Arhitektei un žurnālistei Ievai Zībārtei, kura ar kolēģiem pašlaik strādā pie otrā grāmatu un dizaina veikala atvēršanas Latvijas Nacionālajā operā, ir viedoklis par trekno gadu neatgriezenisko arhitektūru, par kultūru kā biznesu, dzemdes kakla vēža skrīninga dizainu un optimismu
Saruna ar Ievu sākas bez viņas pašas klātbūtnes. 30 kvadrātmetru istaba Mākslinieku savienības ēkā Daugavmalā, kur viņa ar domubiedriem pagājušā gada nogalē atvēra arhitektūras, dizaina un mākslas grāmatu veikalu Lukabuka, ir īsta brīnumlādīte. Ienākot liekas, ka te nekā daudz nav, taču pamazām starp krāsainiem sējumiem – arī nekur citur Latvijā nenopērkamiem igauņu, somu izdevumiem – acs atrod priekšmetus, kas ir gan interjera sastāvdaļa, gan, iespējams, prece.
Gala sienai pieglaudies Rijada dizaineru Vecpuiša plaukts ar sadaļām mašīnas atslēgām, šlipsei, blašķītei un pasei. Kā Pēterbaznīcas tornis starp grāmatām izslējies Elīnas Dobeles autordarbs – zābaks. Arī Pīlēna juniora pakaramajam Smilga ir gluži funkcionāla nozīme.
Viens no Zībārtes kolēģiem, kas tajā dienā dežurē veikalā, gādīgi iededz lampu pie galdiņa telpas stūrī un pasniedz man Procesu 2. Koši dzeltenais laikmetīgās arhitektūras pārskats ir nesen tapis produkts. Tā redaktore ir dumpīgā sleju autore Dienā.
2008.gadā iznākušajam Procesam 1 uz vāka bija rakstīts Kā rodas laba arhitektūra, Procesam 2 – Free entry jeb Brīva ieeja. Ko tas nozīmē?
Mums likās ļoti svarīgi parādīt vietas, kas krīzes laikā jebkuram ir pieejamas bez maksas. Viena no tām ir publiskā arhitektūra, otra – privātās iniciatīvas. Grāmatā publicētais pētījums Rīgas radošie kvartāli ir tieši par to. Nevalstiskais sektors ir uzņēmies kultūras funkcijas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.