Nacionālajā Eirovīzijā būs Stībelis, Reiniks, Triānas parks, Bronuša, Sloka
Latvijas Televīzija publiskojusi tās 20 dziesmas, kas piedalīsies nacionālajā Eirovīzijas atlasē. Kopumā tika iesniegta 71 dziesma. Šogad nacionālajai atlasei kopumā tiks veltītas četras pārraides – divi pusfināli, izaicinājuma kārta un fināls, informē Latvijas Televīzija.
Nacionālajā atlasē piedalīsies Lauris Reiniks un Agnese Rakovska no grupas "Tirānas parks", kuri jau ir vairākkārtēji nacionālās atlases dalībnieki. Dziedās arī Ivo Grīsniņš-Grīslis, Liene Bronuša, Evija Sloka. Pēc vairāku gadu pārtraukuma Latvijas nacionālajā atlasē piedalīsies arī Jānis Stībelis.
Dziesmas var noklausīties šeit.
Katrā pusfināla kārtā piedalīsies desmit dziesmas, no kurām piecas kvalificēsies finālam – trīs dziesmas noteiks skatītāju telefonbalsojums, bet divas izvirzīs žūrija. Jaunums būs izaicinājuma kārta, kurā piedalīsies desmit dziesmas, kas pēc pusfināla kārtu rezultātiem nebūs kvalificējušās finālam. Šajā kārtā finālam kvalificēsies divas dziesmas, no kurām vienu noteiks televīzijas skatītāju balsojums, bet otru – žūrija.
Žūrijas priekšsēdētājs bija Boriss Rezņiks.
"Žūrijas uzstādījums, izvēloties dziesmu, bija saprast, vai darbs patīk vai nepatīk. Tāpat iedomājāmies, kā izpildītājs ar šo dziesmu izskatīsies Vācijā. Es centos iejusties arī kādas citas tautības tēlā, paskatoties uz dziesmu ar citām acīm," LETA vēsta par žūrijas priekšsēdētāja teikto.
Viņš arī uzsvēra, ka viss vēl ir tikai priekšā, jo „diemžēl tā tas ir, ka dzīvajā izpildījumā parādās, ka neprot nemaz dziedāt”.
Pirmais nacionālās atlases pusfināls notiks 5. februārī, otrais – 12. februārī, papildkārta jeb izaicinājuma kārta – 19. februārī, bet fināls – 26. februārī.
Starptautiskā Eirovīzijas dziesmu konkursa pusfināli notiks 10. un 12. maijā, bet fināls 14.maijā. Konkurss notiks Vācijā.
Komentāri (13)
iliidaka 10.03.2015. 09.35
Lieta ir tik vienkārša, ka katra kušinātāja motīvi ir acīmredzami apšaubāmi.
Latviešu leģionāri karoja pret krievu okupantiem. Tieši tas, ka PRET KRIEVU, ir viņu godātājiem piekarināmais grēks, patiesībā nosodāmā taisnprātība.
Vai karošana pret vācu okupantiem būtu vairojusi izredzes tikt vaļā ko krievu okupācijas, kuras “miers, kurā akmens uz akmens nestāvēs” bija vairāk kā paredzams? Vai kāds kaut ko nesaprata pēc 1940.baigā gada?
Ja Brīvības cīņas pirms 1918.gada būtu beigušās ar sakāvi, mums tagad ieteiktu piesmiet Brāļu kapus un tieši tāpat kā tagad mācītu, ka Brīvības piemineklim nav nekāda sakara ar cīņu kaut vai par Latvijas brīvības izredzēm. Ja būtu uzvarējis pučs, barikāžu dalībnieki šito pamācītājuprāt būtu “nepareizā pusē karojuši” un jau trīskārt sodīti.
0
aivarsk 05.03.2015. 22.41
16. marts – Daugavas Vanagi Kanadā
Andrejs Mežmalis
atv. flotiles admirālis
16. MARTS
Kad tiek pieminēta 16. marta diena, tad tas izraisa dažādas reakcijas,
atkarībā no cilvēka – kādā vidē tas ir uzaudzis un kādu vēsturi tas ir
mācījies un licis savā pašapziņā vai savā sirdī.
16. marts ir latviešu tautas piemiņas diena, kad atceramies – pieminam
ar lūgšanām baznīcās, ar ziedu nolikšanu pie pieminekļiem un ar
kapsētu apmeklējumiem – mūsu kritušo jaunatni, kas nelaikā tika tūkstošiem
uzņemti „Zemes mātes” klēpī – 16, 17, 18 un 19 gadu vecumā – svešu
varu mobilizēti, svešu varu tērptās uniformās, tikai daļēji apmācīti un
svešu varu vadīti pāragrā nāvē. To darīja abas puses gan Padomju Savienība,
kad atkāpjoties 1941. gadā paņēma ar varu sev līdz tūkstošiem latviešu
jauniešu, lai tie vēlāk kristu „par viņiem”, tāpat kā nacistiskā Vācija,
mobilizējot un iegrūžot tiešā nāvē tūkstošiem no mūsu jaunatnes.
Valsts vadošās personas, Saeimas deputāti un Latvijas iedzīvotāji
tiek lūgti piedalīties 16. marta pasākumos, lai pieminētu mūsu kaŗavīrus,
mūsu kritušo jaunatni, kam tika pārtraukta dzīve viņu dzīves krāšņākajā
laika posmā – jaunībā. 16. martam nav nekādas saistības ar kādu polītisku
mērķi! Nepakļausimies svešu varu spiedieniem un dezinformācijai, ko veic
pretvalstiski spēki, kas joprojām mēģina graut mūsu tautas vienotību! Šādai
piemiņas dienai ir jānotiek tajā dienā, kad bija tie lielie jauniešu zaudējumi
un ko nosprauda paši kaŗavīri! To nevaram darīt Lāčplēša dienā, jo
tai ir pavisam cita nozīme Latvijas vēsturē; neviens Otrā pasaules kaŗa
latviešu kaŗavīrs nav apbalvots ar kādu Lāčplēša kaŗa ordeni par varonību
Otrā pasaules kaŗā.
Kad iesākās Otrais pasaules kaŗš 1939. gadā, Latvija pasludināja
neitralitāti; mēs nevēlējāmies iesaistīties kaŗā, nedz arī būt iekļauti Padomju
Savienības vai nacistiskās Vācijas „ietekmes sfērā”, par ko bija jau slepus
vienojušies un izlēmuši abi diktatorisko valstu vadoņi – Staļins un Hitlers.
Kad Staļins ar Hitleru, kā sabiedrotie, bija jau sadalījuši Poliju savā
starpā un noslepkavojuši desmitiem tūkstošu cilvēku, tad ar abu totalitāro
valstu valdību vienošanos, pienāca Baltijas valstu kārta, arī Latvijas – ultimāts,
okupācija, terrors, slepkavības un masveidīgas represijas pret Latvijas
iedzīvotājiem, masveidīgas latviešu tautas deportācijas uz Sibirijas
vergu nometnēm. Kad vācieši pārsteidza krievus, uzbrūkot savai agrākai
sabiedrotai (Padomju Savienībai) un abi diktatori uzsāka savā starpā sīvu
varas cīņu, tad tas pārtrauca sarkano terroru Latvijā, bet tikai uz brīdi, jo iesākās jauns nacistiskās Vācijas terrora vilnis, kas vēlās pāri Latvijai –
masveida ebrēju slepkavības un Latvijas nacionālistu likvidēšana, ko jau
bija labu daļu veikusi agrākā sabiedrotā Padomju Savienība.
Latviešu leģiona kaŗavīri cīnījās tikai Austrumu frontē, un vienīgi
frontē, pret to varu, kas 1940. – 1941. gadu posmā bija okupējusi Latviju
un veikusi terrora darbus un represijas pret Latvijas civiliedzīvotājiem.
Nirnbergas kaŗa tribunāls 1946. gada oktobrī skaidri nosprauda un pasludināja
to personu loku, kas ir uzskatāmi par kaŗa noziedzniekiem, to starpā
vācu SS organizācija. Šī Otrā pasaules kaŗa tribunāla un cita Rietumu
sabiedroto dokumentācija ļoti specifiski un skaidri norāda, ka Latviešu
leģiona kaŗavīri nav pieskaitāmi pie vācu SS vienībām vai struktūrām, kā
to ar skaidru nolūku darīja un pauda „neinformētā” Padomju Savienība
savas iekšējās polītiskās varas nostiprināšanās dēļ Latvijā.
16. marts latviešu tautai ir piemiņas diena, kad abas latviešu divīzijas,
svešas varas raidīti pret otru iznīcinošu varu, tika iesaistīti kaujās pret
lielu pārspēku; kritušo skaits sasniedza vienas veselas divīzijas sastāvu.
Nebija neviena ģimene vai paziņu loks Latvijā, kas nebija skarti ar šo traģēdiju.
Kopumā, latviešu kaŗavīru rindās krita ap 80,000 latviešu kaŗavīru –
tos mēs pieminam, ieskaitot tos latviešu kaŗavīrus, kas tika saņemti Padomju
Savienības gūstā un mira Sibirijas vergu nometnēs pēc Otrā pasaules
kaŗa.
Katru gadu, propagandas motivēta, Krievijas un kreisā prese izplata
dezinformāciju par Latviešu leģionu un mēģina pievērst starptautisku
uzmanība 16. marta pasākumiem Latvijā, kad latviešu tauta piemin savus
kritušos jauniešus. Nepakļausimies propagandai!
Atcerēsimies un pieminēsim savus kritušos un vergu nometnēs
noslepkavotos Otrā pasaules kaŗa laikā bojā gājušos latviešu kaŗavīrus –
mūsu vectēvus, tēvus, brāļus, brālēnus, radiniekus vai tautas brāļus. Tas ir
mūsu pienākums! Nepakļausimies svešu varu ietekmei, kā to mēģina darīt
pretvalstiski spēki – dēvējot šo atceres un svēto piemiņas dienu par fašisma
atdzimšanu vai nacisma slavināšanu. Stāvēsim par patiesību!
daugavasvanagi.ca/DVM/DVM2011-2.pdf
0
andrejs 05.03.2015. 21.01
Atmodas laika darbinieks Andris Pauls Pāvuls, kas savulaik aktīvi piedalījās gan Pilsoņu kongresa, gan LNNK veidošanā, kā arī apvienības Tēvzemei un Brīvībai tapšanā. Vēlāk viņš iestājās Tautas partijā.
«Es nepiedalījos politikas veidošanā. Biju ierindas biedrs, atbildēju par sistēmisko drošību un datu bāzēm organizācijas iekšienē, pārstāvēju Tautas partiju lielu valsts uzņēmumu uzraudzībā.»
„Neatkarīgā” piedāvā interviju ar Andri Paulu Pāvulu.
– Tu astoņdesmito gadu vidū biji aktīvs citādi domājošais elements, var teikt – pretpadomju elements. Kā vērtē tā laika darbību?
– Atklāti sakot, man šodien ir pat nedaudz kauns par savu rīcību un aktivitātēm 80. gados. Atceries, 1986. gadā Jūrmalā notika Čatokvas konference par PSRS un ASV divpusējo attiecību jautājumiem. Konferencē piedalījās aptuveni 2000 ASV un PSRS pārstāvju – amatpersonas, diplomāti un sabiedriskie darbinieki, arī trimdas latviešu delegācija, kurā bija arī Ojārs Kalniņš, kurš pēc sešiem gadiem kļuva par ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku ASV, bet šobrīd ir Vienotības deputāts.
Vietējie iedzīvotāji, kuri piedalījās konferencē, bija pārbaudīti un lojāli padomju režīmam. Konferencē ASV prezidenta vecākais konsultants Padomju Savienības jautājumos Džeks Metloks paziņoja, ka ASV joprojām neatzīst Latvijas inkorporāciju Padomju Savienībā. Mēs tolaik, stāvot aiz rūpīgi apsargātās Čatokvas konferences norises vietas žoga, neapjautām lielvalstu savstarpējo mijiedarbību un procesus plānotajā ietekmes sfēru pārdalē Eiropā. Mēs bijām vientieši! Mēs kā apžilbināti naktstauriņi tiecāmies uz gaismu, kā statisti vicinājām Latvijas Republikas karogus un centāmies tos iespraust jebkurā caurumā.– Pēc pāris gadiem – 1988. gadā – bija jau cita situācija, bet varas paņēmieni pret citādi domājošajiem, šķiet, tomēr bija palikuši tie paši.
– Jā. 1988. gada augustā mani pie Brīvības pieminekļa uzrunāja un aicināja sekot kāds labi saķemmēts indivīds. Latvijas Valsts universitātes ēkā mūs, vairākus jauniešus, ieveda kompartijas sekretāra Aivara Endziņa kabinetā aprunāties. Viņš mūs kaunināja, lai neizniekojam savu dzīvi, jo tāda Latvijas neatkarība no lielvarām nav iespējama.
Zīmīgi vārdi, ja neņem vērā to, ka pie tā paša galda pēc diviem gadiem tika rakstīta tā dēvētā Neatkarības deklarācija. Par savu pārliecību varu pateikties savam ķīmijas skolotājam Jānim Vanagam (tagad viņš ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps).
To arī mēs noorganizējām 1988. gada 8. maijā, par ko saņēmām ne tikai nosodījumu no Mākslinieku savienības kompartijas sekretāres Ramonas Umblijas, bet arī krimināllietu par «vērtīgu koku stādījumu» iznīcināšanu. Nokļuvu «apritē», un jūnijā mani uzaicināja uz publiski neafišētu sanāksmi, kurā tika pieņemts lēmums veidot LNNK, un es kļuvu par šīs organizācijas pirmās valdes locekli kopā ar vismaz diviem tagad man zināmiem Valsts drošības komitejas ielikteņiem.
– Tu biji viens no Pilsoņu kongresa (PK) vēlēšanu organizētājiem, kur piedalījās gandrīz 680 000 Latvijas pilsoņu.
– Latvijā izdotajās vēstures grāmatās PK darbība ir pilnīgi noklusēta vai sagrozīta. Demokrātiski Latvijas pilsoņu 1990. gada ievēlētais Latvijas Republikas pagaidu parlaments – Pilsoņu kongress bija ceļš uz savas valsts atjaunošanu.
Šādu mehānismu valsts atjaunošanā izmantoja igauņi, bet
pie mums iedibinājās tā dēvētais 4. maija režīms, kas tika izveidots ar padomju laikā prettiesiski iebraukušo migrantu balsīm, kuras LPSR Augstākajā padomē palika mazākumā.
Boriss Cilēvičs, tolaik izturēdamies noraidoši pret PK, atzina: vai nu PK koncepcija, vai «nulles variants», un es viņam šodien pilnībā piekrītu, jo – atšķirībā no Igaunijas – šīs sekas mēs šodien izbaudām.
///////////////////
Vai šis ir tas pats A. Pauls Pāvuls?
0