Vēl mācoties Murjāņu sporta internātskolā, Raitis Freimanis kļuva par Latvijas čempionu desmitcīņā vīriem. Sportiskais rūdījums neļauj padoties arī biznesā, kaut gan pārbaudījumu nav trūcis
Uzņēmums WoodCon ir lielākais koka kopņu ražotājs Baltijā, kaut arī tajā strādā tikai deviņi darbinieki. Savus produktus uzņēmums sertificē atbilstoši Eiropas Savienības standartam, un reizi gadā ražotnes atbilstību pārbauda speciāla komisija.
Vienīgi – kas šajā gadījumā ir kopnes? Pavisam vienkārši sakot, tie ir koka izstrādājumi no viena līdz trīsdesmit piecu metru garumā, ko lieto jumta konstrukcijām dzīvojamajās mājās un industriālajos objektos. «Tradicionāli šim mērķim tiek izmantotas spāres un citas detaļas, bet to uzlikšana ir sarežģīts, laikietilpīgs darbs, kura veikšanai nepieciešami attiecīgi speciālisti. Kopnes ir jau gatavs jumta konstrukcijas elements, kas apvieno visas šīs detaļas, tāpēc ievērojami atvieglo darbu, ļaujot ietaupīt laiku un garantējot visaugstāko kvalitāti,» stāsta WoodCon vadītājs Raitis Freimanis.
Tanks uz jumta
Apmēram 70% no saražotā WoodCon eksportē. Galvenokārt uz Norvēģiju. Skandināvijas valstīs koka kopnes jumta konstrukcijās esot ierasta lieta, turpretim Latvijā pret tām joprojām izturoties ar neuzticību. «Jā, kopnes, protams, ir dārgākas nekā spāres, kurām parasti iepērk zemas kvalitātes dēļus. Tomēr šī dārdzība ir tikai šķietama. Kad beigās saskaita, cik samaksāts par materiāliem un darbu, summas abos gadījumos ir līdzīgas,» stāsta Raitis.
Kā pierādījusi prakse, privātmājai, kurai spāres liek un latas naglo nedēļu, kopnes var uzlikt vienas vai divu dienu laikā. Pēc tam jumtam uzreiz var likt plēvi vai segumu, pasargājot ēku no mitruma, kas mūsu klimatiskajos apstākļos ir ļoti būtiski. Diemžēl bez vainas neesot arī būvnieki, kuri nereti tīši vai netīši maldinot pasūtītājus, apgalvojot, ka kopņu uzlikšana ir tikpat laikietilpīga, sarežģīta un dārga kā darbs ar spārēm. Patiesībā nelielai dzīvojamajai ēkai kopnes var uzlikt arī neprofesionālis.
Turklāt, izmantojot tradicionālās metodes, jumta konstrukciju nestspēja tiek aprēķināta samērā pavirši, toties pēc «drošs paliek nedrošs» principa ar lielu rezervi izmantojot vairāk materiāla, nekā būtu nepieciešams. Kopnes, ja vien pasūtītājs pats jau tās nav uzprojektējis, uzņēmumā projektē, izmantojot šim nolūkam speciāli paredzētu programmu. Savukārt ar citas, zviedru inženieru kompānijas izstrādātas, programmatūras palīdzību klients vēlamo konstrukciju var apskatīt 3D formātā.
Norvēģijā atsevišķos reģionos sniega svars uz vienu jumta kvadrātmetru var pārsniegt pat pustonnu. Tātad ar šādu slodzi jārēķinās, arī projektējot kopnes. «Patiesībā uz jumta, kura konstrukcijās izmantotas koka kopnes, var tanku nolikt. Nav problēmu! Vienīgi jāuzprojektē, kādām jābūt kopnēm un cik tuvu cita citai tās jāliek,» saka uzņēmuma īpašnieks.
Projektēšana notiek WoodCon birojā Rīgā, kur bez viņa strādā vēl divi projektētāji, bet ražotne atrodas Novadniekos, desmit minūšu brauciena attālumā no Kuldīgas. Tur viņa vecāki atguvuši senču īpašumus, bet Raitis dzimis, audzis un pamatskolu pabeidzis Kuldīgā.
Netālu no dzimtas mājām atradusies veca kolhoza cūku kūts. «Kad pirms 15 gadiem nolēmu pievērsties biznesam, te bija mēsli līdz ceļiem, bet jumta vietā varēja redzēt debesis,» atceras Raitis.
Pēc astotās klases viņš iestājies Murjāņu sporta internātskolā. Trenējies desmitcīņā. Bijis labākais gan starp jauniešiem, gan pieaugušajiem valstī. Vairākkārtējs Latvijas čempions. «Liekas, mans rekords jauniešiem telpās septiņcīņā joprojām nav pārspēts,» saka Raitis.
Diemžēl pēc internātskolas no sporta bijis jāatsakās. Sācis mācīties Rīgas Celtniecības koledžā, lai izdzīvotu, vajadzējis strādāt un apvienot to visu ar profesionālu sportošanu bijis nereāli. Jo vairāk tāpēc, ka pašam būtu vajadzējis meklēt sponsorus.
Pabeidzis koledžu, Raitis iestājies RTU Ekonomikas fakultātē un strādājis par projektu vadītāju uzņēmumā, kas bijis viens no redzamākajiem dažādu jumta konstrukciju ražotājiem un darbu veicējiem, bet tagad vairs neeksistē. Tur arī radusies ideja par koka karkasiem un kopnēm, jo sācies celtniecības bums. «Kā projektu vadītājam man toreiz bija lieli objekti, bet uzņēmums strādāja ar tradicionālajām metodēm. Cerēju, ka, savstarpēji sadarbojoties, varēs izmantot arī jaunās paaudzes konstrukcijas,» sava biznesa sākumu atsauc atmiņā Raitis.
2005.gadā viņš patiešām nodibinājis savu uzņēmumu, paņēmis bankā kredītu, iegādājies darbam nepieciešamo Austrijā ražotu presi. Cerētā sadarbība ar jumta segumu firmu gan neizveidojās, tomēr sākumā tik un tā gājis labāk, nekā gaidīts.
«Pasūtījumus toreiz varēja dabūt ļoti viegli. Visiem bija nauda. Cenas nevienu īpaši neinteresēja. Algas lielas. Tas aizmigloja cilvēkiem acis. Likās, ka tā rullēs mūžīgi. Un arī es rīkojos tāpat kā citi. Dabūju naudu, pirku materiālus, pieņēmu birojā pārdošanas menedžerus un pat īsti neskaitīju, cik ieņemu un cik tērēju.»
Līdz negaidot parādījušies pirmie parādi. Būvniecības apjomiem sarūkot, vispirms pasūtītāji palikuši parādā ražotājiem, ražotāji – materiālu piegādātājiem. Un 2009.gadā viņam kā uzņēmuma vadītājam neatlicis nekas cits, kā iesniegt maksātnespējas pieteikumu. Tagad Raitis saka – ja to nebūtu izdarījis pats, prasību iesniegtu kāds no kreditoriem.
Pēc krīzes – ugunsgrēks
«Pēc tam, kad banka apķīlāja iekārtas un aizzīmogoja ražotni, bija gadu ilgs pārdomu laiks – ko darīt tālāk. Uzņēmuma vairs nav, ienākumu nav, toties ir ģimene, bērns un uz kredīta iegādāts dzīvoklis Rīgā,» atceras Raitis.
Pētījis biznesa iespējas internetā. Pat uztaisījis elektronisku grāmatu par darba iespējām, likumdošanu un sociālajām garantijām Norvēģijā. Kaut arī uz Norvēģiju strādāt togad aizbraukuši vairāki tūkstoši, grāmatu nopirkuši tikai četri cilvēki. Dzīvojot no sievas medmāsas algas, vienu brīdi pats sācis domāt par aizbraukšanu no Latvijas. Līdz kādu dienu sapratis, ka darbs, ko darījis šos četrus gadus, viņam patīk un gribas to turpināt. Vēl sapratis, ka arī biznesā, gluži tāpat kā sportā, ikviens var nokrist – galvenais ir spēt piecelties.
Atradis investoru, viņš no bankas izpircis iekārtas, jo tāda astīte vien bija palikusi nesamaksāta, un atsācis ražošanu. Tikai, kā pats saka, tagad jau ar pilnīgi citu skatījumu. «Notikušais bija ļoti laba mācība, kas lika daudz ko mainīt. Piemēram, pirms tam šeit strādāja astoņi cilvēki, kas dienā uztaisīja piecpadsmit kopnes. Visu izanalizējis un liekot uzsvaru uz darba efektivitāti, es atsāku ar četriem, kas izgatavoja 25 kopnes. Tomēr galvenais bija nepieļaut būvniecības buma laikā pieļautās kļūdas attiecībā uz naudas plūsmu.»
Toreiz Raitis vēl nezināja, ka viņu gaida vēl viens nopietns pārbaudījums. 2013.gadā daļa ražotnes nodega. Izmeklēšana vēl nav beigusies, bet viņš uzskata, ka tā bijusi ļaunprātība, jo togad mīklainos apstākļos degušas vēl vairākas kokapstrādes ražotnes Latvijā. Postījumi tagad ir novērsti, jaunais korpuss gandrīz pabeigts, bet šogad vien attīstībā investēts ap 100 000 eiro, un investēšot vēl, jo jaunajās telpās viņi gatavojas ražot arī pilnīgi jaunu produktu.
Bet pašlaik Novadniekos gadā saražo ap 10 000 dažādu izmēru kopņu. Paradoksāli – dēļus, tāpat kā perforētās metāla plāksnes to savienošanai, uzņēmums iepērk Zviedrijā. «Jā, jā, daudzi par to brīnās,» saka Raitis, redzot manu pārsteigumu. Izrādās – tā sanāk lētāk. Acīmredzot Latvijas kokapstrādes uzņēmumi tik ļoti koncentrējušies eksportam, ka vietējais tirgus tiem vairs nav interesants, tāpēc arī cenas šeit liek augstākas. Turklāt no Zviedrijas līdz Kuldīgai dēļi tiekot nogādāti divu dienu laikā, un tie ir ļoti augstas kvalitātes.
Pats unikālākais objekts, kam ražotas kopnes, – izjādes manēža Lietuvā. Tā bijusi apaļa, 42 metri diametrā, tāpēc jumta konstrukcijas uzstādīšanai vajadzējis papildu aprīkojumu. Uzskatot, ka šis darbs ir pārāk sarežģīts, no līdzdalības projektēšanā atteikušies gan vācieši, gan zviedri. Savukārt pašas garākās Novadniekos ražotās kopnes bijušas 35 metrus garas, kas ir šāda izstrādājuma maksimāli pieļaujamais izmērs. Tās uzstādītas Latvijā – rūpniecisko pētījumu centrā Ozolniekos.
WoodCon ražojis arī koka kopnes Azerbaidžānai. Tirgus tur varētu būt perspektīvs. Tomēr, ņemot vērā austrumnieku mentalitāti, kad piedāvājuma izskatīšana ilgst gandrīz gadu un vietējie paši darīt neko daudz neprot, pagaidām šos pasūtījumus drīzāk varot uzskatīt par eksotiskām pārmaiņām ikdienas rutīnā, nevis nopietnu biznesu.
Pašlaik uzņēmums sadarbojas ar pasūtītājiem Itālijā un plāno ražot arī koka sienu karkasus. Ir iegādāti attiecīgi darbgaldi, noslēgti pirmie līgumi. «Mūsu partneri pašlaik pretendē uz līderu lomu Itālijā pasīvo koka māju celtniecībā un ļoti strādā, lai to sasniegtu,» stāsta WoodCon īpašnieks. «Mūsu gadījumā tās būs vairākstāvu mājas, kas paredzētas līdz pat astoņām ģimenēm un kuras pēc tam apliks ar betona plāksnēm. Bet, tā kā koksnes resursi Itālijā ir ierobežoti, viņi tagad skatās uz Baltijas valstīm.»
Savukārt Latvijā Raitis Freimanis gribētu panāk, ka ar laiku klienti varētu iegādāties pilnu kopņu komplektu ar visām naglām, savienojumu mezgliem un dokumentāciju, apmēram tāpat, kā tagad pērk mēbeles, ko pats saliek mājās. Ja kopne sver ap 60-70 kilogramiem, nav vajadzīgs ceļamkrāns, pietiek ar kārtīgu virvi un āmuru, lai divatā vai trijatā uzmontētu mājai jumtu.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Pirmkārt, gribas pilnveidot un attīstīt to, kas jau iesākts. Otrkārt, ņemot vērā, ka es to daru sev, gribas piepildīt arī personīgos sapņus.
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Nodibinot pirmo uzņēmumu un bez pieredzes trāpot tieši celtniecības buma laikā, iznākums neko daudz citāds kā maksātnespēja nemaz nevarēja būt. Bet galvenais ir apzināties kļūdas un piecelties.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Vispirms jābūt skaidram mērķim. Jāsaprot, vai tas, ko cilvēks grasās darīt, ir tas, ko viņš patiešām grib. Lai izdotos, jādara tas, kas patīk, jo bizness nav astoņas darba stundas dienā.
Komentāri (15)