Kara nebūs

Ziemeļkoreja sarīkojusi kārtējo provokāciju 

Šauts nebija kopš augusta. Otrdien komunistiskās Ziemeļkorejas artilērija apšaudīja Dienvidkorejai piederošu salu, kurā mīt aptuveni pusotrs tūkstotis civiliedzīvotāju un dislocēta kara bāze. Krituši divi karavīri, bojā gājuši arī divi civiliedzīvotāji. Turpat divdesmit cilvēki ievainoti, tai skaitā arī civiliedzīvotāji. Tika atklāta pretuguns. Par Ziemeļkorejas zaudējumiem netiek ziņots, visdrīzāk to nav bijis. Iepriekšējais “artilērijas dialogs” notika augustā.

Divas valstis Korejas pussalā izveidojās 1953.gadā, miera līgums starp tām joprojām nav noslēgts, ir tikai pamiers, nav arī stingri iezīmētas jūras robežas, un tas ietver iespēju traktēt to visai brīvi. To Ziemeļkoreja regulāri izmanto saspīlējuma radīšanai pussalā. Tā notika arī šogad martā, kad Ziemeļkorejas zemūdene nogremdēja Dienvidkorejas karakuģi un bojā gāja 46 jūrnieki. Ka tas bijis tieši tā, ir apstiprinājusi starptautiska komisija.

Dienvidkoreja pieder pie “Āzijas tīģeriem”, Ziemeļkoreja ir laikam gan pasaules visnoslēgtākā valsts uz kuras fona pat Kubu var uzskatīt par “Brīvības salu”'. Apšaudes uzsākšanā puses oficiāli vaino viena otru, taču ir skaidrs: ja sācēja būtu Dienvidkoreja, bojā gājušo vidū nebūtu tās civiliedzīvotāju.

Ziemeļkorejai ir kodolieroči un iespējas tos ražot un no tiem pārtikt. Līdz Padomju Savienības sabrukšanai sociālistiskajai Korejai stabils ienākumu avots bija PSRS un Ķīnas pretrunas. Pēdējos divdesmit gadus šī Koreja, kas nespēj sevi nodrošināt pat ar pārtiku un medikamentiem, turpina saņemt Ķīnas palīdzību, pretim dodot vienīgi politisko atbalstu. Par citu iztikas līdzekli kļuvušas humānās palīdzības piegādes no Dienvidkorejas un ASV. Humāno palīdzību var sniegt un var arī nesniegt. Lai varētu to nevis vienkārši gaidīt, bet pieprasīt, vajag piesaistīt sev starptautisku uzmanību. To visvieglāk izdarīt ar provokāciju palīdzību. Tā patiesībā ir rutīnas taktika: vispirms radīt spriedzi, pēc tam rīkot sarunas par tās seku likvidēšanu t.i. atgriešanos izejas pozīcijās, vienlaikus pieprasot atlīdzību. Taču noder arī sarunas par Ziemeļkorejas kodolprogrammu – tās izbeigšanu vai vismaz iesaldēšanu. No sarunām jau principā neatsakās, taču tās nevar būt auglīgas jau tāpēc vien, ka starptautiski kodolieroči ir Ziemeļkorejas vienīgais arguments. Pie kodollādiņus kaut kur tālāk nogādāt spējīgām raķetēm Ziemeļkoreja nav tikusi, tāpēc par īstu kodolvalsti to diezin vai var saukt.

Ārpasaule par Ziemeļkoreju zina ļoti maz. Ārzemniekus tur ielaiž nelabprāt, bet no ielaistajiem nenolaiž acis.

Jaunākais bruņotais incidents varētu būt nestandarta izcelsmes – saistīts ar augstākā vadoņa maiņu. 66 gadus veco slimīga paskata Kim Čen Iru nomainīs viņa aptuveni trīsdesmit gadus vecais dēls, kas izglītību guvis Šveicē. Ir ziņas, ka ar šādu izvēli īsti mierā nav daļa militārpesonu, un lai nu kam, bet uzplečotajiem Ziemeļkorejā ir liela ietekme. Aizvakardienas apšaude varēja būt arī militāristu pašiniciatīva nolūkā apliecināt savu varēšanu.

Bruņotas provokācijas ļoti kaitē Dienvidkorejai, kas ir demokrātiska valsts ar tirgus ekonomiku. Starptautiskajai tirdzniecībai spriedze uz robežas par labu nenāk. Kredītreitingiem arī. Ziemeļkoreja to zina, un prot no tā gūt taustāmu labumu. Ziemeļkoreja zina arī ko citu – ka Seulas valdība ir atkarīga no Dienvidkorejas vēlētājiem. Savukārt vēlētāji grib redzēt tādu valdību, kas kontrolētu stāvokli uz robežas, nepieļautu ekonomisko stabilitāti apdraudošus incidentus vai vismaz censtos tos atrisināt iespējami ātri. Dienvidkoreja, protams, pret pašas gribu, taču ir kļuvusi par “slaucamu govi”, un nav zināms, ko reāli varētu darīt, lai tā nebūtu.

Tas turpināsies tik ilgi, kamēr Ziemeļkorejā turēsies diktatoriskais režīms, kuram ir atombumba un kurš vienlaikus nespēj panākt savai tautai kaut vai minimālu izdzīvošanas apstākļu nodrošināšanu. Un neviens īsti nevar pateikt, cik ilgi šāds uz vardarbību un bailēm balstīts režīms var noturēties.