Ticot uzvarai.* Benksija kaimiņš

Daudzdzīvokļu ēka no Kijivas netālajā Horenkā ir gan vēl viena Krievijas pastrādāto kara noziegumu liecība, gan slavena mākslinieka «audekls»

Divus gadus pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma sākuma Kijivas apgabala Horenkas ciemata Sadova ielā joprojām ir redzamas kara noziegumu liecības — daudzdzīvokļu mājā izrauts pamatīgs robs. Trešā stāvā kreisajā pusē pie kādas virtuves sienas joprojām turas skapītis, kurā bijušais saimnieks salicis burciņas ar konservējumiem. Savukārt pirmajā stāvā uzmanību piesaista iestiklota glezna ar bārdainu vīrieti vannā.

«Šo gleznu zīmējis britu mākslinieks Benksijs. Esmu viņa kaimiņš!» ar smaidu un pat lepnumu stāsta pie mājas sastaptais 46 gadus vecais Serhijs Demčenko, kas nodarbojas ar dzīvokļu remontēšanu. Arī viņa dzīvoklis atrodas pirmajā stāvā. Kad krievi trāpīja piecstāvu ēkai, viņš ar sievu grūtnieci un deviņus gadus veco dēlu slēpās pagrabā.

2022. gada 24. februāra rītā Serhijs kļuva par aculiecinieku tam, kā krievi centās ieņemt Hostomeļas lidostu — vīrietis lidlauku var redzēt pa saviem logiem. Kad tur mēģināja nolaisties krievu desantnieki, dažas kaimiņu ģimenes nolēma doties prom, bet pārējie cerēja, ka kauja drīz beigsies.

«Neviens mūs nebija brīdinājis, ka šeit ieradīsies arī 80 kilometrus garš smagās tehnikas konvojs no Baltkrievijas puses. Domājām, ka viņi mūs tikai iebiedēs ar raķetēm un nomierināsies,» stāsta Serhijs. «Bet kad 25. februāra rītā šī kolonna mēģināja šķērsot tiltu pār Irpiņas upi, mēs sapratām, ka briest lielas nepatikšanas. Par laimi, mūsu armija kolonnas priekšgalu sadragāja kopā ar visu tiltu. No vēstures stundām skolā atcerējos, ka arī vāciešiem 1941. gadā te neizdevās šķērsot upi, un sapratu, ka rusņa līdz mūsu mājām tomēr netiks. Tāpēc palikām dzimtajās sienās līdz brīdim, kad tās burtiski tika sadragātas.»

Serhija ģimene jau laikus bija atradusi patvērumu kaimiņu pagrabā. Viņa sievai grūtniecei tā bija vieglāk, lai nebūtu jāskrien uz patvērumu katru reizi, kad atskan gaisa trauksme. Savukārt dēlam patika gulēt guļammaisā, jo viņš gatavojās vasarā plānotajam pārgājienam. Pārtika no konserviem un pagrabā glabātajiem dārzeņiem. Tobrīd Serhijs ar rūgtumu atcerējās vecvecāku stāstus par Otrā pasaules kara laikiem — kā viņiem trūcis svaigas maizes. Kad marta sākumā kādam kaimiņam, kurš strādāja maiznīcā, brīnumainā kārtā izdevās atnest 14 maizes klaipus, pagrabā patvērumu radušajiem cilvēkiem tie bija īsti svētki.

Krievu raķete daudzdzīvokļu mājā trāpīja 8. martā. Ieņēmuši Hostomeļas lidostu, krievi centās izlauzties tālāk, lai sasniegtu nepilnu 10 km attālumā esošo Kijivas pilsētas robežu, taču ukraiņu spēki izrādīja sīvu pretestību. Okupanti arvien biežāk sāka izmantot mīnmetējus Grad. Tieši tāds lādiņš trāpīja Serhija mājai. Par laimi, visi kaimiņi tobrīd atradās pagrabā un izdzīvoja. Taču šis trieciens bija pēdējais piliens viņu pacietībai — atguvušies no sākotnējā šoka, mājas iedzīvotāji tajā pašā dienā to pameta.

Serhijs savu ģimeni aizveda pie radiem Žitomiras apgabalā, tālāk no apdraudētās galvaspilsētas. Taču, tiklīdz kļuva zināms, ka Kijivas apgabals ir atbrīvots, viņš tūlīt pat sēdās pie stūres un atgriezās Horenkā. 10. aprīlī pirmo reizi atkal iegāja savā dzīvoklī — virtuve un vannasistaba bija sagrauta, virs tām pletās skaidras debesis. Pārējās  telpas bija cietušas mazāk, Serhijam pat izdevās atrast ģimenes fotogrāfijas. Bet vairāk par visu vīrietis meklēja savu 12 gadus veco kaķi Marsiku, kurš bija izbēdzis no pagraba smagās apšaudes laikā. Ieraudzījis saimnieku, izkāmējušais runcis ar stikla lausku savainotām ķepām ielēca Serhija rokās. «Kad es viņu atvedu pie radiem, visi raudāja. Viņš mani bija gaidījis!» asarām acīs atceras vīrietis.

2022. gada vēlā pavasarī Demčenko ģimene vispirms atgriezās Kijivā, pēc tam — Hostomeļā, kur pagaidu mājokli palīdzēja atrast brāļadēls. 10. jūnijā piedzima vēl viena Serhija laime — meita Halinka.

Pirmā komisija, kas novērtēja sabombardētās daudzdzīvokļu mājas stāvokli, nolēma, ka tā ir jānojauc. Taču Serhijs kā profesionāls celtnieks pats izvērtēja pamatu, pagrabu un dzelzsbetona bloku stāvokli un pierādīja, ka ēku ir iespējams atjaunot. Nākamā komisija atzina to par piemērotu kapitālajam remontam. Rekonstrukciju uzņēmās Starptautiskā Migrācijas organizācija, naudu apsolīja ziedot kāda Vācijas banka, taču iedzīvotāji ilgāk nekā gadu gaidīja visu birokrātisko procedūru noslēgumu. Tagad Sadova ielas ļaudis cenšas saņemt valsts finansējumu.

Britu mākslinieka Benksija (Banksy) atstātā sienu gleznojuma dēļ nams ir kļuvis slavens. Serhijam paveicās pat divreiz klātienē satikt noslēpumaino un savu identitāti slēpjošo mākslinieku — 2022. gada decembrī un 2023. gada maijā, kad Benksijs ieradās Horenkā un mielojās ar vietējo cilvēku piedāvāto boršču. Serhijs apraksta Benksiju kā adekvātu, draudzīgu cilvēku «bez nimba uz galvas». Vienīgais, ko mākslinieks lūdzis ar tulka starpniecību, — nefotografēt viņu, un atteicies dot autogrāfu. Plānots, ka mājas renovācijas laikā sienu ar Benksija zīmējumu izgriezīs un uzstādīs kā piemiņas vietu Irpiņas parkā.

Par spīti šausmām, ko Serhijs piedzīvoja 2022. gadā, viņš joprojām ir pozitīvi noskaņots un enerģisks cilvēks. Zina, ka visas lielākās bagātības var viegli ietilpināt vienā mugursomā, jo galvenais dzīvē ir paši tuvākie cilvēki, kaķis un dēla mīļākā rotaļlieta. Tāpēc viņš ir pārliecināts, ka tiks pārvarēta visa birokrātija, lai māju beidzot varētu sākt atjaunot.

«Esmu šeit dzimis, šeit uzauga mans vecākais dēls. Šajos pakalnos un krūmos viņam vienmēr patika spēlēties ar draugiem. Kāpēc man no tā vajadzētu atteikties? Mana nostāja ir stingra: es gribu šeit dzīvot, te ir apglabāti mani vecāki. Un nevienam krievam nav tiesību mani no šejienes izdzīt,» saka Serhijs.

* Rakstu sērija Ticot uzvarai pieejama brīvpieejā, pateicoties AS Latvijas Finieris atbalstam. #KopāParUkrainu