Vienā laivā

Starptautiski godalgotā animācijas filma Straume sākusi savu ceļu pie skatītājiem visā Latvijā un dodas cīņā par Oskaru. Iepazīstinām ar režisora Ginta Zilbaloža radošā kuģa komandu — māksliniekiem, kuri palīdzēja notikt filmas brīnumam

Kopš Straumes spožās pirmizrādes Kannu kinofestivālā maijā un četrām Ansī animācijas festivālā iegūtajām balvām jau daudz veiksmes ūdeņu aiztecējis. Iegūtas citas starptautisku festivālu balvas dažādos kontinentos. Pat neganti prasīgajā filmu reitinga vietnē Rotten Tomatoes, kur jau publicētas dažas pirmās profesionālu kinokritiķu recenzijas, tā ieguvusi maksimālo vērtējumu — 100 punktus no 100. Turklāt Latvijas kinoekspertu komisija izlēmusi Straumi virzīt Amerikas kinoakadēmijas jeb Oskara balvas konkursam kategorijā Labākā starptautiskā filma.

Pēc nacionālās pirmizrādes 29. augustā Straumi nedēļas laikā noskatījās 15 000 skatītāju, bet skaitļi turpina augt. Tāpēc šis ir īstais brīdis, lai izstāstītu par māksliniekiem, kuri paveikuši savu it kā skatītājam neredzamo, bet vienlaikus unikālo darbu, lai taptu mūsdienu Latvijas kinematogrāfa starptautiskais veiksmes stāsts. Viņi bez šaubīšanās kāpa kapteiņa Ginta Zilbaloža laivā un bija gatavi filmai atdot savus spēkus, laiku un sirds degsmi.

Pirmo pilnmetrāžas animācijas filmu Projām (2019) Gints Zilbalodis veidoja pilnīgi viens, radot gan scenāriju, gan animāciju un skaņu celiņu. Šoreiz viņa mērķi pārsniedza viena cilvēka spēkus, tāpēc tika piesaistīts gan neatlaidīgais producents Matīss Kaža, gan starptautiska profesionāļu komanda. Kopumā filmas tapšanā piedalījās vairāk nekā 80 mākslinieku, animatoru, mūziķu un tehnisko darbinieku no Latvijas, Francijas un Beļģijas. Šoreiz stāstīsim par četriem brīnumdariem. 

Paula Bobrova veidoja dzīvnieku tēlu skices, Kristina Revziha uzbūra floras un faunas pasauli, Mārtiņš Upītis valdīja pār ūdeņiem, bet franču animators Leo Silī Pelisjē diriģēja ārvalstu animatoru komandu. Viņu stāsti pārsteidz ar uzdevumu sarežģītību, izpētes darbu un radošajiem piedzīvojumiem, kuri daudz neatpaliek no galvenā varoņa Kaķa eksistenciālajiem izaicinājumiem. Kurš gan būtu domājis, ka animācijas filmas tapšanas aizkulises var būt tik dramatiski aizraujošas?

Zvēru pavēlniece

Paula Bobrova (25) ir mācījusies datorspēļu dizainu un grafiku. Straumei viņa veidoja dzīvnieku tēlu skices. Tās gan netika zīmētas uz papīra, bet planšetdatorā ar attiecīgas programmatūras palīdzību. Tēlus jau bija uzzīmējis režisors Gints Zilbalodis, savukārt Paula viņiem piešķīra dažādas «sejas» izteiksmes, ķermeņa valodu un pozas, arī kopa spalviņas un kažokus. Piemēram, viņai bija jāattēlo izmircis kaķa kažoks, izspūris suņa kažoks vai sekretārputna spalvojums. 

Viņa zīmēja ne tikai galvenos varoņus, bet arī visus suņus, lemurus, putnus, briežus un zivis. Zīmējumos bija jāparāda arī katra tēla raksturs un attiecības ar citiem. «Augstākais mērķis bija rādīt dzīvnieku emocijas, izmantojot tikai viņu ķermeņa valodu, jo filmā netiek izrunāts neviens vārds,» stāsta Paula.

Māksliniecei šī ir pirmā pieredze animācijas kino. Taču viņa vienmēr bijusi animācijas žanra fane — pārzina klasiku, seko līdzi jaunākajām filmām, it īpaši japāņu animācijai un Studio Ghibli dibinātāja Hajao Mijadzaki daiļradei. Kad savulaik noskatījās Ginta Zilbaloža filmu Projām, bija sajūsmināta. «Nodomāju — kā es gribētu strādāt kopā ar šo jauno latviešu ģēniju! Taču tas šķita nepiepildāms sapnis, līdz kuram ir tikpat tālu kā līdz Mēnesim. Kāpēc lai Zilbalodis piedāvātu man darbu?»

Tomēr Straumes komandas mākslinieks Mārtiņš Upītis bija ievērojis Paulas profilu instagramā, kur viņa publicē savus darbus, un parādījis tos Gintam. Kad atskanēja telefona zvans un Paula saņēma uzaicinājumu tikties ar Zilbalodi, viņa pirmajā mirklī nodomāja, ka tiek izjokota. «Nespēju tam noticēt. Domāju — varbūt kāds draugs mani nes cauri. Vai tas var būt? Vai sapņi tiešām piepildās? Pati nekad nebūtu uzdrīkstējusies uzrunāt režisoru, jo man nebija pieredzes animācijas veidošanā.» Paula atzīst, ka Zilbalodis bijis izcils skolotājs, spējis kopīgo darba procesu apvienot ar prasmīgu mācīšanu.

Lai zīmētu tēlus, Paula noskatījās tūkstošiem kaķu un suņu video, pētīja šķirnes, kažoku un krāsojuma raksturīgās iezīmes, arī ķermeņa valodu un uzvedību. 

Labi, smieklīgos kaķu un suņu video skatāmies mēs daudzi. Bet vai kāds ir noskatījies simtiem lemuru video? Vai kāds ir redzējis kaut vienu kapibaras video? Šeit sākās Paulas īstie izaicinājumi, jo bija pamatīgi jāiepazīst zvēri, par kuriem zinām pavisam maz. Katram dzīvniekam filmā bija jāpiešķir maksimāla ticamība un atbilstība reālajiem prototipiem dabā. Paula apmeklēja zoodārzu, meklēja labas dokumentālās filmas, pētīja zinātnisko literatūru. «Biju pārsteigta, ka lemuri tiešām sēž jogas pozā pret sauli, it kā meditētu. Tik amizanti! Nezināju, ka lēnīgās kapibaras ir izcilas peldētājas. Bet par sekretārputna eksistenci pat nenojautu — sākumā domāju, ka tas ir izdomāts tēls.»

Grūtākais darba procesā bija sarast ar Zilbaloža vēlmi redzēt skices jau to tapšanas procesā. Mākslinieki parasti citiem rāda pabeigtus, nevis iesāktus darbus. Paulai brīžam gribējies ar savu datoru paslēpties, lai Ginta modrā acs neraugās pār plecu. «Drīz sapratu, ka viņa pieeja ir pareiza, jo netērēju laiku skicēm, kuras netiktu izmantotas vai būtu jāpārzīmē. Piemēram, kad zīmēju pavisam izmirkušu kaķi, Gints teica — stop, tas ir par traku, nepārspīlē ar slapjumu, jo tas nav garspalvains kaķis!»

Paulas lielais lepnums ir filmas logo jeb nosaukuma Straume (Flow) burtu grafiskais dizains, kas redzams gan filmā, gan līdzās galvenajam varonim Kaķim rotā Straumes krekliņus un afišas visā pasaulē.

Viņas lielā mīlestība ir krāsainās zivtiņas, starp kurām peld Kaķis un vēlāk iemācās tās ķert. Režisors Paulai uzticējis pilnīgu radošu brīvību zivtiņu radīšanā. Animācijas studijās tā esot neierasta prakse — mākslinieki parasti tiek ielikti stingros rāmjos un būtībā ir tikai izpildītāji, nevis līdzautori. Kur nu vēl jaunieši bez iepriekšējas pieredzes animācijā! Tāpēc Paula ar zivtiņām «izspēlējusies» no sirds. 

Darba procesā viņa nav redzējusi ne puspabeigtu, ne gandrīz pabeigtu filmas versiju — pirmo reizi to noskatījās pirmizrādes seansā Kannu kinofestivālā. Jutusies kā skatītāja, kura nezina, kas gaidāms. Saviļņojums bijis milzīgs. It īpaši epizodē, kurā kaķītis zem ūdens ķer zivis un pa vienai liek laivā, lai pabarotu sevi un draugus. Viena zivs, otra, trešā — visas tieši tādas, kā Paula uzzīmējusi! Gribējies sajūsmā iesaukties: «Tās visas ir manas, manas zivtiņas!»

Vai Paula gribētu piedalīties arī nākamās Ginta Zilbaloža filmas tapšanā? Viņa iesmejas: «Kas tas par jautājumu?! Protams!»

Pacietīgā dārzniece

Kristina Rezviha (27) dzimusi un augusi Tallinā. 15 gadu vecumā kopā ar vecākiem pārcēlās uz Rīgu, kur Mākslas akadēmijā ieguva bakalaura un maģistra grādu. Viņa ir profesionāla teātra scenogrāfe un kostīmu māksliniece, sadarbojusies ar Latvijas teātriem, arī pašlaik veido scenogrāfijas topošiem jauniestudējumiem. Viņu interesē dažādas mākslas izpausmes un tehnikas, arī animācija. 

«Sociālajos tīklos nejauši ieraudzīju sludinājumu, kas aicina pievienoties filmas Straume komandai. Pieteicos, aizgāju uz pārrunām un tiku pieņemta.»

Tikai pēc tam Kristina uzzināja, ka iepriekšējie filmas «dārznieki» atteikušies turpināt darbu. Kāpēc tā? Tāpēc, ka zāles un pārējās veģetācijas zīmēšana prasa ārkārtīgu pacietību un noturīgu nervu sistēmu. Tas ir nepanesami skrupulozs darbs, jo māksliniekam datorā jāstrādā ar katru atsevišķu zāles stiebriņu, lapiņu un puķīti — dienu no dienas, no desmitiem rītā līdz sešiem vakarā. To viņa arī darījusi, uz darbu līdzi ņemot savu suni, kurš kļuva par vienu no filmas suņu prototipiem — viņš ir suņu bara apaļīgais brūnītis, kas izskatās pēc pārrūgušas rauga mīklas ar daudzām miesas kroķītēm. 

Par Straumes animētās veģetācijas tapšanu Kristina stāsta: «Gints Zilbalodis filmā izmanto daudzas animācijas «kameras», un no katra skatpunkta augi izskatās citādi — mainās saules staru leņķis, gaismēnas, vēja pūsmas virziens.» Tāpēc viņa savā mākslinieces datorā katru uzzīmēto zāles stiebru apgrozījusi no visām pusēm, mainot tā izskatu atbilstoši kadra leņķim. Piemēram, no augšas filmēta pļava atšķirsies no tās, ko redz skrienošs kaķis savām acīm. Mērķis bijis ar animācijas tehnoloģiju rīkiem radīt pēc iespējas ticamāku, realitātei pietuvinātu pasauli, uz kuru raugoties, skatītājs aizmirst, ka šī daba un vide ir zīmēta datorā.

Pirms ķerties pie zīmēšanas, Kristinai bija jāizpēta flora, kas raksturīga dažādiem biotopiem: kādi augi aug upes krastos, pļavā, mežā vai jūras krastā. Viņa fotografēja dažādas vietas Latvijas dabā, pētīja enciklopēdijas. Filmas vajadzībām kopā ar režisoru Zilbalodi izveidojuši pat augu attēlu digitālo bibliotēku. Kristina dabā vākusi paraugus iedvesmas herbārijam — tajā ir gan eikalipta lapas, gan pelašķa lapiņas, āboliņš, pļavas ziedi, visādi smalki kātiņi un sīkas skujiņas.

Kā lielāko izaicinājumu Kristina min faktu, ka dabā viss aug haotiski un nekārtīgi. Animācijas filmā ticami atveidot šo dabiskumu bijis ļoti sarežģīti. Viņa īpaši pētījusi arī zemūdens floru un ūdensaugus, kas plīvo upes straumē.

Māksliniece atzīstas, ka beigās zaļā zāle rādījusies pat sapņos. Kā viņai pietika dārznieka pacietības? Izrādās, pēc pamatskolas beigšanas Kristina vēlējusies padziļināti mācīties bioloģiju, darbs ar augiem māksliniecei bijis kā nerealizēts mūža sapnis. Nu tas piepildījies negaidītā veidā ar animāciju. 

Pieredze, veidojot Straumes zaļo pasauli, Kristinu iedvesmoja arī neparastai maģistra darba tēmai — mākslas intervences memoriālajā kultūrā. Viņa piedāvā ideju pieminekļus veidot no augiem un krūmiem. «Pasaulē viss nemitīgi transformējas, mainās arī kolektīvā atmiņa. Varbūt jāveido pieminekļi no dzīva, augoša materiāla, kas var mainīt formu? Tad tie nebūtu jādemontē. Mainoties attieksmei pret vēsturiskām personībām, mēs varētu mainīt arī pieminekļus vai ļaut tiem zaudēt formu un saplūst ar parku un skvēru.»

Tāpat kā kolēģe Paula, arī Kristina filmu pirmo reizi noskatījās Kannās. Līdz tam bija tikai simtiem reižu redzējusi kadrus, kas attiecas uz viņas dārzniecību. «Pirmizrādē gandrīz visu filmu noraudāju. Tas bija tik skaisti!» viņa atceras un piebilst, ka neviens no jauno mākslinieku komandas, sākot darbu, nav spējis iztēloties Straumes lielos panākumus un balvas. Strādājuši melnām mutēm, Zilbaloža vadībā apguvuši jaunus rīkus, bet filmas nonākšana Kannu kinofestivālā animācijas debitantiem pat sapņos nav rādījusies. «Tagad domāju, ka gribētu sēdēt Straumes seansā Amerikas Kinoakadēmijas balvas jeb Oskaru skatē. Kāpēc ne? Ticu, ka tas ir iespējams,» viņa lepni piebilst.

Ūdeņu pavēlnieks

Mākslinieks Mārtiņš Upītis (38) ir absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina un vizuālās komunikācijas specialitāti, strādā par pasniedzēju Jaņa Rozentāla Mākslas skolā. Viņš ir arī datorspēļu autors, ilustrators un rada jaunas vizuālās tehnoloģijas. Savulaik Mārtiņš veidoja ilustrācijas arī žurnālam Ir.

Filmā Mārtiņš, izmantojot digitālos rīkus, veidojis ūdeni un ūdens efektus, panākot maksimālu ticamību un pietuvinātību realitātei. Tie, kuri Straumi jau noskatījušies, zina — ūdens te ir ļoti daudz, tas ir viens no filmas nozīmīgākajiem tēliem vai pat galvenajiem varoņiem. Mārtiņš neslēpj, ka darbs bijis titānisks, sākot ar vienkāršo jautājumu — cik ātri plūst straume?

Lai aprēķinātu straumes plūsmu upē, jāņem vērā upes platums, dziļums, kritums un iespējamie šķēršļi — akmeņi un ūdensaugi. Upe pēc lietavām vai pirms plūdiem atšķiras no tās, kas bijusi siltā un sausā vasarā. Kā rodas un izskatās viļņi jūrā, okeānā un līcī? Kā var aprēķināt to augstumu, kustības frekvenci? Cik daudz mēs zinām par viļņu veidiem dažādos akvatorijos un laikapstākļos? Viļņu veidošanās atkarīga no ūdens dziļuma, blīvuma, vēja un sarežģīta fizikāla algoritma. Starp citu, izrādās, ka priekšstats par slaveno «devīto» vilni kā lielāko ir tikai mīts, jo tikpat labi piektais vilnis var būt lielākais. Ir apaļi viļņi, gari viļņi, īsi un asi, arī krusteniski.

Lai to visu noskaidrotu un filmā atainotu, Mārtiņš pievērsās fizikas pašmācībai. Pētīja tik daudz zinātnisko publikāciju un citu materiālu, ka puspajokam atzīst — varētu uzrakstīt augstskolas diplomdarbu par ūdens fizikas tēmu. Apguva gan jaunākos pētījumus, gan pieķērās seniem avotiem — 17. gadsimta beigu un 18. gadsimta Eiropas jūrniecības zinātnei, kas tikai sāka nopietni analizēt viļņu sarežģītās likumsakarības. «Tie ir pētījumi un pieraksti, kas tapuši neilgi pēc tam, kad nomira baznīcas vajātais fiziķis un astronoms Galileo Galilejs, kurš definēja inerces likumu un radīja modernā teleskopa prototipu,» stāsta Mārtiņš.

Darba gaitā filmējis un fotografējis visus iespējamos ūdeņus dažādās valstīs: upes, ezerus, Baltijas jūru, okeānus. Pētījis, kā veidojas putas, vilnim iznākot krastā, jo tas atkarīgs no virsmas, ar ko vilnis saskaras, — vai tie ir oļi, smiltis vai akmeņi. 

Nākamais pētījums bija par apļiem un virmošanu, kas rodas, ūdenī iekrītot lietus lāsei, kādam priekšmetam vai dzīvai būtnei. Piemēram, ja lietus lāse vai kaķis iekrīt mierīgā un siltā lagūnā, apļi veidosies citādi nekā atklātā jūrā.

Lasītāju sirdsmieram Mārtiņš Upītis apliecina, ka savu eksperimentu gaitā ūdenī nav iemetis nevienu kaķi.

Tomēr arī šeit nebeidzas pētījumi. Mārtiņš skaidro: «Man bija pamatīgi jāizzina arī ūdens caurspīdība, gaismas daudzums zem ūdens dažādos dziļumos un laikapstākļos. Pareizi jāatveido ūdens kustība un virpulis, kas turpinās arī dziļumā, kad kaķis ieniris pēc zivtiņas vai iekritis vētrainā jūras dzelmē. Man bija jāzina, kādu «asti» dzīvnieku vadītā laiviņa pēc sevis atstāj katrā ūdenī, kā veidojas visi atspulgi, jebkāda virmošana un gaismēnu spēles.»

Lai visu izpētīto attēlotu, Mārtiņš Upītis speciāli šai filmai ir radījis pilnīgi jaunu programmatūru jeb digitālo rīku, kāda līdz šim nav bijis. Tas ir milzīgs sasniegums radošajā industrijā. Pats šo programmatūru izmantoja Straumē un tagad patentējis, tā jau pieejama animatoriem un spēlfilmu specefektu veidotājiem visā pasaulē un radījusi lielu interesi.

Upītis stāsta, ka filmu mākslinieki izmantojuši dažādas programmatūras, taču tās nav bijušas universālas. Piemēram, rīki, ko izmantoja ūdens efektu veidošanai ikoniskajā Džeimsa Kamerona filmā Titāniks, daļēji tikuši padarīti slepeni un vienlaikus nav derīgi citām filmām. Tāpat arī filmas Avatars ūdens efektu programmatūra nav izmantojama citur, jo radīta ļoti specifiskam žanram un nolūkiem. Mārtiņa veidotais rīks ir universāls un piedāvā visplašākās izmantošanas iespējas. Iespējams, mēs drīzumā varēsim lepoties ne tikai ar Straumes panākumiem, bet arī ar pasaulē pieprasītu radošo inovāciju.

Vienīgā neraža, ka Mārtiņam, kuram kopš bērnības patīk atpūsties pie ūdens, spēja vienkārši baudīt šo prieku ir mazliet samaitāta. Viņš joprojām raugās uz ūdeņiem kā izpētes objektu, turpina fotografēt un pierakstīt vērojumus. Cer, ka ar laiku tas pāries un varēs uznirt virspusē kā normāls, parasts atpūtnieks.

Taču viņš neizsakāmi lepojas ar savu un visas komandas darbu. Un tic, ka latviešu animācijas panākumu turpinājums sekos. «Mēs tikai sākam!»

Mārtiņa tālrunī glabājas daudzi paša filmēti video ar dažādiem ūdeņiem, kas kļuva par iedvesmu īpašo videoefektu atainošanai

Laimīgs diriģents

Straumes tapšanā bija iesaistīti ne tikai latviešu mākslinieki, bet arī liels pulks franču un beļģu animatoru (animatori tēlus «kustina» jeb atdzīvina kustībā). Francūzis Leo Silī Pelisjērs (38) bija neaizstājams animatoru orķestra diriģents. Turklāt viņam šī bija debija kā animācijas režisoram. Leo atzīst, ka tā bijusi līdz šim skaistākā pieredze karjerā: «Darbs ar Gintu Zilbalodi un Latvijas mākslinieku komandu mani pārsteidza — tas bija iedvesmojoši, kā radošuma sprādziens! Jūs, latvieši, esat vienkārši fantastiski. Ļoti gribētu turpināt sadarbību ar Gintu un viņa komandu, pat būtu gatavs braukt strādāt uz Latviju.»

Leo uzsver, ka Straume bijusi īpaša pieredze ne tikai viņam, bet arī pārējai franču animatoru komandai. Vairums pirmo reizi saskārušies ar tik «gariem kadriem», kas it kā nofilmēti vienā elpas vilcienā, un tik sarežģītu animācijas kameras darbu. Līdzīgi Mārtiņam Upītim, arī viņam nācies meklēt un pašam pielāgot vai pat radīt jaunus rīkus, lai īstenotu Zilbaloža redzējumu un atainotu dzīvnieku kustības tā, it kā strādātu pie dokumentālās filmas. 

Īpaši sarežģīta izrādījusies 6606 kadrus gara epizode, kurā Kaķis slīkst, viņu izglābj valis, tad no ūdens izvelk sekretārputns un no gaisa nomet atpakaļ uz laivas klāja. Kopā ar vēl sešiem animatoriem un vienu tehnisko darbinieku pie šīs epizodes strādājuši līdz pat filmas pabeigšanas brīdim.

Leo stāsta, ka darba procesā nav domājis par iespējamiem filmas panākumiem, taču pirmās skatītāju reakcijas testa grupās jau likušas par to aizdomāties. «Bažas radīja fakts, ka filma ir bez dialogiem un teksta — vai cilvēki to pieņems? Kad Kannu festivāla pirmizrādē piedzīvoju izmeklētās, prasīgās publikas ovācijas, biju ļoti laimīgs, jo sapratu — esam radījuši ko īpašu. Gints Zilbalodis to ir pelnījis, mēs visi esam to pelnījuši.»

Leo Pelisjē darba procesā daudz filmējis savu kaķi, lai pēc iespējas reālāk animētu galvenā varoņa kustības. Viņš joprojām nav «izgājis» no filmas veidošanas prāta stāvokļa un it visur pievērš īpašu uzmanību dzīvniekiem, to uzvedībai. Šādu nodošanos projektam viņš līdz šim neesot piedzīvojis. «Ja būs vēl otra iespēja strādāt ar Gintu, atskriešu uz Latviju kaut ar kājām,» viņš sirsnīgi pajoko.