šlepi ar dižumu. Gara aristokrātismu. «Viņa ir cēla dāma!»
Rudāks atgādina par grūtu laiku, kad teātrī notika atlaišanas un Ruta vairs nebija štatā. Tomēr pamazām režisors Fēlikss Deičs viņai atkal iedevis pa lomai, līdz atgriezusies. «Teātris viņai ir viss. Ruta kalpo mākslai un nešķiro – liels uzdevums vai mazs. Viņa nekad nav īpaši centusies spīdēt, viņa ir darbarūķis.» Iesauku Rūķis Birgerei deva režisors Pēteris Lūcis: tāpēc ka Ruta, tāpēc ka strādīga un nav liela auguma.
To apliecina arī Ruta, dokumentālajā filmā Tev, Rūķi! sakot: «Es nekad neesmu gribējusi būt zvaigzne. Esmu gribējusi kalpot teātrim. Līdz pēdējai…»
Aktrises dzīvoklī uz plaukta stāv Spēlmaņu nakts balva. Par mūža ieguldījumu. Savulaik Birgere bijusi nominēta arī kā labākā aktrise par lomu Vara Braslas izrādē Izdzīvošanas ābece vecākām kundzēm. Kritiķi ārprātīgi slavējuši. Balvu gan togad ieguva cita nominante – Vija Artmane. «Toreiz man gribējās balvu. Bet neko darīt. Ir daudzi, kam skaistas lomas un nedabū,» aktrise nosmej. Toties viņa ir Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere!
Māk brīnīties
Pirms dažiem gadiem izrādē Raudupiete nelielu lomu Rutai piedāvāja režisors Elmārs Seņkovs. Tik mazu, ka tēlam pat nebija vārda. Vienkārši – sieva. Elmārs stāsta, ka Rutiņa ar Raudupietes samīļošanu traģiskajā stāstā ienesa mieru un stabilitāti. «Es gribēju ar Rutiņu strādāt, jo viņa ir absolūts gaišums. Apbrīnoju cilvēkus, kas prot dzīvot kā viņa. Nepārstājot brīnīties, visu laiku atklājot sev kaut ko jaunu.» Rutiņa arī Elmāram velta labus vārdus un regulāri dodas uz Rīgu raudzīt viņa izrādes.
Līdzīgi uz Birgeri raugās arī jaunā režisore Inese Mičule, kuras izrāde Eņģeļa kreisais spārns ir vienīgā, kurā aktrise patlaban spēlē. «Kad piedāvāju lomu, viņa bija mazliet uzmanīga, sakot, ka varēs tikai sēdēt. Tas mani neatturēja: ja ir iespēja mazā lomā paņemt tik pieredzējušu aktrisi, tas noteikti jādara.» Inese novērojusi, cik pacilāta Rutiņa nāk uz darbu. Kā iedziļinās detaļās, kas atklāj lomas raksturu. Pati izdomājusi, ka viņas atveidotās dāmas kaprīzes būs smaržas un mazi blociņi. «Rutiņa ir gudra aktrise. Smalkjūtīga pret partneriem. Viņas attieksme man lika padomāt, kā es attiecos pret savu darbu.»
Eņģeļa kreisais spārns ir izrāde par vecumu. Mēģinājumu procesā Inese lūdza aktierus noskatīties Mihaela Hānekes filmu Mīlestība (Amour), kur vīrs palīdz savai slimajai sievai nomirt. Inese pati nebija klāt un uztraucās, kā Rutiņa reaģēs. «Ļoti laba filma!» viņa pēc tam teikusi.
Reizēm Rutiņa domā, vai nav skatuvei par vecu. Piemēram, aktieris Agris Māsēns aizgājis no štata, jo negribot nākt uz teātri salīcis un ar spieķi. «Es pēc izrādes prasu draugiem, vai vēl deru uz skatuves, jo negribu uzbāzties skatītājam. Saka jau, ka viss labi. Bet ko darīt, ja man gribas spēlēt? Liela vai maza loma – man ir interesanti.» Un tieši tagad viņa spēlējot brīvi un labi, jo zaudējusi mazvērtības kompleksus un pa šiem gadiem arī daudz iemācījusies. Agrāk domāja – kaut tikai Deičam pa prātam nospēlētu! Tagad dara, kā pati vēlas.
Tas arī bijis noteicošais, kāpēc apstiprināta vecāsmātes lomai filmā Es esmu šeit. Režisors Renārs Vimba aktieru atlasē iedevis nelielu tekstu, pastāstījis tēla būtību. Rutiņa domu uztvērusi un saviem vārdiem turpinājusi. «Filmēšana bija Latgalē. Renārs man daudz nāca pretī, pielāgojās, jo zināja, ka ilgi nostāvēt nevaru. Vispār viņš ir ļoti jauks. Iedeva man arī lācīti paturēt.» Ar to Ruta domā Berlīnes kinofestivāla balvu Kristāla lācis, ko filma šogad ieguva.
Saku Rutiņai, ka viņa filmā bija nu tik riebīga, nu tik, ka tiešām gribējās, kaut ātrāk izkūpētu. To dzirdot, Rutiņa uzsit ar roku pa galdu un saka: «Vai, kāds man prieks! Vai, ku labi! Tā arī vajadzēja būt!»
Aktrise filmējusies arī reklāmās. Viena ir basketbola komandas VEF Rīga reklāma, otru rāda Lielbritānijā. «Gadījumā, ja nu ar mani kaut kas notiek, bija pasaukta arī Helga Dancberga. Viņa teica: «Rutiņ, es neņemu darbu nost. Man maksā tāpat. Naudu izpūtējam vajag!»»
Dzimšanas diena Rutiņai ir 7. maijā, tikko palika 92. Pēc divām dienām bija dokumentālās filmas Tev, Rūķi! pirmizrāde. Tās režisore ir filmu mākslu Igaunijā studējusī Liene Laviņa-Kalnaella. «Lienīti es pirmoreiz ieraudzīju ratiņos,» smaida Ruta Birgere. Liene ir Valmieras teātra aktrises Ineses Ramutes un aktiera Jura Laviņa meita. Kad Lienīte bija gadus piecus veca, nākusi uz teātri mammai līdzi un pieķērusies Rutiņai.
Pieķeršanās Rutiņai ir pazīstama lieta Valmieras aktieru vidū. It īpaši trīsdesmitgadnieku vidū. Apskauj, bučo, mīļo. Rutiņa, viņu mudināta, pat metusies dejās uz galda! «Man jau ar’ viņi dikti patīk. Labi saprotos. Pieņem mani kā līdzīgu. Meiermārtiņš ir tik feins! Gudrs un lielisks aktieris. Ar viņu es ļoti, ļoti. Elīna Vāne brīnišķīga. Imants Strads ļoti labs cilvēks un aktieris. Nu visi! Nenosaukšu jau tagad katru. Vai! Marule! Nu, Māra Mennika. Ar viņu varam runāt par visu.» Jā, arī Mārai ir līdzīgas domas. Viena otrai var uzticēt visu. Iepazinušās 2001. gadā, kad Māra sāka strādāt Valmieras teātrī. Draudzība nostiprinājās aktieru braucienā uz Norvēģiju, kur abas roku rokā kāpa pa brīnišķīgajiem kalniem. «Viņa māk atrast īstos vārdus. Mūsu tikšanās ir īpašas. Neko negaidām viena no otras, vienkārši esam viena otrai. Tās ir sirdsattiecības.»
Iezvanās mobilais. Rutiņa nospiež. Paiet kāds brīdis, un zvana parastais telefons. «Kontrolē,» viņa nosmej un aiziet pacelt klausuli. Atbild, ka klājas labi. Atgriezusies, saka: «Man nepatīk stāstīt, kā jūtos. Ja nejūties labi, tad par to runāt negribas.»
Kultūras baudītāja
Rutiņas dienas aizrit rimti. Rītos viņa skatās seriālu Mīlas viesulis. Radio klausās visu dienu. Virtuvē – Latvijas radio 1, guļamistabā Klasiku. «Lai nav jāpārgriež,» pasmejas. Labprāt liktu plates, bet plašu atskaņotājam saplīsusi adatiņa. Svētdienās iet uz baznīcu.
Dzirde Rutai nav sevišķi laba, un tas kaitina, bet ar redzi, paldies Dievam, viss esot kārtībā. Nupat pabeigusi lasīt Māra Bērziņa romānu Svina garša un Noras Ikstenas Mātes pienu. Pirms tam izlasījusi Alfrēda Dziļuma Saplēsto krūzi. Gribējies saprast, vai tiešām ir tā, kā rāda seriālā LTV. «Aktieri labi spēlē, bet no Dziļuma tur maz palicis. Ja nokavēju seriāla laiku, nepārdzīvoju. Man vairāk patīk 100 g kultūras, arī Veiksme. Intuīcija. Prāts. Un Teātris ZIP – obligāti!» Uz visām izrādēm Rīgā viņa netiek, tāpēc tā ir laba iespēja redzēt, ko latvieši iestudējuši. «Ko es pēdējo Dailē redzēju… (Rutiņa domā.) Ooo! M. Butterfly ar Daini Grūbi. Tāds aktieris! Vai die! Nacionālajā teātrī brīnišķīgas izrādes ir Ezeriņš un Antigone Elmāra Seņkova režijā,» viņa slavē un uzreiz piebilst, ka Valmieras teātrī no jaunākajām ir vērts redzēt Dāvja Auškāpa režisēto Celtnieku Sūlnesu, kur «Krišjānis Salmiņš un Rūta Dišlere ir vienreizēji».
Pārcilājam ar Rutiņu arī laikmetīgākas izrādes: Voiceku Nacionālajā un Makbetu Valmierā. Saku, ka abas laikam bija vairāk interesantas aktieriem pašiem, ne tik daudz skatītājiem. «Tieši manas domas. Laikam esmu vecmodīga, bet nevaru pieņemt arī jauno Uguni un nakti. Laimdota ledusskapī! (Rūtiņa aizdomājas.) Teātris vienkārši mainās. Un, kā Kroders teica, «vēlāk nāk atpakaļ tas, kas jau bijis». Ir skatītāji, kas grib psiholoģisko teātri. Ir tādi, kas grib ko jaunu. Skatītāji ir ļoti dažādi.» Agrāk gan izrādes dzīvojušas ilgāku mūžu. Tagad nospēlē vienu divas sezonas un ņem nost. Kā nav pilna zāle, jau satraucas. «Es saku: apžēlojieties, agrāk puszāle jau bija labi. Valmieras teātris gan nevar sūdzēties, ir labi apmeklēts.»
Kā Rutiņa sevi uztur pie tik labas gara veselības? Intervijas laikā ne vārda par to, kas sāp un cik maz valsts domā par pensionāru veselību. «Es neraudu par savām vainām. Es dusmojos. Un ko līdzēs, ja vaimanāšu? Neko nelīdzēs. Mana labākā rakstura īpašība ir tā, ka man nav skaudības. Man tiešām prieks par katru.»
Ja dzīve būtu jādzīvo vēlreiz, Ruta negribētu sastapties ar mazvērtību un greizsirdību. Kompleksi viņai traucējuši strādāt. Vīra greizsirdība sāpinājusi. Profesiju gan viņa negribētu citu. «Ir vērts dzīvot, ja vari strādāt to darbu, ko mīli. Es joprojām negribu neko citu kā teātri. Vienalga – liela vai maza loma. Teātri.»
Rutiņa uz atvadām apskauj. Cieši. Mīļi.
Komentāri (24)