Galu galā vārdi pārvērš domas

Pārdomas vai gandrīz feļetons par valodu

Klausoties Latvijas radio, skatoties televīziju un rokoties internetā, gadās sastapties ar analfabētiskiem tulkojumiem no citām valodām, nozīmes ziņā nepareizi lietotiem vārdiem utt. Bieži vien valodas kļūdas ir vienkārši anekdotiskas.

Kādēļ tā notiek? Galu galā valoda vārdos pārvērš domas. Ja kultūras un izglītības līmenis ir tāds, ka galvā domu samērā maz, tad tulkošana pārvēršas par otras valodas vārdu pierakstīšanu ar savas valodas alfabēta burtiem. Joprojām ir jārunā par mūsu izglītības sistēmas spējām pareizi iemācīt valodas un audzināt kultūras cilvēkus, jo bez tā runas par valodas saglabāšanu zaudē jēgu. Kā 1999.gadā rakstīja akadēmiķis Jānis Stradiņš: „Reāls drauds ir ne tik daudz nacionālās valodas izzušana…, bet tās līmeņa pazemināšanās līdz subkultūrai, kur netiek pārņemti būtiski jaunievedumi.”

Tulkošanas mazspēja, piemēram, ieviesusi angļu valodas vārdus, kuriem daudzos gadījumos ir līdzvērtīgi latviešu valodā.

Aktivitāte – pasākums, darbošanās; audits – pārbaude, kontrole; brīfings – preses konference; diskutēt – apspriest, pārrunāt; divīzija – nodaļa, grupa (iestādē); inovācija – jauninājums, jaunievedums; institūcija – iestāde, organizācija, institūts; emocijas – jūtas, izjūtas; fīlings – jutoņa; imidžs – tēls; komunicēt – sarunāties, sazināties; kreativitāte – radošums; kreatīvs – radošs; leģislatīvs – likumdošanas; meikaps – dekoratīvā (kosmētika), grims; ofiss – kantoris, birojs; oregano – raudene; parkoties – nolikt auto; pārtija – ballīte, performance – uzstāšanās, izpildījums, priekšnesums; prezentēt – iepazīstināt; sanācija – atveseļošana; šops – veikals; šopings – iepirkšanās. Var teikt, ka ar mūsu ierēdņu pūlēm ir izveidojusies īpaša „Briseles valoda”.

No krievu valodas nedomāšanas dēļ aizgūtas ne jau mazākas nejēdzības: grieķu rieksti – valrieksti; kārtainā mīkla – lapu mīkla; kurtka – jaka; pīrāgs – plātsmaize; siļķe šubā – siļķe kažokā; šampiņjoni – atmatenes, tusiņš – ballīte.

Piecdesmito un sešdesmito gadu beigās bagātīgi ieviesās krievu sadzīves un kulinārijas termini un pazuda latviešu valodas nosaukumi. Vai tagad kāds vairs pazīst „svaigi skābētus gurķīšus”? Palikuši tikai „mazsālītie” – малосольные. Un ja ir jāpaspēj kaut ko laikā, tagad saka “uzspēt” – analogs krievu valodas „успеть”. Atcerēsimies arī „maikas” un „davai”.

Izskaidrojums – paaudžu nomaiņa un kultūras līmenis. Un ne jau Krievijas spiediens, kā to gribētos mūsu tā saucamajiem „nacionāļiem”.

Vēl daži krāšņi valodas lietošanas piemēri. Tirgū varam iegādāties „zaļos lociņus”. Vai ir arī zilie lociņi? Šeit nejēdzība radusies, burtiski pārceļot krievu valodas konstrukciju „лук зеленый”. Skatos televīzijā krievu seriālu. Teikums: „Я тебя провожу под ручку” skan šādi – „es tevi pavadīšu ar rokturi”.

Latviešu tautības televīzijas un radio diktori skandināvu firmas “JYSK” nosukumu lasa kā „jusk”. Acīmredzot, cilvēciņi ir redzējuši tikai kirilicas alfabētu. Rakstu “latviešu”, jo krievu ziņu diktori izrunā burtu Y pareizi – tātad pazīst arī latīņu alfabētu. Ja kādreiz, latviski runājot, „pārdevās” tikai prostitūtas, tagad ielās varam redzēt plakātus, kuros „pārdodas” nekustamais īpašums!

Var atrast arī daudzus kroplus tulkojumus no citām valodām. 2005.gadā klajā nāca no angļu valodas tulkota grāmata „Vēsturnieki”. Grāmatas darbība notiek Rumānijā un Bulgārijā. Angļu valoda saglabā oriģinālrakstību valodām, kuras izmanto latīņu alfabētu. Latviešu valodā cenšas rakstīt atbilstoši izrunai. Rezultāts – rumāņu vēsturiskie personāži ieguvuši jaunus vārdus – Vlads Cepešs kļuvis par Tepešu. Tāpat Džordžesku var kļūt par Georgesku utt. Šajā gadījumā tulkotājam vajadzēja nojēgu par rumāņu valodas izrunu. No angļu valodas tulkotajā kabatas ceļvedī ir parādījusies „Grunvaldes kauja” un „Grunvaldes monuments”. Latvijas literatūrā par vēsturi gan parasti rakstīja „Grīnvaldes kauja”, kas atbilda vācu tradīcijai. Diemžēl šādus un līdzīgus „šedevrus” mūsdienu latviešu tulkojumos var atrast visai daudz.

Dažādas publikācijas vajadzētu pārbaudīt arī redaktoriem. Atšķiru nesen izdoto grāmatu “Iekšdedzes motori”. Varbūt ar tehniskās literatūras izdošanu mums veicas labāk? Tekstā vietām lietots vārds „piedziņa”, vietām „pievads” (no krievu -привод). Vietām ir „dzese”, vietām „dzesēšana”. Ar kādu atzīmi novērtējams redaktora darbs?

Latvijā ir vesels bars latviešu valodu uzraugošu aģentūru, komisiju, institūtu utt. Netrūkst arī dažādu tās aizstāvju. Kā piemēru to darbībai gribētos pieminēt spāņu vārda „Mallorca” latviskojumu “Dienas Žurnālos” – Maļorka, kas cilvēkam, kurš kaut cik orientējas spāņu valodas fonētikā šķiet absolūti nejēdzīgs un īstenībā ir krievu pieraksta Мальорка transkripcija ar latviešu alfabēta burtiem. Piezvanot uz redakciju, noskaidroju, ka šādu „latviskošanu” veikusi Izglītības ministrijai pakļautā Latviešu valodas aģentūra. Skaidrībai piezīmēsim, ka agrāk pieņemtais pieraksts Maljorka ir tuvāks oriģinālajai (spāņu) izrunai.

Kur ir izeja? Izeja ir ārkārtīgi vienkārša – skolās vajag kārtīgi mācīt latviešu valodu un literatūru arī latviešiem. Tulkiem un redaktoriem ir jāstrādā ar tekstiem savas kompetences robežās, dažādu iestāžu un aģentūru darbiniekiem jābūt kompetentiem utt. 

Nu, bet tas nu ir par daudz! Tā var cilvēkus piespiest strādāt!

Beidzot šīs pārdomas, piebildīšu, ka nebūt nevēršos pret svešvārdu lietošanu latviešu valodā. Vienalga, vai tā būtu latviešu, angļu vai krievu valoda, valodas ir jāprot pareizi lietot. Pie šā savu domu izklāsta gribas atgādināt, ko, būdams izglītības ministrs, teica Rainis intervijā laikrakstam “Pēdējā brīdī”: “Mazas tautas var pastāvēt tikai tad, ja viņas kultūras ziņā iet līdzi pašiem pirmajiem, bet nevis stāv uz vietas… Tās mazās tautas, kuras to izpratušas un turas pie šādiem principiem, droši un neapstrīdami ieņem un patura savu vietu visu lielo tautu saimē, kā tas ir ar Beļģiju, Dāniju, Skandināvijas tautām. Tikai tādēļ, ka šajās zemēs ir ļoti augsta kultūra un šīs tautas nekad neapstājas savā uz priekšu iešanā, viņas pastāvēs arī turpmāk.”

Tas tika teikts XX gadsimta divdesmitajos gados, bet nav zaudējis savu nozīmi arī šodien. Arī daudz skandinātajā valodas jautājumā – ja tautā nebūs kultūras cilvēku un pietiekami daudz profesionālas literatūras, valoda deģenerēsies par sava veida subkultūras saziņas līdzekli (tramvaju un tirgus valodu). Un tas ir maz atkarīgs no tā, kādas valodas mēs dzirdam sev blakus.

Ikvienam ir jāapzinās, ka katrs no mums arī ir daļiņa no Latvijas iedzīvotāju kopuma ar savām zināšanām, ar runas un rakstu kultūru dažādās valodās veidojam mūsu zemē pastāvošo kultūras telpu. Atcerēsimies Raini un centīsimies piestrādāt, lai stāvokli uzlabotu!

Diemžēl ikdienas dzīvē mums ir daudz pamuļķīšu, kuri, varēdami restorānā izdvest „one drink” un vēl protot piebilst „on the rocks”, iedomājas, ka viņi prot angļu valodu. Ne tikai starp ierindas tulkiem, ierēdņiem, redaktoriem utt. Pat tā saucamajā elitē. Un galu galā – kādēļ es te tērēju savu un jūsu laiku, jo daudz kas no minētā jau sāk folklorizēties kā „nasing spešal”!

Autors ir poligrāfijas speciālists, darbojies poligrāfijas terminoloģijas komisijā