Latvijas jaunieši: korupcijai – nē…

… kukuļdošanai – varbūt

Korupcija ir kaitīga un nosodāma, taču kukuļdošana un dienesta stāvokļa izmantošana – pieļaujama, pat vēlama, ja vien tai rodams pamatojums. Tik pretrunīgi secinājumi rodami, klausoties Latvijas augstskolu studentu diskusijās par tēmu – korupcija Latvijā. Tas vēlreiz apstiprina SKDS šā gada martā veiktās aptaujas rezultātus. Tie rāda, ka vairāk nekā 50% Latvijas iedzīvotāju „kukuļa” došanu policistam, lai izvairītos no oficiālā soda, uzskata par visnotaļ pieņemamu rīcību.

Kad atļauts „kukuļot”?
Līdz šim korupcijas izplatība Latvijā bieži tikusi skaidrota ar t.s. „padomju mantojumu”, kurš, nomainoties paaudzēm, ar laiku izplēnēs. Pretkorupcijas tēmai veltītā projekta „Nepārdod Latviju!” ietvaros notikušais semināru cikls, kas aprīlī risinājās Latvijas augstskolās, atklāja šī brīža kopainu – nez vai korupcija mūsu valstī ir vien padomju režīma sekas un tikai paaudžu maiņa situāciju neglābs.

Sabiedrības par atklātību „Delna” pasūtītā, 2009.gada novembrī SKDS veiktā aptauja rāda, ka pēdējā laikā Latvijā tieši jauni cilvēki korupcijai izrāda īpašu toleranci. Savukārt studenti – pretkorupcijas semināru dalībnieki – minēja pētījumus, ko veikuši mācību darbu ietvaros, aptaujājot citus jauniešus, vai viņi izmantotu dienesta stāvokli, ja kādreiz gadītos tāda izdevība.

Sākot diskusiju par korupcijas jautājumiem, studenti vienbalsīgi apstiprināja, ka korupcija nav pieļaujama, taču vēlāk auditorijās atkal un atkal izskanēja dažādi piemēri, kuros koruptīvas darbības studentu skatījumā ir attaisnojamas. Piemēram, ceļu policistam dot „kukuli” pieļaujams, ja auto vadītājam sāp vēders un, steidzoties uz slimnīcu, viņš pārsniedzis atļauto braukšanas ātrumu. Savu ietekmi var izmantot, ja tādējādi labums tiek ne vien pašam, bet arī citiem cilvēkiem – ģimenei vai kolēģiem, ārstam „iemaksāt” zināmu summu var, ja nepieciešama steidzama operācija utt.

No Mērnieku laikiem līdz mūsdienām
Cilvēki Latvijā lielākoties dzīvo šai dienai, nedomājot par savas rīcības sekām ilgtermiņā. Šādas īstermiņa domāšanas ietveros demokrātija izskatās dārga un neizdevīga, bet korupcija šķiet ērts veids, kas ļauj procesiem notikt ātrāk un sildīt ekonomiku. Šodienas rīcības saistība ar valsts attīstību nākotnē, līdz ar to katra tās iedzīvotāja labklājību, netiek saskatīta. Tas, ka šodien kādam iedodu kukuli, neko nemaina un neietekmē, tas burtiski pazūd bez pēdām un jel kādas nozīmes.

Sociālantropologs Klāvs Sedlenieks to izskaidro ar cilvēku reakciju uz regulārām pārmaiņām, kas sabiedrībā risinājušas pēdējo 100 gadu laikā. Gadiem ejot esam bijuši spiesti pārdzīvot nepārtrauktas izmaiņas valstī un savās dzīvēs, kas rezultējies ar iekšēju pārliecību – viss tāpat drīz atkal mainīsies, tāpēc esošos likumus un noteikumus nav vērts padarīt par savu personīgo patiesību un tos ievērot, nav nozīmes sākt plānot ilgtermiņā, jārīkojas tā, lai pēc iespējas ērtāk nodzīvotu šo dienu. Sedlenieks arī norāda, ka korupcija laikam ejot ir kļuvusi par mūsu kultūras iezīmi, kā piemēru minot koruptīvu darbību spilgtus aprakstus jau pirmajā latviešu romānā – Brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikos”.

Zviedrijā baidās, Latvijā nē
Quality of Government Institute pētniece Naghmeh Nasiritousi no Zviedrijas, kas atzīta par vienu no vismazāk korumpētajām valstīm pasaulē, stāstīja, ka tur cilvēki neuzdrošinās dot vai pieņemt „kukuļus”, jo baidās, ka var tikt pieķerti, ka otra puse par viņiem ziņos attiecīgajās instancēs.

Latvijas iedzīvotāji nebaidās un arī neziņo. Sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka tieši jauni cilvēki, saskaroties ar korupcijas gadījumu, tiesībsargus par to neinformētu. Tas ir īpaši satraucoši, ņemot vērā, ka spēcīgākais pretspēks cīņā ar korupcija esam un paliekam mēs paši.

Politoloģe un pretkorupcijas eksperte Rasma Kārkliņa norāda, ka pilsoniskās sabiedrības iemaņas Latvijā aizvien nav diez ko attīstītas, taču tās ir iespējams apgūt. Galvenais ir nestāvēt malā, bet izmantot savas pilsoņa tiesības un līdzdarboties. Ja būs pieprasījums no sabiedrības, būs arī izmaiņas. Taču vispirms sabiedrībai kopumā jāvienojas par korupciju kā negatīvu parādību, kuru praktizējot apzogam paši sevi. Patlaban jauniešu auditorijā korupcijas jēdziens ir izplūdis un izpratne par korupcijas sekām minimāla.

Ar vērtībām pret sevis apzagšanu
Eksperti skaidro, ka cīņā ar korupcijas izplatību gandrīz tikpat svarīgs kā dati par reālajiem korupcijas gadījumiem ir sabiedrībā valdošais noskaņojums. Latvijā, kaut gan paši noliedz, ka būtu devuši „kukuli”, studenti semināru laikā pauda pārliecību, ka šajā valstī to dara katrs otrais un korupcija ir izplatīta parādība

Taču, ja sabiedrībā dominē pārliecība, ka korupcijas līmenis ir augsts, pat, ja tā neatspoguļo realitāti, cilvēki sāk rīkoties atbilstoši valdošajam priekšstatam. Latvijā nereti rodas sajūta, ka korupcija ir pavisam normāla, gandrīz nenovēršama parādība. Iedzīvotāji vienaldzīgi norāda uz tās plašo izplatību, medijos regulāri izskan ziņas par jauniem korupcijas gadījumiem, tos, kas bijuši iesaistīti korupcijas skandālos, turpina ievēlēt amatos. Lai tam beidzot darītu galu, eksperti uzsver nepieciešamību pēc vienotas vērtību definēšanas sabiedrībā. Tieši vienota vērtību sistēma var veicināt vai mazināt korupciju valstī.

Korupcija nav ģenētiska nenovēršamība
Pretkorupcijas projekta laikā tapušais šī brīža situācijas definējums ir nozīmīgs ar to, ka iezīmē, kāds teorētiski varētu būt Latvijas tālākais attīstības ceļš laikā, kad projekta semināru apmeklētāji studijas būs noslēguši un sāks darboties privātajā biznesā, valsts pārvaldē, kaut vai strādāt slimnīcā vai policijā.

Mierina Sedlenieka no sociālantropoloģiskā skatu punkta paustā doma, ka korupcija, būdama kultūras iezīme, tomēr nav kaut kas ģenētisks un nemaināms. To var izskaust, ja vien pietiekami daudz cilvēku ir gatavi vienoties šāda plāna īstenošanai, ja nevis plūstam pa straumi, bet beidzot pasakām – nē!

Lai paustu aktīvu pilsoniskās sabiedrības pozīciju, „Nepārdod Latviju!” projekta noslēgumā jaunatnes organizāciju pārstāvji izstrādāja rezolūciju, kurā atklāj Latvijas jaunatnes patlaban valdošo attieksmi pret korupcijas jautājumiem un piedāvā iespējamos risinājumus situācijas risināšanai. Rezolūcijā uzsvērta nepieciešamība pēc mērķtiecīgas darbība un kompleksas pieejas situācijas risināšanā, sākot ar vērtību sistēmas nostiprināšanu sabiedrībā, tādējādi panākot vienotu nosodījumu koruptīvām darbībām. Tā nosūtīta jaunās valdības Ministru prezidentam, iekšlietu ministrei, ekonomikas ministram, izglītības un zinātnes ministram, kā arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšniekam un Latvijas NVO sektora pārstāvjiem. Jaunatnes organizāciju biedri cer, ka rezolūcijā apkopotā informācija kā viņu pienesums cīņā ar korupciju palīdzēs valsts attīstībā.

Ieva Dzelme-Romanovska ir Latvijas Konservatīvās jaunatnes apvienības valdes priekšsēdētāja, pretkorupcijas projekta „Nepārdod Latviju!” vadītāja