Pasaulslavenā latviešu izcelsmes dejotāja atkal sniegs meistarklases un kocertēs
«Katru gadu ceriņu laikā atgriežos Latvijā,» saka pasaulslavenā latviešu izcelsmes dejotāja Vija Vētra. Arī šogad viņa atlidojusi no tālās Amerikas sniegt meistarklases un koncertus. Draugi Vētru salīdzina ar sengrieķu dievieti Persefoni, kas Latvijai atnes pavasari.
Viņa ir apceļojusi piecus kontinentus, sniedzot deju koncertus uz skatuves un TV raidījumos, kā arī vadījusi savu deju grupu un studiju Sidnejā un Melburnā, meistarklases un kursus – ASV, darbojusies arī Anglijā un Grieķijā. Bet pēc Latvijas neatkarības atgūšanas par Vijas Vētras koncertu vietu Latvijā ir kļuvusi Rīgas Tehniskā universitāte (RTU). «Te es jūtos kā ieaugusi, kā mājās,» saka viņa pati.
Otrdien, 3.maijā, RTU Mazajā zālē gaidāms viņas radošais vakars, kurā apvienosies dzeja aktrises un dziedātājas Raimondas Vazdikas izpildījumā, mūzika jaunās flautistes Sabīnes Žildes sniegumā un deja. Dejos, protams, pati Vija Vētra.
«Esmu 91 gadu pieredzes bagāta!»
Pērn viņa nosvinējusi 90.dzīves jubileju un atzīmējusi radošā mūža 70.gadskārtu. Taču Vētrā kūsā tik daudz enerģijas, ka nezinātājs nemūžam neuzminētu viņas cienījamo vecumu. Viņa vēl arvien griežas dejās, daudz runā par pārpasaulīgo un ikdienišķo, ir aktīva un atraktīva. «Man ļoti nepatīk, ka kādreiz cilvēki saka: «O, jūs tagad esat 91 gadus veca!» Es atbildu: «Nē! Es esmu 91 gadu bagāta ar pieredzi,» noteic Vija.
Vētras dejā raugoties, izbrīnā ne vienam vien savulaik iepletušās acis. Daudzus fascinējusi viņas spēja savienot dažādus dejas stilus, dažādas filozofijas. Parādīt vienojošo un atšķirīgo vienlaicīgi. Viņa savu dejas mākslu izkopusi Vīnes Mūzikas akadēmijas un konservatorijas deju nodaļā, indiešu klasiskās dejas – Indijā, spāņu flamenko – Spānijā un moderno skatuves deju – Vīnē un Amerikā. Par sevi Vētra allaž teic: «Dodiet tikai man skaņu, es to izdejošu! Ja nebūs skaņas, es izdejošu arī klusumu.»
Dzīvā māksla
Pasauli viņa centusies pārliecināt, ka sakrālajai dejai jābūt dievkalpojumos, ka tā baznīcā iederas. Arī šā gada Latvijas koncerttūrē Vētra paspējusi dejot baznīcās. Turklāt dejot gan pie baroka laikmeta komponista Baha mūzikas, gan latviešu komponistu skaņdarbiem. Koncertā 3.jūnijā Vētrai iecerēts dejā izteikt komponista Pētera Vaska mūziku, kuru gan līdz šim nav dzirdējusi. Improvizēt, ļauties mirklim – tieši tā ir viņas talanta un panākumu atslēga.
«Man tas ir tik dabīgi – tiklīdz dzirdu mūziku, tūliņ zinu, ko darīt,» saka Vija Vētra, stāstot par savām improvizācijām. Viņai piemīt spēja paredzēt mūzikas secību. «Vienīgi Stravinskī – nē,» viņa nosmej. Pirms nedēļas dejojusi Anglikāņu baznīcā. «Kāds vīrs pienāca klāt un pajautāja: «Cik ilgi jūs to iestudējāt? Ļoti skaista deja bija.» Es saku, ka pirmo reizi dzirdēju šo mūziku,» Vētra stāsta.
Deja viņas skatījumā ir dzīva cilvēka dzīvā māksla. Pat iestudētu deju nav iespējams nodejot divreiz vienādi: «Gleznu uzgleznos, tā stāvēs ilgu laiku pie sienas, iespējams, pat simtiem gadu. Tu vari aiziet un vēl un vēl skatīties van Gogu un Monē, bet viņi jau sen nomiruši.» Turpretim deja ir dzīva vizuālā māksla.
Vija Vētra ir kontrastiem bagāta. Lai arī latviete, garo, melno matu, grima un spilgto tērpu dēļ viņa ne reizi vien Latvijā noturēta par ārzemnieci. Indiešu dejas dejojusi tik talantīgi, ka nezinātāji noturējuši par īstu indieti. Lai arī garā jauneklīga, tomēr ar modernajām tehnoloģijām ir uz «Jūs». «Es nevaru ciest šitās mašīnas! Kļūstu nervoza,» saka Vētra, kad sarunas laikā pāris reižu kāds neveiksmīgi mēģina viņu sazvanīt. Savukārt radio gan tāpat kā senos laikos viņa vēl arvien dēvē par radiofonu.
Vientulība Ņujorkā
Vētra ir trimdas latviete. Teju viss viņas mūžs pavadīts ārpus Latvijas. Kara priekšvakarā, sekojot savam dzīves aicinājumam dejot, viņa pameta Latviju un drosmīgi devās uz Vīni studēt dejas mākslu. Vēlāk bēgļu gaitas Vētru aizveda uz Vāciju, bet jau drīz vien viņai pavērās iespēja atstāt trūkuma mākto Bavāriju un izceļot uz kontrastiem bagāto Austrāliju.
Pēc 16 tur nodzīvotiem gadiem radošā darbība Vētru aizveda uz Ameriku, Ņujorku, kur viņa nolēma palikt, taču tagad atzīst: «Lai arī šogad aprit tieši 50 gadi, kopš dzīvoju Amerikā, un esmu šeit nodzīvojusi ilgāk kā jebkur citur, neesmu iedzinusi savas saknes šajā zemē. Mani vienmēr velk atpakaļ uz Latviju.»
Dzīvi Amerikā Vētra salīdzina ar dzīvi blokmājās, kur katrs ir par sevi. «Viņi pat nezina savus kaimiņus. Visi «ar klapēm» – «man» un «es». Jūtu, ka tur es tā lēnām nīkstu, nīkstu, nīkstu… Mākslinieku namā, kur mītu, dzīvo ap 1000 cilvēku. No tiem tikai viens cilvēks mani aicina uz tēju vai kafiju. Viens. Tādēļ dzimtene man ir ļoti, ļoti svarīga,» stāsta Vētra.
Mūžīgā kustība
Šeit, Latvijā, Vētra jūtas novērtēta. «Jūtu, ka esmu vajadzīga Latvijai. Ar to, ko es mācu, ar to, ko runāju, ar to, ko dodu garīgi, cik nu es varu,» atzīst Vētra. Vislielākais skatītāju mīlestības apliecinājums ir ziedi, ko viņa saņem pēc koncertiem. «Tas ir tik brīnišķīgi, ka ir tie ziedi! Amerikā jau tā nav, nē. Labi, ja viens to puķi atnes. Man tā patīk, ka Latvijā pēc izrādes cilvēki nāk sirsnīgi ar ziediem. Kādreiz man tos pat nav kur likt,» saka Vētra, atceroties gadījumu, kad ziedu bijis tik daudz, ka tiem pieticis vietas tikai vannā.
Vētra solās dejot arī savā simts gadu jubilejā. «Nu, ja jau varēs vēl pakustēt, katrā ziņā es kustēšos. Ko domā – es tikai sēdēšu? Nē! Kustība jau mani uztur jaunu! Kustība!» Kustība, viņasprāt, nav tikai fiziska, bet galvenokārt garīga, jo ķermenis ir tikai fiziskais instruments, ko iekustina un virza intelekts un izjūtas. Caur to tiek izteiktas emocijas un domas par filozofiju. Vētra uzskata, ka «deja ir sakrāla māksla. Tā nav tikai tā – paļodzīties, un tu domā, ka tu dejo. Nē. Deja kļūst īsta, ja izsaka ko dziļāku -domu un izjūtu.»
Autore ir Rīgas Tehniskās universitātes sabiedrisko attiecību speciāliste
Komentāri (20)