Iet uz maksimālo

Jānis Škapars (87) par avīzes Literatūra un Māksla fenomenu, padomju inkvizīciju un Atmodas laikā neizmantotajiem revolūcijas lūzuma momentiem

Skaistākais dzīves posms aizvadīts padomju laikos, par 16 gadiem laikraksta Literatūra un Māksla (LM) galvenā redaktora amatā saka Jānis Škapars. Viņa memuāru Barjerskrējiens otrā grāmata par 80.gadiem klajā laista šajās dienās. Kā kompartijas štata darbinieks bez jelkādas pieredzes iecelts redaktora amatā un vēlāk arī partijas atlaists, Škapars trešās Atmodas laikā savu vietu atrada Latvijas Tautas frontes (LTF) vadībā. Tika ievēlēts Augstākajā Padomē un 4.maijā balsoja par Neatkarības deklarāciju.

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā nule atklāta izstāde, kas stāsta par LM 70 gadiem un veltīta īpašajam Škapara laikam, kad avīze kļuva par sabiedrībā ietekmīgu spēku, sasniedzot mūsdienām fantastisku 70-80 tūkstošu eksemplāru tirāžu.

Škapars Ir uzņem savās mājās, Rakstnieku nama dzīvoklī Vesetas ielā. Gaišajā kabinetā rakstāmgalds nokrauts aprakstītām lapām un LM numuriem. Datora nav. Škapars raksta ar roku – plašiem vēzieniem, kā diriģējot kori. Viņš joprojām trīsreiz nedēļā dodas peldēt vai iziet ātrās pastaigās Rīgas ielās. Viņa filozofija ir sabalansēt garīgo un fizisko aktivitāti.

«Man ir izdevies ar savu mūžu radīt mazu brīnumu,» – tā par Literatūru un Mākslu jūs rakstāt atmiņu grāmatā. Rakstnieks Zigmunds Skujiņš avīzi nosaucis par tālaika sabiedrības «neaizstājamu nesošo balstu». Kas bija LM fenomens?
(Škapars tver pēc papīra lapas un lasa.) 1945.gada janvārī LM izveidoja «ar mērķi virzīt literatūras un mākslas procesu saskaņā ar sociālistiskā reālisma ideāliem, proletāriskā internacionālisma garā, un saistīt mākslas norises ar komunisma celtniecības praksi». Tas mums vairākkārtīgi tika atgādināts. Esmu daudz domājis, [kāpēc] LM galu galā kļuva par pretstatu tam, uz ko bija cerējusi padomju vara. Dienasgrāmatās īgņojos nepārtraukti – atkal nav, kā vajag, atkal sastrīdējies ar vienu no redakcijas darbiniekiem, otru, trešo. Un tad vakarā dienasgrāmatā rakstu par priekšniekiem, arī par [PSKP CK ģenerālsekretāru Leonīdu] Brežņevu, ka tiem labāk iet pensijā un auklēt mazbērnus. Jā, ar Škaparu ir dīvaini. Sāku LM strādāt kā [kompartijas] Centrālkomitejas darbinieks – cerēja, ka es savedīšu kārtībā avīzi.

Darboties kompartijā bija jūsu pārliecība?
Ar pārliecību ir grūtāk. Sektors, kas atbildēja par radošajām savienībām, bija ar patstāvīgāku domāšanu. 

Strādājām interesantā [Ņikitas] Hruščova laikā. Tas tomēr bija kaut neliels, bet atkusnis. Hruščovs gribēja reformas. Viņš gribēja sēt kukurūzu, bet radošie definē reformu izpratni brīvāk, ļoti spontāni, aktīvi reaģēja uz tām.

Uzskatu, ka trešās Atmodas priekšvēsture balstās 60.gados, kad radās tādi rakstnieki kā Ojārs Vācietis, Vizma Belševica, Ēvalds Vilks, arī Imants Auziņš, Māris Čaklais, Jānis Peters. Tā bija paaudze, kas nevis interpretēja partijas nostādnes, bet nāca ar savu patstāvīgu domu, kā mēs šo laikmetu saprotam. Arī Imants Ziedonis, kurš uzstājās revolucionārajā 5. Rakstnieku savienības kongresā 60.gados, kad nodalījās vecais pēckara bloks, kas aktīvi atbalstīja padomju varu, un jaunā rakstnieku kopa. Es [kā Rakstnieku savienības kurators] biju diezgan lielā šo jauno ielenkumā. Man palika labi kontakti, it sevišķi ar Ziedoni – mēs daudz ko «štukojām» kopā.

Kad sāku strādāt avīzē, bija jautājums – kā darīt? Mums bija sešas «mūzas», sešas radošās savienības ar vairākiem tūkstošiem biedru, kas rāva LM katra uz savu pusi. Mana ideja bija rakstīt par literatūras un mākslas kopējām problēmām. Tā ir filozofiska doma, ka sfēru sadurē šķiļas jaunas patiesības.

Mūsu kritērijs – jāpalīdz talantam. Runāsim tikai par talantīgākajiem darbiem, jo viduvējībām jau tā ir milzīgas caursišanas spējas. Otrs atlases kritērijs – jāsaista mākslas process ar sabiedrību. Uzskatīju, ka mums jāspēj saskatīt to, kas tikai zemdegās gruzd, kas tikai vēl būs. To izdarīt iespējams, jo rakstnieka talants ir interesants – rakstnieks ir pravietis.

Abās Barjerskrējiena grāmatās jūs izmantojat savas dienasgrāmatas pierakstus. Kāpēc to rakstījāt?
Dienasgrāmata man bija sava veida meditācija. Stresu palīdzēja noņemt galds un Gaujas meži, kur staigāju. Daļēji tā ir frustrācija. Es taču nevarēju priekšniekam acīs pateikt: tu galīgi neorientējies šajā lietā! Tā es rakstu par [LKP CK sekretāru Imantu] Andersonu – viņš zili melns mani lamā, es pastrīdos pretī, bet viņš parāda savu galīgo nezināšanu par literatūru, sajaucot Aitmatovu ar [krievu dzejnieci Annu] Ahmatovu.

1981.gada augustā LM sāka diskusiju Mūsdienu cilvēks – dzīvē un mākslā, bet lielāko troksni izsauca provokatīva publikācija, daktera Edmunda Rudzīša stāsts Bifelis (par Bifeli vietējie kolhoznieki iesaukuši traktoristu pirmrindnieku, kuram sieva lika «ragus» – red.). Tolaik bija paredzēts, ka Latviju apbalvos ar kādu ordeni par sasniegumiem lauksaimniecībā. Un LM publicēja šo Bifeli. Skandāls kolosāls! Tad es katru dienu biju «uz kafiju» Centrālkomitejā.

Visvairāk dienasgrāmatās par to rak-stīju tieši 70.gados, kad vēl nevarēja [atklāti runāt], «nākt ārā». 80.gados pārkodām šo nevarēšanu – runājām, ka laikmets hameleonē, ka cilvēks vien nav vainīgs, bet arī laikmets. Dienasgrāmatās izstrādāju savu attieksmi pret laikmetu, ko toreiz vēl nevarēju publicēt.

Rakstāt, ka «redaktors ir kā kapāta slieka»…
Redaktors atradās, no vienas puses, radošo savienību ielenkumā, no otras puses, es kā redaktors bieži gāju «uz kafiju» Centrālkomitejā. 1976.gadā dabūju partijas biroja rājienu, tas bija pats bargākais sods. Rakstnieku radošajā namā notika sociālistisko valstu rakstnieku sanāksme, kurā runāja par internacionālismu, un viens no referentiem pieminēja [vācu apgaismības filozofu Johanu Gotfrīdu] Herderu pie internacionālistiem. Mēs uzrakstījām, cik tas ir vareni, ka Herders bija internacionālists. Pēc tam bija ilgi jāatskaitās, ko LM esam darījuši, lai internacionālismu novestu uz pareizajām sliedēm. Rājiena noņemšanas procedūra bija gara – no partijas pirmorganizācijas līdz rajona komitejai un vēlreiz Centrālkomitejas birojā. Tā ir baigā inkvizīcija. Jāiziet visas šīs stadijas, kur visiem atkal jāstāsta, ko esi darījis. «Šovs» bija kolosāls – lai vairāk neatkārtojas [šādi izlēcieni]. Tas atstāja iespaidu. To, kā tevi šausta, redz arī visi pārējie, kas sēž birojā, – pilna zāle.

Padomju gados medijus un radošo darbību cenzēja. Miniet kādu cenzūras piemēru!
Brežņeva gadi vairs nebija tādi kā Staļina laikā, kad šāva nost, bet cenzūra bija totāla. Tika aizturēti labākie darbi, kas nāca ar oriģināliem viedokļiem.

LM bija lasītāju konference, un tajā laikā dramaturgs Pauls Putniņš bija ļoti aktīvs, publicēja lielu rakstu par visām nebūšanām Ja savai sabiedrībai labu vēlam. Rakstīja ar piebaldzēna naivumu, jo nezināja nekādas partijas direktīvas. Arodbiedrību kultūras namā bija redakcijas tikšanās ar lasītājiem, un acīmredzot diskusija uzjundīja asinis. Bija satraukusies Drošības komiteja. Bija ziņojums Centrālkomitejai. Lika pārtraukt diskusiju, vēlāk paziņoja, ka visi tās raksti būs jādod Centrālkomitejai akceptēšanai pirms publicēšanas. [Cenzūra] izņēma vairākus rakstus pēc kārtas. Nākamais solis – bija jāiesniedz visas lasītāju vēstules, kas par šo ienākušas, un tad es domāju, vai tas nepārvērtīsies represijās pret rakstītājiem. Bija jāsasauc partijas sapulce, un vēl jāraksta atskaite par visu diskusijas gaitu. Atradu arhīvā savu atskaiti uz kādām 40 lappusēm. Un pēdējais gājiens – Centrālkomiteja izņēma no plāniem diskusijas grāmatas izdošanu.

80.gadu vidū, kad jums bija jāaiziet no LM, mainījās vara ne tikai Maskavā, bet arī Latvijā. No darba jūs atlaida partijas ideoloģiskais sekretārs Anatolijs Gorbunovs.
1984.gadā beidzās Augusta Vosa ēra, partijas vadībā nāca drošībnieks Boriss Pugo. 1985.gadā Mihails Gorbačovs atnāca ar savām aktivitātēm – bija miris Konstantīns Čerņenko, ko visi uzskatīja par kretīnisku izvēli. Man tas vēl bija cerību laiks, ka Gorbačovs kaut ko paveiks. Mēs redakcijā sākām vairākas savas aktivitātes, piemēram, par kinomākslu, kur Latviju kritizējām par to, ka taisām tikai kriminālfilmas, it sevišķi Aloizs Brenčs. Mūsu sarunu pārtrauca Brenčs, kas publicēja rakstu Cīņā. Pavērsiens Gorbačova, Gorbunova un Pugo laikā bija tāds, ka Centrālkomiteja vairs tik daudz nekritizēja LM, bet akcentu pārnesa uz Cīņu. Kamēr es strādāju, Cīņā bija kādas astoņas publikācijas par mūsu rakstīto.

1985.gadā bija 40.gadadiena, kopš beidzies Otrais pasaules karš. Tad bija arī Dziesmusvētki, mums bija iecerēta diskusija par kultūru, gatavojām lielu apaļo galdu, kurā piedalījās diriģenti. Kāds no apaļā galda dalībniekiem bija noziņojis Centrālkomitejai, ka mēs tādu gatavojam. Jā, jā, daļa no šīs elitārās inteliģences bija ļoti pakalpīgi varai.

Tad jau Gorbunovs bija pie varas, prasīja, lai parādu rakstu. 1985.gadā jautājums par Škapara noņemšanu bija ļoti aktuāls, nepārtraukti runāja par redaktora maiņu. Gorbunovs bija ideoloģijas sekretārs, uz tādiem posteņiem nepaņem aiz pārskatīšanās. Teikt, ka viņš bija labs, demokrātisks – nekā tāda nebija. Es [dienasgrāmatā] rak-stu, ka viņš ir ar augstāku izglītību, solīdāks, jaunāks, labāk orientējas procesos. Viņu paņēma Pugo, nebija nekādu šaubu… Tātad Gorbunovs [sarunā Centrālkomitejā] man stāsta un stāsta, viņš jau redz, ka Škapars ir druscīt saplukāts. Stāsta par cūkām, jo viņš ir mednieks, kā medījis cūkas. Un tad, «kad jau viss bija izstāstīts, atskanēja pēdējais šāviens – Škaparam par aiziešanu», rakstu [dienasgrāmatā]. Man tas nebija jaunums, es tikai teicu, ka derētu padomāt par vietu – ka labprāt strādātu par literatūras kritiķi.

Kā vērtējat Gorbunova lomu Latvijas politikā Atmodas gados?
LTF viņš bija vajadzīgs – Gorbunovs bija ļoti populārs. Viņš bija lēnīgāks, salāgotājs pēc rakstura. Un arī Gorbunovam mēs bijām ļoti vajadzīgi. Viņam grūti nācās ieiet mūsu tautfrontiešu vidū, parlamentā viņš bieži šūpojās, kādu pozīciju ieņemt. Visi bija par to, lai viņš sēž priekšā [Augstākajā Padomē], bet nedot lielākas pilnvaras. LTF vadībā bija augsta inteliģence, doktori un tamlīdzīgi, bet valstiskās vadīšanas pieredzes mums nebija nekādas.

Jūs tomēr kā bijušais partijas darbinieks LTF bijāt pieredzējis.
Es biju pieredzējis, pie nevardarbīgās pretošanās varējām labi strādāt, jo LM jau visas manipulācijas bija izgājusi cauri. Tāpēc es rakstīju visus LTF lēmumus, biju komisijas vadītājs. LTF pirmajā un otrajā kongresā vadīju statūtu un programmas rakstīšanas komisiju, pēc otrā kongresa arī valdi.

Esat teicis, ka tā bija kļūda, kad pēc LTF pārstāvju ievēlēšanas Augstākās Padomes deputāti atšķēlās no savas organizācijas un faktiski palika bez aizmugures. Kāpēc tā notika?
Tāpēc ka mēs AP netikām galā ar darba apjomu. Tas jau vēl nav novērtēts – tā būtībā bija revolūcija. Mums vajadzēja izveidot jaunu valsts ekonomisko pamatu, valsts īpašums tika privatizēts, notika denacionalizācija, paralēli gāja valstiskuma tiesisko pamatu izstrāde. Visu vajadzēja izveidot [no jauna]. Otra lieta, ka mēs nesapratām, kas ir politiskā aizmugure. Arī tagad krīt cauri tie ministri, kuriem nav politiskās aizmugures. Nonācām pretrunā ar [Romualda] Ražuka vadīto LTF. Un vispār nebija pareizi, ka mēs Ražukam atdevām Tautas fronti. Latvietim vajadzēja vadīt LTF, tas bija nacionāls jautājums. Toreiz kadru nebija…

Kā vērtējat tālaika valdības vadītāju Ivaru Godmani?
Par Godmani es pats uzrakstīšu.

Grāmatā par LTF jums ir ass strīds, ka pārāk piesardzīgi darbojāmies 1991.gada augusta puča laikā, pārņemot varu, tāpēc zuduši daudzi dokumenti. Godmaņa pozīcija ir līdzīga Gorbunovam – salāgojoša. Vai toreiz varēja rīkoties straujāk?
Redziet, es biju lasījis revolūcijas teorijas un domājis. Dažas lietas ir izmantojamas. Pēc puča neveiksmes pretinieks bija pilnīgi apmulsis – nav nevienas varas Maskavā, Gorbačovs vēl īsti nav atbraucis no savas «dāčas», pučisti ir zaudējuši, viņi ir jau apcietināti. Pēc augusta puča es televīzijas pārraidē aicināju vietējās padomes pārņemt kara komisariātus – tur bija ieroči, tas bija viens no varas bastioniem, kas uzturēja militāro kompleksu. Godmanis to padzirdēja, atskrēja un kliedza: ko tu dari, izprovocēsi sadursmes! Lika atsaukt teikto, Škaparam pārmeta, ka viņš ir avantūrists.

Otrs gadījums bija janvāra barikādēs, kad Godmanis ieņēma sliktu pozīciju. Mums naktī kopā ar valdību notika AP prezidija sēde un Godmanis teica, ka barikādes jānojauc. Arī Gorbunovs naktī bija atbraucis no Igaunijas un teica: ko jūs Rīgā esat izdarījuši, Igaunijā viss tik kulturāli, bet jūs te ar barikādēm piekūpinājuši. Tāda pozīcija bija abiem.

Vai augustā bija iespējama asinsizliešana?
Nē, tieši tad vajadzēja iet uz maksimālo. Lūzuma momentus revolūcijā vajag izmantot. Ja man iznāks, es gribētu uzrakstīt vienu nopietnu grāmatu par trešo Atmodu. Nevardarbīga revolūcija, bez ieroču lietošanas ir fenomens pasaules vēsturē. Padomju impēriju lielā mērā palīdzēja sagraut Baltijas valstis. 4.maijs ir jāapgūst filozofiskāk, vispārinošāk, lielākā vēstures un globālā kontekstā. Arī tagad, raugoties uz Ukrainas notikumiem.

Kādi Ukrainas notikumu kontekstā ir draudi Latvijai?
Notiek militāro aktivitāšu eskalācija, tomēr patlaban Latvijai un Baltijai situācija nav draudīga. Taču jārēķinās, ka tā var attīstīties. Tas ir jauns kara veids, kuru miermīlīgie Rietumi un mierīgā NATO nav apguvusi.

Kā vērtējat mūsdienu mediju spēku?
Tagad mediji ir stipri atkarīgāki no saviem īpašniekiem, naudas devējiem – es domāju visus trīs dienas izdevumus. Pašlaik arī milzīga loma ir spēlēšanai uz publiku. Bieži laižamies uz leju, iztapdami publikas interesēm. Šā laikmeta domāšana varbūt ir sadrumstalotāka, pietrūkst spēcīgas nacionālās apziņas, kas liktu apzināties savu spēku.

Vai arī tagad rakstāt dienasgrāmatu?
Rakstu, tas jau man pārvērties par ieradumu. Cilvēkiem ir dažādi atkarības veidi, man – no rakstīšanas un peldēšanas. Es samērā optimistiski skatos uz laikmetu. Man nav to pensionāru viedokļa, kuri domā, ka pasaule līdz ar viņiem iet bojā. Neiet tā bojā. Lai gan procesi, arī Latvijā, ir ļoti sarežģīti.

CV

Dzimis 1927.gadā
1953 Pabeidz LU Juridisko fakultāti
1953-1969 Kompartijas Rīgas pilsētas komitejas un CK instruktors
1969-1985 Laikraksta Literatūra un Māksla galvenais redaktors
1985-1989 Rakstnieku savienības literatūras kritikas konsultants
1989-1990  LTF valdes priekšsēdētājs
1990 Ievēlēts Augstākajā Padomē, balsojis par Latvijas Neatkarības deklarāciju
1995 Latvijas inteliģences apvienības dibinātājs, valdes priekšsēdētājs
Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un 1991.gada barikāžu piemiņas zīmi