Sējas novada uzņēmumā Aggregare ražoto priežu mizas mulču iecienījušas ne tikai Latvijas lielākās stādaudzētavas, bet arī dārznieki arābu šeihu pilīs un Dubaijas parkos
Ar vārdu «mulča» pēdējā laikā galvenokārt asociējas dažādi sasmalcināta priežu miza, ko izmanto dārzkopībā. Paši dārzkopji gan uzskata, ka mulčēšanai var izmantot daudzus organiskos un arī neorganiskos materiālus. To skaitā tikko pļautu zāli, skaidas, kā to darījuši jau mūsu senči, vai čiekurus, kūdru, akmeņus un pat sasmalcinātu papīru. Galvenais, lai mulča aizkavētu nezāļu augšanu, pasargātu zemi no izžūšanas saulē un dubļiem lietus laikā.
Uzņēmumam Aggregare, kas šajā biznesā visu sāka no nulles, pieticis ar pieciem gadiem, lai stabili iekarotu savu vietu tirgū. Valdes loceklis Roberts Redko atceras: «Dibinot uzņēmumu, es diezgan ilgi domāju, ar ko tad īsti nodarboties. Līdz secināju – jānodarbojas ar to, ar ko valsts ir bagāta. Un mēs esam bagāti ar saviem mežiem, ar koku.»
Tad kāpēc nevis zāģmateriālu ražošana, bet mulča? «Zāģmateriālus ražo daudzi, bet mulča ir specifisks nišas produkts,» atbild uzņēmējs. Izrādās, pirms gadiem pārdesmit priežu miza, kas tagad visā pasaulē tiek uzskatīta par vienu no labākajiem mulčas materiāliem, jo ir dekoratīva un kalpo arī kā labs organiskais mēslojums, Latvijā tika sadedzināta vai vienkārši sapuva, sabērta kaudzēs.
Smagatlētika un īpašumi
Pašlaik situācija kardināli mainījusies. Tiesa, nav daudz uzņēmumu, kas nodarbojas ar mulčas ražošanu – patiesībā tos var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Pirmie darbu sākuši vēl 90.gados. Pēc neoficiālas informācijas, mūsu valsts uzņēmēji bijuši vieni no pirmajiem Eiropā, kas pievērsušies priedes mizas mulčai.
Tomēr pēdējā laikā mizu kļūst arvien mazāk. «Mulčas ražotāju lielākie konkurenti ir nevis citi ražotāji, bet gan harvesteri, kas nomizo kokus jau mežā. Zāģētavās nonāk arvien mazāk nemizotu baļķu,» skaidro Roberts Redko.
Kā tas nākotnē ietekmēs nozari, viņš nezina. Iespējams, priežu mizu vajadzēšot importēt. Nav izslēgts, ka celšoties arī mulčas cena vai tikšot meklēti jauni produkti, ar ko aizstāt priežu mizu.
Latvijā dārzkopji galvenokārt pērk vidējā izmēra otrās šķiras mulču, kura nav pārāk kvalitatīva, toties lēta. Bet, lai aizkavētu nezāļu augšanu, mulču nepieciešams klāt vismaz 5 cm biezumā, no kuriem viens centimetrs gada laikā sadalās. Tātad smalkāko mulču vajadzētu bērt apakšā, bet rupjāko, kas vienlaikus izskatās arī dekoratīvāka, virspusē.
Pašlaik Aggregare strādā ap 20 darbinieku, un šogad tas pārstrādās turpat 12 000 kubikmetru mizas, saražojot apmēram 10 000 kubikmetru gatavās produkcijas.
2010.gadā, kad tika dibināts uzņēmums, Robertam jau bija ne tikai pieredze biznesā, bet arī zināms starta kapitāls. Tik jaunam cilvēkam tajā laikā tas bija diezgan netipiski. Tāpēc, piesaistot domubiedrus un vienlaikus arī investorus, izdevās iztikt bez banku kredītiem, kas, sākot nopietnu uzņēmējdarbību, bija vēl netipiskāk.
«Atklāti sakot, bizness mani saistījis jau kopš skolas laika,» saka Roberts. Pats būdams no Kandavas, viņš 2002.gadā pabeidzis vidusskolu un pārcēlies uz Rīgu, iestājoties Sporta akadēmijā. Mācījies par smagatlētikas treneri un sporta skolotāju. Bet sākās treknie gadi – daudzi jauni cilvēki metās nekustamo īpašumu tirgū, kas tobrīd solīja grandiozu peļņu.
Roberts dzīvojis kopmītnē. Lai ikdienā nevajadzētu mērot tālo ceļu līdz augstskolai, gribējis tikt pie sava dzīvokļa pilsētā. Ar šādu mērķi arī veicis pirmos darījumus ar nekustamo īpašumu, darbojies kā mākleris. Vēlāk pats pircis un pārdevis dzīvokļus, arī zemi un, algojot celtniekus, būvējis mājas tālākpārdošanai.
Arī pēc Sporta akadēmijas pabeigšanas, kad neilgu laiku strādājis par fitnesa treneri, turpinājis nodarboties ar nekustamajiem īpašumiem. Tomēr, kā pats tagad atzīst, laimīgā kārtā īstajā brīdī apjautis šī biznesa riskus un gaidāmās pārmaiņas tirgū, tāpēc laikus pielicis punktu.
Iekritis vienīgi ar pēdējo māju, kuru Siguldā būvējis pārdošanai. Celtnieki par pusgadu nokavējuši nodošanas termiņus. «Sākās krīze, un man neatlika nekas cits, kā pašam pārcelties no Rīgas uz dzīvi Siguldā. Uz pilnīgi svešu pilsētu, kur nevienu nepazinu,» ne bez ironijas atceras Roberts. Pēc tam viņš kādu laiku strādājis par iepirkumu un realizācijas speciālistu otrreizējo izejvielu pārstrādē, līdz aizvadītās desmitgades beigās nolēmis dibināt savu uzņēmumu.
Sējas novadu izvēlējušies apzināti. Bija svarīgi, lai uzņēmums atrastos ārpus pilsētas, kas ļautu piesaistīt ES struktūrfondus, un reģionā, kur pietiekami daudz kokzāģētavu, no kurām iepirkt izejmateriālus, bet vienlaikus arī ne pārāk tālu no gatavās produkcijas realizācijas vietām un transporta mezgliem. Vidzemē kokzāģētavu netrūkst, un Sēja atrodas pusstundas braucienā no Rīgas.
Vecajā, acīmredzot vēl kolhoza laikā būvētajā ēku kompleksā, ko uzņēmums īrē no pašvaldības, savulaik atradušās darbnīcas.
Pašlaik par to gan liecina vairs tikai nosaukums Remonthalle. Tai līdzās Aggregare iegādājusies zemi, uz kuras pirms diviem gadiem uzbūvēts ražošanas angārs 1000 m2 platībā.
Zaļā, sarkanā un citas
Mulčas ražošana ir specifiska joma ne tikai tāpēc, ka pilnībā atkarīga no mežizstrādes. Ir vēl citi aspekti. Pirmkārt, izejvielās jeb mizās mēdz būt samērā daudz dažādu piemaisījumu – smiltis, skaidas, koksnes gabali un pat akmeņi. Ne visus iespējams atdalīt mehāniski, tāpēc ir samērā daudz roku darba. Sevišķi, lai iegūtu visaugstākās klases priežu mizas mulču, ko Roberts sauca par tīrradņiem.
Otrkārt, nav speciālu mulčai paredzētu iekārtu. Tādas neviens neražo. Tās reizē ar tehnoloģiju rada katrs uzņēmums pats, izmantojot jau esošus agregātus un iekārtas. Roberts Redko atceras, ka viņiem tas prasījis gandrīz pusgadu, kamēr visu izprojektējuši, sametinājuši un pielāgojuši ražošanas vajadzībām. Saprotamu iemeslu dēļ uzņēmuma izstrādāto tehnoloģiju viņš gan neatklāj. «Katram ražotājam noteikti ir savi knifi, kā iegūt maksimāli tīru un pēc izmēra viendabīgu izstrādājumu. Tā ir ļoti specifiska lieta, un, lai sasniegtu nepieciešamo kvalitāti, daudz kas atkarīgs no izejvielām, no tā, kā kokapstrādes uzņēmums mizo baļķus,» skaidro uzņēmuma vadītājs. Sākumā reizēm pat nācies jau samulčēto mizu mulčēt no jauna, un tas, ko tagad padarot vienā dienā, prasījis dienas četras.
Visbeidzot, mulča ir tipisks sezonas produkts, ko cilvēki parasti iegādājas pavasarī. Tātad sezonāla arī ražošana, un ziemā strādājošie paliek bez darba. Pirmajos gados tā arī noticis, jo vienīgā izeja no situācijas esot eksports. Turklāt eksports uz valstīm, kur dārza darbi notiek tajā laikā, kad pie mums snieg, piemēram, Apvienotajos Arābu Emirātos. Bet, lai tiktu šajā tirgū, jākonkurē ar tādām mulčas lielražošanas valstīm kā Dienvidāfrika un Portugāle. Tiesa, pēc Roberta teiktā, Latvijas priedes miza tur kotējoties augstu, jo ir ne tikai dekoratīva, bet arī sairst lēnāk nekā dienvidos augušo koku mizas.
«Cik ātri, saules sildīta, tur tā izaug, tikpat ātri arī sadalās,» saka uzņēmuma vadītājs.
Sākuši ar divām iekārtām, pašlaik ar ES līdzfinansējumu to skaits pieaudzis līdz septiņām, un Latvijā viņu produkcija nopērkama vairākās būvniecības un dārzkopības lielveikalu ķēdēs. Šovasar sešos dzelzceļa vagonos mulča pat vesta uz Baku, kur izmantota Eiropas olimpisko spēļu kompleksa labiekārtošanas darbos.
Eksportam viņi pievērsušies jau nākamajā gadā pēc uzņēmuma dibināšanas. Sākuši ar Lietuvu, kur mulču vispār neražo. Tai sekojušas citas Eiropas valstis – Igaunija, Vācija, Dānija, Zviedrija. Bet kopš aizpagājušā gada arī Apvienotie Arābu Emirāti. Tagad vairāk nekā pusi produkcijas uzņēmums eksportē uz gandrīz 10 pasaules valstīm.
Jau braucot uz dārzkopības izstādi Dubaijā, latvieši izpētījuši potenciālo tirgu un secinājuši, ka ar parasto mulču diezin vai to varēs iekarot. Tāpēc arābiem uzreiz piedāvājuši produktu, ko tur sauc par «nageti» jeb mulču, kuras atsevišķie gabaliņi sasniedz pat astoņus centimetrus. Lai to izgatavotu, arī mizai jābūt lielos gabalos, un tādu, kokus mizojot, ir samērā maz. Turklāt šādai mulčai jābūt absolūti tīrai – bez nevienas skaidas. Ne velti to sauc par tīrradņiem, un, lai gan nopērkama arī Latvijā, galvenokārt paredzēta Austrumu tirgum.
Iepazinušies ar citu valstu pieredzi, pērn Aggregare uz Latviju atveduši krāsaino mulču. To ražo no šķeldas, un ar laiku, iespējams, tā būs jaunais produkts, par kuru kā priežu mizas mulčas aizstājēju runā Roberts Redko.
Šķeldas krāsas var būt visdažādākās – zaļa, zila, sarkana, dzeltena… Kādu vien klients vēlas! Lai gan tā saulē nedaudz izbalē, lietus un mitrums spilgtumu atjauno. Tāpat kā parastā mulča, ar laiku arī tā ar visu krāsu pārvēršas organiskajā mēslojumā.
Vispirms viņi gribējuši šo produktu importēt. Tad parēķinājuši – kāpēc importēt, ja izdevīgāk ražot pašiem! Vienlaikus, izmantojot Lauksaimniecības universitātes speciālistu izstrādāto receptūru, sākuši iepirkt arī kūdru un ražot substrātu. Tam tiek pievienota smalkā mulča, radot jaunu, inovatīvu, kvalitatīvu produktu un klientiem piedāvājot uzreiz vairākus apzaļumošanai nepieciešamos materiālus. Bet nesen Aggregare pievērsusies jaunam projektam, kas saistīts ar otrreizējām izejvielām jeb atkritumu realizāciju un pārstrādi.
«Mēs piesaistām dažādu nozaru speciālistus, zinošus, profesionālus cilvēkus un visu laiku esam atvērti gan jaunām idejām, gan jauniem projektiem. Jo bizness jau nebalstās tikai uz produktiem, bet gan uz cilvēkiem, uz viņu sadarbību un spēju nepārtraukti radīt kaut ko jaunu,» saka Roberts Redko.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Protams, arī nauda motivē, bet man galvenais ir pierādīt sev, ka tos mērķus, ko esmu izvirzījis, ir iespējams sasniegt.
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Vispār kļūdas ir laba lieta, jo no tām mācās un uzkrāj pieredzi. Ja vien tās, protams, nav liktenīgas, kas sagrauj uzņēmumu. Par laimi, lielu kļūdu mums nav bijis. Bet mācāmies joprojām.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Būt izturīgam un apbruņoties ar pacietību. Nav viegli, it sevišķi sākumā, tāpēc nevajag cerēt uz kaut kādu atbalstu no ārpuses.
Komentāri (26)