Vilnis un piliens

Aārlietu ministra Edgara Rinkēviča lēmums iekļaut Latvijā nevēlamu personu sarakstā
trīs Krievijas izklaides
biznesa personāžus nav
Latvijas drošībai izšķirīgi
svarīgs. Taču varbūt tieši
tāpēc, ka ir politisks vai, kā daži teic, «populistisks
» lēmums, tas nevainojami signalizē
krasu attieksmes maiņu rietumvalstīs
pret Krievijas politiku pēc Malaizijas lidmašīnas
notriekšanas virs Kremļa marionešu
kontrolētās teritorijas Ukrainas austrumos.
Varbūt viss normalizēsies? Varbūt ar
diplomātiskiem un dažiem ekonomiskā
spiediena līdzekļiem var pierunāt Vladimiru
Putinu piebremzēt? Katastrofa atgādināja,
ka karš nevar normalizēties. Bet par politiķu
ilūzijām jāmaksā ar cilvēku dzīvībām.
Attieksmi galu galā nāksies paust gan
tiem, kuriem Kremļa politika arī līdz šim
nebija pieņemama, taču lieki «saasināt attiecības
» šķita neizdevīgi vai neiespējami,
gan arī Putina atbalstītājiem. Vairākums
rietumvalstu diplomātu ir pirmajā no šīm
kategorijām. Taču arī Kremļa lojālisti ir
spiesti izpausties un, protams, arī Latvijā.
Uzreiz pēc lidmašīnas notriekšanas
17.jūlijā Latvijas augstākās amatpersonas
līdzjūtībā bojāgājušo ģimenēm un tuviniekiem
runāja par notikušo kā «avāriju» un
aicināja «vistuvākajā laikā un nepārprotami
noskaidrot, kas tieši ir noticis». Jādomā,
neviens vairs nešaubās, ka tā nebija avārija
un kas tieši ir noticis. Ir noticis noziegums.
Vairs nevar izlikties, ka Ukrainā notiekošais
ir «lokāls konflikts», un cerēt, ka ar laiku
piemirsīsies Krimas aneksija, Doņecka kļūs
par tikpat neērtu, taču pieciešamu tiesisku
un politisku anomāliju kā Piedņestra Moldovā
un Abhāzija un Dienvidosetija Gruzijā,
un attiecībās ar Krieviju varēs turpināt «parasto
biznesu» — morāli grūti attaisnojamu,
toties «stratēģiski svarīgu», jo ienesīgu.
298 cilvēki, kuriem nebija nekāda sakara
ar «lokālo konfliktu», mira Putina režīma
politikas rezultātā. Tiešie izpildītāji ir jātiesā,
ja vēl nebūs aizvākti kopā ar nozieguma
pierādījumiem, kuru slēpšana, līdztekus
laižot sabiedriskajā telpā arvien absurdākus
un ciniskākus izdomājumus par katastrofas
iemesliem un apvainojumus Ukrainas
valdībai, pirmajās dienās pēc traģēdijas
MH17 katastrofa neļauj būt pielaidīgiem pret Putina politiku
bija Kremļa darba kārtības prioritāte. Var
puslīdz droši prognozēt, ka daudz pierādījumu,
ko uzrādīt tiesai, nozieguma vietā
starptautiskajiem ekspertiem un izmeklētājiem
atrast vairs neizdosies. Taču nevarēs
arī izlikties, ka tāpēc nekas it kā nav noticis.
Zīmīgi, ka Latvijā šā Kremļa nozieguma
«objektīvu izmeklēšanu» četras dienas pēc
notikušā, kad visai pasaulei jau bija skaidrs,
kas ir noticis, tā kā pieprasīja, tā kā ieteica
vairāku smagu noziegumu izmeklēšanas
objekts un cīnītājs pret «NATO okupantiem
» Aivars Lembergs, kas arvien dēvē
notikušo par «aviokatastrofu». Viņam arī
Rinkēviča lēmums neielaist Latvijā Kremļa
dziedoņus (īpaši «vienu blondīni» — estrādnieci
Valēriju) šķiet esam «neprofesionāls».
Otrdien apbrīnojami līdzīgā leksikā
— par uzvaru «pār krievu imperiālismu
blondīnes Valērijas personā» — Rinkēviča
aizliegumu ironiski raksturoja arī Rīgas
mērs Nils Ušakovs. Viņš došoties uz Jauno
vilni «aiz cieņas» pret organizētājiem.
Kremļa acīmredzamā atbildība par cilvēku
masu slepkavību kopā ar Jaunā viļņa
balagāna norises apdraudēšanu izrādījies
nepanesams kokteilis līdz šim par lidmašīnas
notriekšanu (tāpat kā pirms tam par
Krievijas agresiju Ukrainā) pēc iespējas
paklusēt centušos Saskaņas centra politiķu
nerviem. Ušakovs nebija uzskatījis par vajadzīgu
vismaz ar formālu līdzjūtības apliecinājumu
izrādīt cieņu Rīgas sadraudzības
pilsētas Amsterdamas iedzīvotājiem, kuri
zaudējuši tuviniekus Rīgas sadraudzības
pilsētā Maskavā sēdošā Putina politikas
rezultātā. Toties viņam esot «pretīgi skatīties
uz balagānu», kas notiekot ap Krievijas
miljonāru izklaides balagānu Jūrmalā, kas
«mums pašiem» esot tik izdevīgs.
Valērijas, Josifa Kobzona un Oļega Gazmanova
iekļaušana Latvijā nevēlamo personu
sarakstā arī SC Saeimas deputātam
Andrejam Elksniņam šķiet «nožēlojama»,
jo sašķelšot Latvijas sabiedrību un sagraušot
Latviju kā, izrādās, joprojām kaut kādu
«tiltu starp Austrumiem un Rietumiem».
Bet Rinkēviča lēmumu viņš salīdzina… ar
attieksmi pret Francijas iecerēto helikopteru
bāzes kuģu Mistral pārdošanu Krievijai!
Elksniņš, protams, zina, ka ārlietu ministrs
paudis attieksmi pret Mistral darījumu
kā nepieņemamu. Taču Kremļa advokāts
mums atgādina par vienu no divām taktikām,
ko savas rīcības aizbildināšanai lieto
ne tikai Putins, bet arī mūsmāju «oligarhi»
un citi blēži — ka visi ir vienādi nelieši. Par
otru no jebkura noziedznieka aizstāvības
taktikām nenoturējās izpausties Lembergs.
Atteikdamies redzēt acīmredzamo Krievijas
vainu, viņš piedāvā klasisko argumentu —
kamēr nav cietumā, tikmēr godīgs.
Šajā ziņā nekā jauna, un līdzīgi cinisku
propagandu no Kremļa un tā vietējiem pakalpiņiem
dzirdēsim arī turpmāk. Jauna ir
radikālā attieksmes maiņa Rietumos pret
šo muldēšanu. Sankcijas un citi pretpasākumi
Putina agresijai pastiprināsies. Arī
Latvijas valsts vadītājiem jāpārstāj, pieminot
iespējamās sankcijas, ikreiz pavaimanāt
par to ietekmi uz valsts ekonomiku, bet
Latvijā nevēlamu personu sarakstā līdzās
ākstiem jāliek arī lēmumu pieņēmēji.