Izrāde Līgava bez pūra ir kā malks dzidra akas ūdens mūsdienu teātra specefektu un jaunu formu nogurdinātajiem
Pirmsjāņu nedēļā, kas alus darītājiem ir visrosīgākais pļaujas laiks, negaidīti saņēmu aicinājumu apmeklēt Oļģerta Krodera jaunākā iestudējuma Līgava bez pūra pirmizrādi Valmieras Drāmas teātrī un uzrakstīt recenziju. Liels pagodinājums, tāpēc, daudz nedomājot, piekritu. Tikai pēc izrādes, apsēžoties pie baltas papīra lapas, sapratu, ka alus darīšana man padodas krietni labāk nekā recenziju rakstīšana.
«Alus! Par to jau pateikts viss. Un labi, ka tas ir!» – tā savā 90 gadu jubilejā Kroders ierakstīja savā grāmatā Mēģinu būt atklāts kā veltījumu. Pārfrāzējot varu teikt: «Kroders! Ar to jau pateikts viss!» Latvijas teātra kvalitātes zīme, dzīva leģenda un klasiķis. Visas viņa izrādes, ko man bijusi iespēja redzēt, atstājušas paliekošu un spēcīgu pēcgaršu. Es to dēvēju par «Krodera teātri», kur iztiek bez režijas samezglojumiem un formas liekvārdības, kur galvenais ir saturs.
Pirms pirmizrādes 20.jūnijā teātra Apaļajā zālē valdošā draudzīgā kņada pēkšņi pieklust un, šķiet, laiks sastingst, kad zālē ienāk un skatītāju rindā apsēžas pats Kroders.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.