Kopš lielsaimnieks Kaspars Bokta pārņēma bioloģiskās lauksaimniecības kooperatīva Jurgensburg Agro vadību, tas piedzīvojis strauju attīstību un šogad plāno sākt savas pārstrādes rūpnīcas celtniecību
Cēsu novada Zaubē ierodamies vēsā un saulainā dienā, kad viss ir piesnidzis. Pēkšņi ar vismaz pāris mēnešu nokavēšanos uz Latviju atnākusi ziema. Esam dažas minūtes par agru, taču nepaspējam vēl kārtīgi ievilkt plaušās lauku gaisu, kad klāt ir arī šī vietas saimnieks, lauksaimnieku kooperatīva Jurgensburg Agro padomes priekšsēdētājs Kaspars Bokta. Nospriežam, ka visprātīgāk būs sarunāties angārā, kur ziemas miegā nolikti kooperatīvam piederošie traktori un kurā atrodas arī neliels priekšniecībai paredzēts kabinetiņš ar pāris datoriem, kurš gan šajā gadalaikā netiek īpaši apdzīvots.
Kaspars ir lielsaimnieks, kuram pašam pieder 1800 hektāru zemes, un 2021. gadā viņš bija konkursa Sējējs uzvarētājs nominācijā «Bioloģiskā lauku saimniecība», par spīti tam, ka lauksaimniecībā viņš darbojas salīdzinoši nesen.
Pēc izcelsmes viņš ir rīdzinieks, pēc izglītības jurists, pēc nodarbošanās uzņēmējs, kurš iepriekš darbojies citās sfērās. 2009. gadā, viņš sācis, investējot nekustamajā īpašumā, sācis iegādāties meža, nedaudz vēlāk arī lauksaimniecības zemes, attīstot tajās gan bioloģisko, gan konvencionālo lauksaimniecību.
Kooperatīva Jurgensburg Agro (tobrīd to sauca BIO Grauds) darbībā viņš iesaistījās 2021. gadā, kad tas praktiski bija pārstājis strādāt. Kā liecina Lursoft pieejamā informācija, 2020. gadā tā apgrozījums bija apaļa nulle.
«Kooperatīvs ir izveidots jau 2013. gadā, kad daži zemnieki apvienojās ar mērķi nokomplektēt apjomus bioloģiski audzētu auzu sūtīšanai uz Ameriku. Taču tas notika bez manis. Cik zinu vēsturi, ilgtermiņa sadarbība ar pircējiem zemniekiem neizveidojās, jo bija grūti nodrošināt vienmērīgu produkta kvalitāti, kā tas vispār ir raksturīgi bioloģiskajai lauksaimniecībai,» Kaspars stāsta. «Savukārt man bija izveidojusies sadarbība ar atsevišķiem kooperatīva biedriem, un, kad es viņiem ierosināju kooperēties un domāt par infrastruktūras apvienošanu, viņi aicināja mani iesaistīties jau eksistējošā kooperatīvā, uz kura bāzes nolēmām veidot jaunu.»
Uz kooperatīvu Kaspars atnācis ar stratēģisku skatu. Tikuši piesaistīti jauni biedri, nomainīta valde, izveidota cita pārvaldes struktūra un profesionāla administrācija. Patlaban tas esot lielākais bioloģiskās lauksaimniecības kooperatīvs Latvijā. Tiesa, apmēram 25 procenti no saražotā, tajā skaitā arī Kaspara paša saimniecībā, tiek saražots ar konvencionālās lauksaimniecības metodēm.
Neesam psihoterapeiti
Jau 2022. gadā kooperatīva biedru skaits pieauga no 20 līdz 75. Apgrozījums kopš tā laika pārsniedz divus miljonus eiro gadā. Darbības laikā radušās arī domstarpības un neapmierinātība ar Kaspara virzīto attīstības modeli, apmēram trešdaļa dalībnieku pērn kooperatīvu pametuši, citi nākuši to vietā, tomēr Kaspars uzsver, ka svarīgāk par dalībnieku skaitu esot tas, lai visiem būtu kopīga vīzija.
«Lauksaimniecība sastāv no daudziem sarežģītiem un darbietilpīgiem procesiem. Mums ir nepieciešamas noliktavas, kaltes, tehniskais nodrošinājums, cilvēki, profesionāli agronomi, energoefektivitātes optimizācija. Lai gūtu peļņu, ir nemitīgi jādomā, kā to visu padarīt efektīvāku,» Kaspars skaidro, kāpēc zemniekiem ir svarīgi būt kooperatīvā. «Un, protams, ja tu dodies pie pircēja ar savām 100 tonnām, uz tevi skatās pavisam citādi nekā tad, ja tev ir 10 tūkstoši tonnu un vienoties par cenu dodas profesionāls sarunu vedējs. Ja darbojies vienatnē, peļņu noslauks uzpircēji, cilvēki, kam ir apgrozāmie līdzekļi un sakārtota apjoma loģistika.»
Taču Kaspars uzsver, ka ir svarīgi, lai kooperatīva biedri ne tikai izmanto kopējo infrastruktūru, kad tas ir izdevīgi viņiem, bet arī ievērotu tā noteikto disciplīnu. Piemēram, biedriem ir noteikta prasība, ka saražotā produkcija jāpārdod ar kooperatīva starpniecību un izmantojot tā zīmolu, par ko tiek iekasēta trīs procentu komisijas maksa. Ja zemniekam ir izdevies atrast pircēju par labāku cenu, viņam par to jāinformē kooperatīvs un tik un tā jāpārdod ar tā starpniecību, taču nekāda komisijas maksa par cenu starpību nav jāmaksā, stāsta uzņēmējs.
Tomēr Kaspars atzīst, ka praksē ar šīs disciplīnas ievērošanu ne vienmēr sokas tik labi, kā gribētos. Viņš skaidro, ka galvenais iemesls esot tāds, ka zemnieks izmanto kooperatīva sniegtos pakalpojumus, piemēram, iepērk sēklas un mēslošanas līdzekļus ar pēcmaksu, kas tiek iekasēta, ražu pārdodot. Savukārt, pārdodot graudus paši, zemnieki dažreiz meklē iespēju šo atmaksu novilcināt, viņš uzskata.
«Bieži ir bijis tā, ka kooperatīva biedri zvana uz administrāciju un sūdzas par dažādām savām problēmām. Daži, šķiet, gribētu to darīt no rīta līdz vakaram, taču mums nav tik daudz resursu, lai risinātu cilvēku emocionālās spazmas. Mēs neesam psihoterapijas kabinets, bet uz kopēju ekonomisku stratēģiju balstīta organizācija.» Kaspars neslēpj, ka, attīstot kooperatīvu, nav bijis iespējams iztikt bez domstarpībām. «Tad man bieži ir jāprasa — bet kāpēc viņš pats savlaicīgi nenorēķinās ar kooperatīvu un pārdod savu ražu citur, kāpēc viņš ar savām darbībām bojā mūsu kopējo reputāciju?»
Bioloģiski — sarežģīti
Konvencionālajā lauksaimniecībā kooperatīvu ir vairāk un tie ir spēcīgāki, Kaspars atzīst. Vienu no bioloģiskās lauksaimniecības galvenajām problēmām, ka dažādu saimniecību ražām arvien būs atšķirīgi kvalitātes un citi rādītāji, Jurgensburg Agro atrisinājuši tā, ka nemeklē pircēju savai ražai, kamēr tā vēl ir uz lauka, bet tikai tad, kad tā jau atrodas kooperatīva noliktavās un tai veiktas visas nepieciešamās kvalitātes pārbaudes.
«Tas tāpēc, ka ieberzāmies. Mums bija ļoti skarbi notikumi pēdējos divos gados. Aptaujājām biedrus un, nolēmuši koncentrēties uz vienas konkrētas kultūras audzēšanu, ticot saviem zemniekiem, noslēdzām līgumu ar rūpnīcu, ka piegādāsim četrus tūkstošus tonnu,» Kaspars stāsta. «Balstoties uz to, dabūjām iemaksu. Taču bija slikts ražas gads, un apsolīto nevarējām izpildīt. Pret kooperatīvu cēla prasību par saistību neizpildi. Jautājums — ko darīt? Ko paņemt no zemniekiem, kuri neizpildīja savus līgumus?»
Pats savā saimniecībā Kaspars gan pērn pavisam atteicies no bioloģiskās lauksaimniecības un pārgājis uz konvencionālo. Viņa pamatojums — globālie ģeopolitiskie un ekonomiskie procesi ir sašūpojuši graudkopības nozari, kas īpaši jūtams tieši bioloģiski audzētas produkcijas tirgū. Liels trieciens nozarei bija Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, kā rezultātā graudu cenas uz brīdi strauji pieauga un pēc tam atkal kritās, turpretim labības audzēšanas pašizmaksa, ko veido degviela, mēslojums, enerģija, tehnika, tās rezerves daļas un citi faktori, stipri pieauga.
«Būtiski un radikāli samazinājās arī pieprasījums pēc bioloģiskās produkcijas. Kad pārtikas cenas sāka kāpt uz augšu, cilvēki vairs neskatījās, kas ir bioloģiski un kas konvencionāli audzēts. Skatījās nevis to, kas veselīgāks, bet vienkārši to, kas lētāks,» uzņēmējs stāsta. «Radās tāds paradokss, ka bioloģiski audzētā produkcija maksāja vienādā cenā vai pat lētāk par konvencionālo. Sapratu, ka audzēt bioloģisko man paliek pārāk riskanti. Tur ir lieli birokrātiski slogi, manuprāt, nav adekvāta subsīdiju politika, un šajā ļoti specifiskajā tirgū ir daudz mazāk pircēju un daudz neprognozējamākas cenu svārstības. Pieņēmu lēmumu līdz brīdim, kamēr bioloģiskais tirgus nenoregulēsies stabilā, saprotamā līmenī, pārtraukt tajā darboties.»
Paši ražos makaronus
Līdzīgi rīkoties viņš ieteicis arī citiem, taču atbalstot arī vairuma kooperatīva kolēģu lēmumu turēties tomēr pie bioloģiskās lauksaimniecības. Kaspara redzējumā kooperatīva mērķis ilgtermiņā joprojām esot radīt konkurētspējīgu produkciju arī bioloģiskajā lauksaimniecībā.
«Es gan kā kooperatīva vadītājs biedriem pateicu — čaļi, rekur ir reālā matemātika, paskatieties ekselī, cik ir subsīdiju masa, kādi ir ieņēmumi un riski, un seciniet paši! Taču visi ir lieli cilvēki,» saka Kaspars. «Patiesībā tas, ka ražojam produkciju ar atšķirīgām metodēm, ir tikai labi, jo tādējādi sadalām riskus. Tas padara mūs fleksiblus.»
Šopavasar Jurgensburg Agro Kaspara vadībā plāno spert nākamo lielo attīstības soli un sākt savas pārstrādes rūpnīcas būvniecību. Tam nepieciešamas investīcijas aptuveni desmit miljoni eiro. Jau esot apstiprināts gan finansējums, gan arī saskaņoti visi būvniecībai nepieciešamie dokumenti, lai jau martā vai aprīlī varētu sākt celtniecību. Ja viss ritēs gludi ar celtniecības termiņiem un iekārtu iegādi, to iecerēts pabeigt un nodot ekspluatācijā divu gadu laikā, saka Kaspars. Tas ir visai ambiciozs projekts, viņš atzīst, un bijis viens no pērn notikušās šķelšanās iemesliem.
«Apmēram trešdaļa kooperatīvu pameta tāpēc, ka neatbalstīja ne investīciju plānus, ne stratēģiju, ne kopējo mērķi. Bija pat tādi, kas teica — jūs taču tur shēmojat! Kāda vēl pārstrādes rūpnīca? Neviens taču tādu Latvijā līdz šim vēl nav uzbūvējis,» viņš stāsta. «Tas tiesa. Taču es viņiem saku, ka tā nav shēma un, pat ja būtu, paskatieties, ko esam jau panākuši. Kā esam sakārtojuši apgrozāmo līdzekļu apjomu, esam iegādājušies savu tehniku, izveidojuši infrastruktūru. Taču, ja viņiem ar mums nav pa ceļam, tad arī mūsu mērķis ir nevis biedru daudzums, bet gan tas, lai esošajiem būtu kopēja vīzija par pievienotās vērtības radīšanu.»
Topošajā rūpnīcā plānotas divas atsevišķas līnijas — viena bioloģiskās un viena konvencionālās lauksaimniecības produktiem, sola zemnieks. Tajā iecerēts ražot miltus, makaronus, griķus, dažādus miltu maisījumus un citus produktus, kurus pārdos ar zīmolu Jurgensburg.
Jurgensburga esot senais Zaubes nosaukums, viņš skaidro, tas vāciski nozīmē ‘Jaunpils’, un šādi tā arī dēvēta līdz 1926. gadam, kad pieņemts lēmums to pārdēvēt par Zaubi, jo viena Jaunpils jau ir Tukuma novadā. Domājot par zīmola izveidi, Kaspars nolēmis šo nosaukumu atkal celt gaismā. Tiesa, kooperatīva darbinieki ir ne tikai no Zaubes vai tās apkārtnes, bet arī no dažādiem pārsvarā Vidzemes un Latgales novadiem.
Nesen nācis pievienojies arī pirmais biedrs, kas apsaimnieko zemi Kurzemē, bet nākotnē Kaspars plāno kooperatīvā iesaistīt arī bioloģiskās lauksaimniecības ražotājus no Lietuvas.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Pārliecība un vērtības. Taču arī ekonomiskās intereses ir svarīgas. Uzskatu, ka mīlestība starp nabagiem ilgtermiņā nav iespējama.»
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Ir dažādas ikdienas problēmas, un, tās risinot, gadās pa kļūdai. Tā ir daļa no mācību procesa. Tādu vienu lielu kļūdu es nenosaukšu.»
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Vienmēr sākt ar stratēģijas izstrādi.»
Pats savā saimniecībā Kaspars Bokta pērn pavisam atteicās no bioloģiskās lauksaimniecības un pārgāja uz konvencionālo. Viņa pamatojums — globālie ģeopolitiskie un ekonomiskie procesi ir sašūpojuši graudkopības nozari, kas īpaši jūtams tieši bioloģiski audzētas produkcijas tirgū. Foto – Reinis Inkēns
Pagaidām nav neviena komentāra