“Vienotība” būs, tikai – kad?

“Pilsoniskās savienības” kongress: no likteņa neizbēgt

Politisko partiju apvienība “Vienotība” spērusi nākamo soli ceļā uz acīm redzot tāda paša nosaukuma politiskas patijas izveidošanu. Sestdien notika apvienībā ietilpstošās partijas “Pilsoniskā savienība” pilnsapulce (kongress), kas pieņēma principiāli nozīmīgo rezolūciju “Par partijas “Vienotība” veidošanu”. Jāvārdu topošajai partijai jau teikušas pārējās apvienības sastāvdaļas: “Jaunais laiks” (JL, februārī) un “Sabiedrība citai politikai” (SCP, aprīļa pirmajā pusē). Virziens ir vienīgais iespējamais – ja apvienībā ietilpstošās partijas vēlas arī pēc nākamā vēlēšanu cikla būt nozīmīgs politiskais spēks.

Sīkpartiju periods – vismaz uz pailgu laiku – Latvijā laikam gan ir pagājis. To uzskatāmi parādīja pagājušajā rudenī notikušās Saeimas vēlēšanas. Neviena no vēlēšanās startējušajām, bet Saeimā neiekļuvušajām partijās un to apvienībām nespēja pārvarēt 2% barjeru, un tas nozīmē, ka tās nevarēs pretendēt uz finasējumu (nelielu, bet izdzīvošanai būtisku) no valsts budžeta.

Bez “Vienotības” Latvijā ir vēl divas spēcīgas vēlēšanu apvienības – “Saskaņas centrs” (SC) un Zaļo un zemnieku savienība (ZZS). Neviena no tām pašlaik nevar atļauties izveidot apvienotu politisko partiju, un patiesībā pēc tā arī nav nekādas vajadzības.

Sevi kā sociāldemokrātiskas orientācijas politisko spēku pieteikušajam SC ir nopietnas programmatiskas domstarpības ar Alfrēda Rubika (cilvēka-partijas) vadīto un virs ūdens uzturēto Sociālistisko partiju, taču Rubikam ir savs diezgan stabils elektorāts, tā balsis SC nevēlas zaudēt, un līdz ar to programmatiskās atšķirības kļūst par pakārtotu faktoru.

Savukārt divām ZZS “pamatpartijām” būtu pat bīstami atgriezties pie savām saknēm. Nekur citu Eiropas valstīs neatrast savienību, kurā ietilptu divas pēc definīcijas nesavienojamas partijas: Zemnieku savienībai kā prioritāra piederētos lauksaimniecības produkciju ražojošo zemnieku interešu aizstāvība, turpretim zaļajiem būtu jācīnās pret dabas sagandēšanu, tai skaitā no ražojošo un mazās HES ekpluatējošo zemnieku puses. Taču ZZS ir augstākais pretrunu izlīdzinātājs un arbitrs – apvienības partijas “Latvijai un Ventspilij” vadonis Ventspils mērs Aivars Lembergs, apvienības “stiprā pils”, un kamēr viņš būs tas, kas ir, un tur, kur ir, ZZS nepazīs mulsuma un šaubu, jo “Lemberga lieta” vienmēr būs “taisna lieta”.

Cita “iekšpolitiskā” situācija ir “Vienotībai”, kas kā apvienība nāca pie varas, bet kā apvienība diezin vai spētu ilgstoši pastāvēt. Precīzāk, pastāvēt varbūt arī spētu, taču tā, visticamāk, būtu lēna izdzišana. Apvienībā “Vienotība” ir stipri smagnējs lēmumu pieņemšanas mehānisms (apstiprināšana visu triju partiju valdēs), piedevām katrai partijai, pieņemot kopīgu lēmumu, ir dotas veto tiesības. Tiesa, līdz šim tās izmantotas tikai vienu reizi – rudenī, kad SCP pēc vēlēšanām nobloķēja apvienības “Visu Latvijai – TB/LNNK” pievienošanos valdošajai koalīcijai.

SCP objektīvi ir apvienības jaunākais partneris, un labi apzinās savu vietu nākotnē – ārpus “Vienotības” to nenovēršami sagaida citu Latvijas sīkpartiju liktenis. Triju lielās līnijās līdzīgi domājošu, taču akūtu jautājumu risināšanā palaikam atšķirīgus viedokļus aizstāvošu politisko spēku apvienošanās vienotā partijā – ar reizē vienkāršāku un efektīvāku lēmumu pieņemšanas mehānismu, kas izrietēs no partijas disciplīnas – neapšaubāmi prasīs “cilvēku upurus”. Aizies tie, kas uzskatīs, ka kompromisi (un tādi būs, citādi partijai nebūt) nozīmē “augsto ideālu nodošanu”. Taču diezin vai to būs daudz, it īpaši, ja runājam par SCP.

Pēdējo nedaudz vairāk nekā desmit gadu laikā vairākas reizes aktualizējusies nostādne, kuru, mazliet vienkāršojot, var formulēt kā “nost vecos blēžus”. Pirmo reizi ar to klajā 1998.gadā nāca togad spoži debitējusī Tautas partija (TP). “Nost” plus “Šķēles faktors”. Četrus gadus vēlāk to pašu, tikai nedaudz citiem vārdiem, pateica JL. “Repšes faktors” palika publiski nepieminēts, taču fonā tas bija, un to nevarēja nepamanīt.

Gan TP, gan JL, katra savā laikā, taču precīzi atspoguļoja daudzu vēlētāju noskaņas, tāpēc “trāpīja desmitniekā”. Tikai tas bija diezgan sen, jau piemirsies.

Atšķirībā no TP un JL, PS nenāca “no tautas dzīlēm”, tās kodolu veidoja no citām partijām aizgājuši politiķi, bet galvenais sauklis, pieskaņots mūsdienām un klusināts, tomēr palika tas pats vecais – jau divkārt veiksmīgi izmantotais.

Jau minētā kopsapulces rezolūcija, kurā formulēts PS skatījums uz iespējamo apvienoto partiju, bija pieņemama lielum lielajam delegātu vairākuma (142 par, četri pret). Jau tas vien ir labi.

Visu triju partiju priekšstāvji pie vienotas partijas “taisīšanas” ķersies maijā. Tad arī nāks galīgi redzams, vai ar vienoto “Vienotību” nebūs tāpat, kā ar Rīgu, kas nekad nebūs gatava.