Putekļus notraucot

Mazzināmais Roberts Ivanovs bija Raiņa palīgs un draugs

Ja vēsture nav pierakstīta, tā neeksistē. Un vai ir savādāk, ja nav pierakstīts kāda cilvēka dzīvesstāsts, lai kas viņš arī būtu?

Vērtīga fotodokumenta dāvinājums Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam Satversmes sapulces sasaukšanas simtgadē, kas apritēja šī gada 1. maijā, vēsturnieku uzmanības fokusā pēkšņi izvirzīja nepelnīti piemirsto tautsaimnieku sociāldemokrātu Robertu Ivanovu (1883—1954). Vīru, kurš pagājušā gadsimta 20. un 30. gados ieņēma augstus valsts amatus: bija Latvijas Republikas Satversmes sapulces sekretārs, vēlāk — valsts kontolieris. Divreiz tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Atteikdamies kalpot Ulmaņa autoritārajam režīmam, pēc paša vēlēšanās iesniedza atlūgumu un pameta valsts darbu. Padomju okupācijas laikā bija persona non grata. Lai paglābtos no represijām, līdz pat mūža pēdējai dienai slēpās pagrīdē.

Tas arī gandrīz viss, kas par Robertu Ivanovu atrodams izziņas literatūrā un interneta resursos. Skops, bezkaislīgs faktu uzskaitījums, kas ieskicē tik vien kā jēgpilnas, ar lielu atdevi Latvijai nodzīvotas dzīves ārējo čaulu. Ilggadējā valsts darbinieka individualitātes patiesību šie skopie dati neatklāj, nemaz nerunājot par tās sasaistīšanu ar patiesību par mums visiem šeit un tagad.

Vai Roberta Ivanova mazmazdēla Egīla Grasmaņa uzjundītā publiskā interese par savu priekšteci pamudinās vēsturniekus pievērsties viņa biogrāfijas pamatīgai izzināšanai, vai varbūt ierosinās kāda radošās inteliģences pārstāvja iztēli, rādīs laiks. Taču literatūrpētniecībai bijušā Satversmes sapulces rakstveža vēl neuzrakstītajam dzīvesstāstam ir ko piedāvāt jau tagad. Un tā tas ir tādēļ, ka Roberts Ivanovs bija Raiņa draugs. «Vecs un patiess draugs», kā dzejnieks viņu kādā vēstulē nodēvējis jau pēc divarpus gadu (ne)ilgas personiskas saskarsmes.

Sākot ar Uguns un nakts autora Šveices trimdas (1906—1920) vidusposmu, Ivanova vārds atkal un atkal pavīd gan Kastaņolas «tālumnieka» dienasgrāmatās un dienas hronikās, gan Raiņa un Aspazijas korespondencē. Turklāt viņu privātā arhīva mazāk zināmā, tajā skaitā arī līdz šim nepublicētā daļa (piemēram, Roberta Ivanova, kā arī vairāku citu personu vēstules dzejniekpārim), no vienas puses, satur vērtīgu informāciju par «pretrunīgā ģēnija» Raiņa dzīvi un darbu dienvidu trimdā; no otras puses, dokumentē arī svarīgas, līdz šim neizzinātas Roberta Ivanova dzīves peripetijas, pirmām kārtām — politiskajā emigrācijā Šveicē un Vācijā pieredzēto. Un vēl — šī vēstuļu apmaiņa ļauj izsekot joprojām nepilnīgi izgaismotajai priekšspēlei, kura ievadīja Raiņa un Aspazijas leģendāro atgriešanos dzimtenē 1920. gadā

Pavisam nesen, 10. aprīlī, apritēja arī šī ievērojamā vēsturiskā notikuma simtā gadskārta, kas atšķirībā no Satversmes sapulces sasaukšanas simtās jubilejas pagāja plašsaziņas līdzekļu tikpat kā neievērota. Vai attaisnojami? Pajautāsim latviešu lielā dzejniekpāra — «brīvās Latves simbola» — atgriešanās aculieciniekam Edvartam Virzam, kurš, kā liekas, precīzāk par jebkuru citu preses apskatnieku uztvēris un spējis verbalizēt šī vienreizējā mirkļa pārlaicīgumu: «Pa visiem gadu simtiem ilgo pastāvēšanas laiku Rīga ir redzējusi daudzus triumfus. Viņa ir uzgavilējusi valdniekiem, karavadoņiem, pilsētu un zemju iekarotājiem un daudzām citām galvām, uz kuru pierēm degusi no citurienes patapināta gaisma. Vakar pirmo reizi Rīga uzgavilēja garīgam pārākumam. Šis triumfs, ar kādu viņa sagaidīja savus dzejniekus Raini un Aspaziju, pārspēja pēc savas sirsnības, entuziasma un lieliskuma visus citus svētku brīžus, kādi viņā notikuši.»

Kāds Edvarta Virzas teiktajam sakars ar šīs publikācijas pamattēmu? Vistiešākais. Raiņa un Aspazijas sagaidīšanas komitejas pirmā persona, uz kuras pleciem un sirdsapziņas gūlās atbildība par grandiozās tautas manifestācijas izdošanos, bija Roberts Ivanovs. Vīrs, kuram jau vistuvākajā nākotnē bija lemta nozīmīga loma jaunās Latvijas valsts pamatu izveidē un nostiprināšanā. Vai piedzīvosim citu, piemērotāku brīdi putekļu notraukšanai no Roberta Ivanova vārda kā patlaban, divu vēsturiski nozīmīgu, ar viņa vārdu jo cieši saistītu notikumu simtgades situācijā?

Kas viņi bija, kad sastapās tālu no dzimtenes — klasiskajā trimdinieku patvēruma zemē Šveicē? Rainis un Aspazija — tautā populāri dzejnieki, revolucionārie romantiķi. Jauno brīvestības laiku ieskandinātāji. Cīņā saucēji. Iedvesmotāji. Roberts Ivanovs — jauns sociāldemokrāts. 1905. gada mītiņu un demonstrāciju laika auklējums. Trūcīgs students. Tāpat kā Rainis un Aspazija — dzimteni zaudējis politisks bēglis bez mājām un drošām nākotnes izredzēm. Pazīstams tikai šaurā studiju biedru un Šveices tautiešu lokā.

Ar sociālisma idejām centīgais, zinātkārais Zemgales puisis — Mītavas (t. i., Jelgavas) reālģimnāzijas absolvents — īsti bija aizrāvies, domājams, tikai pēc ierašanās Rīgā un iestāšanās Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātē. Revolūcija viņu bija ierāvusi sevī tieši no augstskolas sola. Par to, kādas bija un kā izpaudās Roberta Ivanova politiskās apgrēcības pret impērijas iekārtu Piektajā gadā, jājautā vēsturniekiem. Bruņotās sadursmēs ar varas pārstāvjiem? Teroristiskās akcijās? Vandalismā? Maz ticams. Drīzāk līdzdalībā sarkankarogotajos mītiņos un proklamāciju izplatīšanā.

Revolūcijas apspiešanai impērijas rietumu guberņās sākoties, Ivanovs, segvārdā Rubis, iekļuva pirmajā «piektgadnieku» emigrācijas vilnī. Šķērsojis Atlantijas okeānu, viņš nonāca vienā no lielākajiem jaunā kontinenta latviešu centriem — Filadelfijā. Tā kā puisim labi klausīja rakstāmspalva, vietējās tautiešu kopienas dzīvē viņš iekļāvās un reizē droši vien arī maizi pelnīja kā laikraksta Strādnieku Avīze korespondents. Taču jau pēc pusgada Rubis atgriezās Eiropā. Domājams, ka Šveice viņu pievilināja ne tikai ar tās brīvo, demokrātisko gaisotni, bet arī ar piedāvātajām izglītošanās iespējām.

1906. gada rudenī Ivanovs vienlaikus tika uzņemts gan Cīrihes Universitātes Juridiskajā, gan Tautsaimniecības un tirgzinību fakultātē. Acīmredzot ap to pašu laiku viņš pievienojās arī Latviešu Sociāldemokrātiskās partijas Cīrihes sekcijai un turpināja meklēt savu īsto vietu «kustībā».

Autentiskām liecībām trūkstot, grūti apjaust, cik spoži ceļā uz savas nākotnes profesijas galīgo izvēli Robertu Ivanovu apspīdēja augstu garīgu, sabiedrisku vai nacionālu ideālu gaisma. Tā vai citādi, ar laiku viņš nolēma kļūt par tautsaimnieku, ne juristu. Pēc dabas Rubis šai lietišķajai darbības nozarei bija kā radīts. Disciplinēts. Nosvērts. Akurāts. Organizēts.

Pārvarēt dienišķo eksistenciālo likstu spiedienu jaunajam cilvēkam droši vien palīdzēja Zemgales laukos — Bēnes pusē — aizvadītās zēnības rūdījums. Kad klājās īpaši grūti, noturēties virs ūdens viņam palīdzēja draugs. Labs un uzticams draugs ģeologa Emīla Skubiķa personā. Šķietami nesaderīgāku pāri kā Ivanovs un Skubiķis gan bija grūti iedomāties. Viens — vēl pazaļš, dzīves neapbružāts jauneklis, otrs — vīrs brieduma gados ar raibām peripetijām bagātu politiskā disidenta un kospiratora biogrāfiju. Pirmais — kā liekas, pati savaldība un apdomība, otrais — apkārtstaigājošs «vētras motors» ar revolucionāru mentalitāti vispārākajā pakāpē. Rubis — sociāldemokrāts, Skubiķis, segvārdā Eka jeb Ekus, sociālrevolucionārs, Latviešu sociādemokrātu savienības biedrs. Viņa rosīgajās smadzenēs radikāli politiski ierosinājumi (Eka bija viens no nedaudzajiem, kurš jau 19 gadsimta beigās bija iededzies par latviešu autonomijas ideju) jaucās juku jukām ar tālu un pārdrošu ģeoloģisku ekspedīciju plāniem.

Cīrihes latviešu kopienas sastāvējušajos ūdeņos Eka mēdza iebrāzties kā taifūns, kā gļēvuļu un neizlēmīgo bieds, turklāt viņa argumenti savu politisko uzskatu un goda principu aizstāvībai bija ne tikai dzelkšņaini trāpīgs vārds, bet arī sripra un smaga dūre. Piemēram, saglabājušās ziņas par kādu sekcijas 1911. gada janvāra sēdi, pēc kuras Skubiķis bija pamatīgi iezolējis pāris latvju anarhistus, kurus uzskatīja par traniem — revolucionāriem parazītiem. «Trenē un stiprini muskuļus, jo ar vārdiem vien še vairs netiek galā,» Skubiķis — laikam gan bez īpašiem panākumiem — skubināja arī miermīlīgo Robertu.

Gan Eka, gan arī Rubis, ilgstošā prombūtnē no revolūcijas atplūdu smagi piemeklētās dzimtenes atrazdamies, bija saglabājuši ciešu garīgu un emocionālu saikni ar to. Draugi regulāri lasīja latviešu laikrakstus, ar skatu uz cerīgāku nākotni diskutēja par sabiedriskās un politiskās dzīves aktuālajām norisēm abos Daugavas krastos, dzīvoja līdzi mājās palikušo tuvinieku un draugu likteņiem. Visā, kas skāra latviskās vērtības — valodu, nacionālo kultūru, literatūru, teātri — lielākā autoritāte Ekam un Rubim bija kopīga — Rainis.

Roberts droši vien nedaudz apskauda Emīlu par to, ka viņš, kā jau bijušais jaunstrāvnieks, dzejnieku kopš 19 gadsimta 90. gadiem pazina personiski un samērā regulāri sarakstījās ar viņu arī emigrācijā. (Zināmas atšķirības abu politiskajos uzskatos nekļuva par klupšanas akmeni Raiņa un Skubiķa attiecībās. Ja tu biji krietns, uzticams cilvēks un pret dzejnieku izturējies ar neviltotu sirsnību, tad neatkarīgi no taviem uzskatiem un šķiriskās vai partijiskās piederības arī no Raiņa puses tev bija garantēta tāda pati attieksme.)

Rubim nācās krietni paciesties, līdz beidzot — 1911. gada janvārī — pie vēstuļu kontakta ar Raini tika arī viņš. Un diez vai tā būtu noticis bez tiešas Skubiķa iejaukšanās. Eka jau Dienas Lapas laikā bija pārliecinājies, cik svarīga Rainim, tolaik vēl Jānim Pliekšānam, bija sajūta, ka viņš ir informēts par visu jauno un nozīmīgo, kas notiek plašajā pasaulē. Un šī sajūta nebija uzturama citādi, kā vien ik dienas apgūstot milzīgu apjomu laikrakstu informācijas vairākās valodās, kas prasīja ārkārtīgi lielu laika un enerģijas patēriņu. Kādēļ neparūpēties, lai vismaz daļēji noņemtu no Raiņa pleciem šo nastu? Viņš, revolūcijas garīgais līderis, kopš Tālu noskaņu zilā vakarā iznākšanas latviešu sabiedrībai bija kļuvis nozīmīgs arī kā talantīgs dzejnieks. Lūk, kur visnotaļ piemērots uzdevums tādam kārtīgam un pedantiskam puisim kā Rubis, kurš taču regulāri atlasa, sistematizē un krāj vērtīgāko rakstu izgriezumus gan no starptautiskās preses, gan dzimtenes laikrakstiem. «Ja avīzēs būs kaut kas, kas priekš jums (domāti Rainis un Aspazija. — G. G.) būtu noderīgs, Ivanovs piesūtīs,» Skubiķis aizlika vārdu par Rubi arī 1911. gada janvārī, kārtējā ārzemju braucienā dodoties.

Un tā — no pieticīgas studenta mājvietas Cīrihes Zonneggasē (Sonneggasse) uz dzejniekpāra tikpat pieticīgo dzīvokli villā Stella d’Oro Kastaņolas ciemā pie Lugānas ezera sāka ceļot rūpīgi sasaiņotas bandroles ar avīžu materiāliem. Un tas jau bija kas vairāk par autogrāfa pievienošanu uz dzejniekpārim adresētām kolektīvām apsveikuma kartiņām svētkos vai kādos īpašos gadījumos, kā Ivanovs aizvien bija darījis agrāk.

Entuziasma pieplūdums, kuru Robertā izraisīja cienītā un apbrīnotā dzejnieka skopās, konvenciāli rezervētā stilā ieturētās pateicības rindas par viņa sūtījumiem, drīz vien atrada izpausmi jaunās «rainiski sabiedriskās» aktivitātēs. Tā, apsverot idejas, kā Cīrihes sekcijā 1911. gadā būtu atzīmējams 1. maijs — Starptautiskā Strādnieku solidaritātes diena —, pēc Rubja iniciatīvas tika nolemts sarīkot «pamatšķiras dzejniekam» veltītu vakaru. Ivanovs pats tam gatavojās ar sevišķu nopietnību: programmas pamatdaļā tika iekļauts viņa referāts «J. Rainis, dzīves un darba raksturojums». Lai īpaši iepriecinātu Kastaņolas savrupnieku, Rubis turklāt vēl sarūpēja un nosūtīja dzejniekam arī adresi ar vakara dalībnieku parakstiem.

Vasaras sākumā Skubiķis no Raiņa negaidīti saņēma teju vai izmisīgu SOS signālu: «Palīdzi, draugs!» Izrādās, ka hronisku kaišu nomocītā Aspazija, kura slikti panesa Lugānas ezera piekrastes karsto un mitro klimatu, beidzot bija gatava uzsākt nopietnu dziedināšanās kursu Cīrihē, un nedaudz vēlāk, pēc steidzama darba pabeigšanas, uz pāris atslodzes mēnešiem viņai pievienoties bija nodomājis arī Rainis. Taču ne vienam, ne otram nebija derīgu dokumentu kuri atbilstu stingrajām prasībām, kādas šajā ziņā tika izvirzītas Ziemeļšveicē. (Jāatgādina, ka Aizalpu republikā abi kastaņolieši uzturējās ar svešu — Amālijas Herkiras un Artura Nagliņa — identitāti, turklāt bija gaužām neizdevušies kospiratori.)

Apsviedīgais Skubiķis ar saviem plašajiem sakariem kā Šveices, tā arī raiba spektra emigrācijas aprindās bija īstais vīrs, pie kura vērsties kutelīgajā dokumentu jautājumā. Gluži pirmoreiz ar pīpi uz jumta dažādās pagrīdes būšanās acīmredzot nebija arī Rubis — prasmīgs ķīmiķis un fotogrāfs amatieris vienā personā. Lai izvairītos no liktenīgām kļūmēm, Eka uzskatīja, ka viņam iepriekš Rainis jāsastop klātienē, un, jau ieplānojis Kastaņolas apmeklējumu, dzejniekam no Cīrihes ziņoja: «Patlaban pārrunājam ar Rubi šito lietu. Tā kā tu visai īsi raksti p[asu] lietā, tad mums nava viss «klārs». Ja A[spazija] domātu še uzturēties vienīgi dažus mēnešus, tad tai nevajaga ne pases, ne galvenieku. Nokārtotu to lietu caur Kantonālās tiesu un policijas direkcijas sekretāru, kas man labs paziņa.

Kamdēļ īsti sadalīt p[ases], ja jūs tikai uz īsāku laiku dzīvotu katrs savrup? Caur to iznāktu divkārt izd[evumi]. — Kas tā ir par p[asi], kas tev iedota? Ja tā nav jau reiz mazgāta, tad mēs ar Rubi to «pārstrādātu». P[asu] grām[atas] momentāni še nava dabūnamas. Bet, ceru, ka tomēr izdosies kādu sadzīt (t. i., tādā gad[ījumā], ja jums iedotā nederētu). Vissliktākā gad[ījumā] varētu apgādāt galveniekus (Tessinas (toponīma Ticino vācu versija — G. G.) kantonā. Ergo, atraksti mums drusku sīkāki un atsūti arī min[ēto] p[asi]. Par visu citu — mutiski.»

Kādā veidā šī pirmā dzejniekpārim nepieciešamo dokumentu izkārtošanas operācija beigu beigās tika īstenota, rakstīti avoti klusē. Taču aptuveni tas nojaušams pēc Skubiķa ziņojuma Rainim pusotru gadu vēlāk, kad viņa un Aspazijas pasu problēma aktualizējās no jauna: «Tā, mīļais, nu man ir rokā gluži jauna grāmatiņa. Tūliņ sūtīšu izaviču (resp., krievu — G. G.) sūtnim, lai uzspiež savu štempeli.. Tikko saņemšu to atpakaļ, būs kristības. Ergo, nāk[amajā] ned[ēļā] tu būsi «viens riktīgs cilēks».»

Tā vai citādi abus dzejniekus par «riktīgiem cilēkiem» Šveices varas iestāžu acīs Eka un Rubis bija padarījuši jau 1911. gada vasarā, un septembra beigās, noskaņojusies uz ilgstošu uzturēšanos viņas sirdij tīkamajā Cīrihē, Aspazija bija klāt. Tiklīdz šis teju sensacionālais jaunums kļuva zināms pilsētas latviešu «kolonistiem», pie atbraucējas mitekļa durvīm dr. Betijas Farbšteinas (Betty Farbstein) «cilvēka atjaunošanas iestādes» pajumtē Turnerštrāsē 22 atskanēja klauvējiens pēc klauvējiena. Gribētāju apliecināt savu sajūsmu par dumpinieciskā Sidraba šķidrauta autores ierašanos Cīrihes emigrantu vidē netrūka. Paši pirmie Aspazijas apmeklētāji bija Skubiķis ar Ivanovu, kurš slavenībai tika stādīts priekšā atbilstoši sadzīves diplomātijas etiķetes augstākajām prasībām. Aprakstot šo tikšanos vēstulē Rainim, Aspazija neaizmirsa pieminēt sarkano rožu buķeti, kuru abi viesi viņai bija pasnieguši. (Dāmu, tajā skaitā arī dzejnieču, aplidošanas mākslā Rubim no iznesīgā drauga bija, ko pamācīties…)

Atbraucējai Ivanovs, viņas redzējumā «pieticīgs, ļoti sirsnīgs cilvēciņš», bija iepaticies uzreiz. Aspazija zināja, ka vīram viņas rekomendācija ir svarīga: dzejnieks ar Rubi neklātienē nesen bija noslēdzis vienošanos, ka cīrihietis pārrakstīs uz rakstāmmašīnas Raiņa jaunās lugas, pagaidām vēl nepabeigtā Induļa un Ārijas, manuskriptu (Ivanovs tobrīd, domājams, jau bija absolvējis universitāti un, kamēr meklēja darbu savā specialitātē, šim uzdevumam varēja atvēlēt neierobežotu laika limitu).

Bez prasmīga asistenta ar labām mašīnrakstīšanas iemaņām, kurš spētu reizē sagatavot vairākus lugas teksta eksemplārus, šajā reizē dzejnieks nekādi nevarēja iztikt. Darbs jau tā bija pamatīgi iekavējies, un Induļa un Ārijasmanuskriptu no viņa vienlīdz nepacietīgi gaidīja gan izdevējs Ansis Gulbis Pēterburgā, gan Jaunais Rīgas teātris (ņemot vērā Uguns un nakts pirmiestudējuma spožos panākumus, tādi paši tika prognozēti arī Raiņa apsolītās «jaunības traģēdijas» uzvedumam).

Taču lugas pabeigšana dzejniekam negribēja sekmēties. Viņš vēl jutās kā no sliedēm izsists Aspazijas aizbraukšanas un tās izraisīto sadzīvisko pārkārtojumu dēļ, kad Kastaņolā ieradās patīkami, tomēr traucējoši viesi no dzimtenes — sociāldemokrātu pāris Pauls un Klāra Kalniņi. It kā ar to nepietiktu, Raini pašā karstākajā darba laikā pēkšņi ķēra tā sauktais «heksenšuss» (tulkojumā no vācu valodas — «raganas šāviens» jeb lumbago lēkme) un viņš vairākas dienas nevarēja ne lāgā sēdēt, ne staigāt, ne gulēt. Līdz ar to jau pirmajā oktobra nedēļā kļuva skaidrs, ka paredzētajā laikā pārrakstīšanai gatavu fragmentu vēl nebūs.

Kā izlīdzēties, lai Ivanovam nebūtu jāgaida dīkstāvē? Tika nolemts, ka vispirms viņam tiks uzticēta topošā Aspazijas dzejoļu krājuma Ziedu klēpis pārrakstīšana (tas gan arī vēl nebija izstrādāts līdz galam). Taču — kas to būtu domājis! — atklājās, ka Rubis lāgā nespēj salasīt dzejnieces rokrakstu! Aspazija gan varēja viņu ik dienas izsaukt pie sevis, lai abi tekstus izskatītu kopā, bet kastaņolietim Rainim, ar kura «briesmīgā» rokraksta izburtošanu Ivanovam varēja rasties vēl trakākas problēmas, nu bija uzradies jauns izmisuma iemesls. Dzejniekam pat uzbruka bažas, vai tikai viņam nenāksies pamest darbu un steigties uz Cīrihi, jo «no norakstīšanas citādi nekas neiznāks». Pirmajam lugas cēlienam iestudētāju rīcībā taču obligāti vajadzēja nokļūt jau oktobrī!

Uzvarēja Rubja cītība un neatlaidība. Pagāja tikai dažas dienas, un rokrakstu salasīšanas māka viņam bija rokā. Nu tikai Rainim atlika izsūtīt uz Cīrihi naudu rakstāmmašīnas noīrēšanai, papīram un «atlīdzībai par pakalpojumu», un — aiziet! Taču — ak, dzejnieka «ietrūcinātie, saraustītie nervi»! — Rainis naudas sūtījumam bija aizmirsis pievienot… saņēmēja adresi! Situāciju izglāba neticami apķērīgais Cīrihes iekšpilsētas pastnieks. Uz sūtījuma pasakņa izburtojis zīmīgo Nagliņa uzvārdu, kuru pasta apritē ar Kastaņolu izmantoja arī Aspazija, viņš devās uz Turnerštrāsi 22, un pārpratums tika noskaidrots. Dzejniece nu steidzās mierināt savu aizmāršīgo «Iniņu»: «Ivanovs paņems mašīnu un pa pāra dienām pārrakstīs, nebēdā neko, sirsniņ.»

Nu sākās vērotājam no malas gandrīz neizsekojama Induļa un Ārijas rokraksta un mašīnraksta fragmentu cirkulācija starp Kastaņolu, Cīrihi, Rīgu un Pēterburgu vairāku nedēļu garumā. Gatavie lugas skati un cēlieni pa ceļam turklāt vēl tika izlaisti caur Aspazijas «mājas cenzūru»: viņa taču bija neaizstājama Raiņa radīto tekstu caurskatītāja un «strīpotāja».

Lūk, tikai viena šī juceklīgā procesa epizode, kura fiksēta Raiņa 14. oktobra vēstulē Aspazijai: «To I cēl. caurskatīšanu nedari, kad neesi gatava ar savu darbu. Atsūti norakstus tūliņ man šurp, es tad aizlaidīšu viņus uz Rīgu teātrim un Gulbim. Kad Ivan[ovam] iznāk 3 noraksti, tad vari vienu paturēt, bet 2 norakstus un manu pirmrakstu atsūti šurp. Tūliņ pēc tam sūtīšu Ivan. II cēl. Pa starpām lai Iv. noraksta Tavu rakstu dz[ejoļu] krājumam.»

Abiem dzejniekiem šāds karuselis, kuru pavadīja daždažādas klizmas un starpgadījumi, acīmredzot nebija nekas ārkārtējs. Taču, kā šajā gatavo un pusgatavo tekstu jūklī nezaudēja galvu perfekcionists Rubis, nudien jāpabrīnās. Katrā ziņā viņa pacietība un izturība, apjomīgajam mašīnrakstam triecientempā topot, tik pārbaudīta gaužām skarbi. (Dzejnieks savu palīgu gan jau iepriekš bija brīdinājis: «Jums, mīļais draugs, iznāks tā strādāšana ļoti saraustīta un nepatīkama. Bet paciešaties šoreiz ar mani.»)

Kādas mācības nākamajam tautsaimniekam sagādāja spraigās kopdarbā ar Raini aizvadītās nedēļas? Pirmkārt, izpratni par to, ka rainiska tipa «ideju drāmas» — vērienīga, novatoriska, saturiski daudzslāņaina pieccēlienu mākslas darba — radīšana no autora prasa gandrīz vai pārcilvēcisku atdevi (īpaši, ņemot vērā nelabvēlīgo ārējo apstākļu spiediena pārmēru, kādu, steigā strādājot, nācās pārvarēt izkāpināti sensiblajam, nervozajam un bieži sirgstošajam dzejniekam).

Raibajā manuskripta pārrakstīšanas procesā Ivanovam gan droši vien bija grūti izsekot pat Raiņa «jaunības traģēdijas» sižeta līnijai, par lugas sarežģītā idejiskā koda nolasīšanu un atšifrēšanu nemaz nerunājot. Paša pārrakstīto tekstu pa šķiedriņai Rubis droši vien izšķetināja tikai pēc tam, kad viņa darbs jau bija galā. (Un ļoti iespējams, ka vēlāk, klātienē ar Raini satiekoties, viņam dzejnieku nācās pamatīgi iztaujāt par to, kas bija palicis līdz galam nesaprasts.) Taču par vienu varam nešaubīties: Rubis jau tad, kad viņa priekšā pamazām vēl tikai auga pārrakstīto lappušu kaudzīte, ar lepnumu apjauta, ka viņam kritis lielais vinnests. Ka viņš, sevi un savu dzīves uzdevumu vēl tikai meklējošs iesācējs, kaut vai tehniskā līmenī Rainim piepalīdzot, ir pielicis savu roku, lai «uz priekšu tiek» liels, pagātni, tagadni un nākotni vienotā lokā saslēdzošs dramaturģijas meistardarbs. Latvieša svētākās jūtas uzrunājošs un nacionālo apziņu stiprinošs meistardarbs, kas radīts ar skatu tālā visu zemju un visu tautu brīvā, līdztiesīgā (vai tiešām reāli sasniedzamā?) nākotnē.

Tiešas jaunā socāldemokrāta liecības par to, kādu iespaidu uz viņa apziņu atstājušas Induļa un Ārijas idejas, nav atrastas. Taču Aspazija kādā vēstulē vīram izsakās, ka Ivanovs esot «gluži pieņēmis» Induļa politiku, resp., ieguvis pārliecību, ka brīvas tautas kopībai un attiecībām ar citām tautām jādibinās nevis uz brutālas varas, bet gan humānisma, garīguma un demokrātijas principiem.

Spriežot pēc netiešām norādēm Raiņa korespondencē, viņš ar Ivanova precīzo un akurāto veikumu Induļa pārrakstītāja lomā bija ļoti apmierināts. Neviena aizrādījuma, nevienas, pat pavisam sīkas kritiskas piezīmes par viņa padarīto! Aiztaupot Rainim laiku un darbu, jaunais cilvēks bija patstāvīgi spējis tikt galā pat ar dzejnieka slimības gultā tapušo, vien pirmraksta versijā izstrādāto «Induļa un Ārijas» fragmentu salasīšanu! Līdz ar to lugas manuskripts bija gatavs laikus, un jau novembra vidū dzejniekam no Pēterburgas sāka pienākt darba pirmizdevuma korektūras, starp citu, «ļoti glītā, ar labu mākslas apdomu un gaumi izdarītā iekārtojumā». Un tā bija teātra darbinieku neizdarības, nevis Raiņa vai Ivanova vaina, ka lugas iestudēšana sākās vēlāk nekā paredzēts, un pirmizrādi Jaunajā Rīgas teātrī tās uzvedums piedzīvoja tikai 1912. gada 3. aprīlī.

Induļa tapšanas periodu savā radošajā biogrāfijā Rainis pats tika nokristījis par savas dzīves «augsti». Līdzšinējo dzīves un darba gaitu it kā no Stikla kalna prototipa — Sansalvatores — virsotnes pārlūkojot, dzejnieks tolaik secināja: «Man ir pārāk plašas intereses, gars neviļus gar visu darbojas, grib to sevī uzņemt, izskaidrot, slēgt un veidot. Zināt visu nevar, padarīt arī nē. Sen jau aprobežojos uz zināmiem laukiem, bet arī tie nau pilnīgi pārvaldāmi. Divas izejas, vai nu jātop par diletantu, vai jāpaplašina sava uzņemšanas un darba spēja, vai iekšēji, vai ārēji. Vajga sekretāra, kas tura visu tekošā kārtībā.»

Un kādā vaļsirdības brīdī (pēc tam, kad viņš savā cītīgajā un akurātajā palīgā jau bija uztaustījis lietaskoku), Ivanovam atzinās: «Tas jau man ir gluži kā laimes gadījums, ka man gadījās cilvēks, kas var man noņemt šo pārrakstīšanu. Un mans lielākais vēlējums tagad ir, kā jau Jums reiz rakstīju, ka es varētu dabūt sekretāru. Varbūt, ka tas būtu iespējams, kad es dzīvotu Cīrihā.»

Vai Rubis uztvēra vāji slēpto mājienu, kas bija nolasāms aiz šīm skopajām Raiņa rindām? To, ka dzejnieks, gada nogalē, dodoties uz Cīrihi pie Aspazijas, tieši viņā, Robertā Ivanovā, iespējams, jau redzēja savu nākamo Ekermani — tādu pašu radošā darba dziļākos noslēpumus izprotošu ģēnija uzticamības personu un līdzgaitnieku, par kādu Gētem viņa mūža pēdējā desmitgadē bija kļuvis nabadzīgais, taču ar jūtīgu iekšējo redzi un fenomenālām darba spējām apveltītais skolmeistars?

1911. gada beigas un jaunā gada pirmie mēneši, kad Rainis savu nolūkoto sekretāru pamazām iepazina klātienē, kļuva par izšķirošo posmu abu savstarpējās attiecībās. Dzejniekam atgūstoties no pārpūles un izejot ārstēšanās kursu dr. Farbšteinas privātpraksē, abi sastapās ik pārdienas. Rubis bija biežs ciemiņš Aspazijas un Raiņa Turnerštrāses mājoklī, kopā ar viņiem apmeklēja mākslas izstādes un koncertus, kā arī pārstaigāja dzejnieku iemīļotās vietas Cīrihbergā. Un ne vien asistēja Rainim un Aspazijai sīkākos rakstu darbos, bet, cik vien spēdams, atviegloja viņu soli arī sadzīvē.

Atrast kopsaucējus domu apmaiņā par brīvajā pasaulē un dzimtenē notiekošo Rainim ar Rubi noteikti nebija grūti: viņus tuvināja ne jau kopīgais «sociālistiskais pasaules uzskats» vien. Abi laikam gan bija līdzīgās domās par mākslinieka atbildību sabiedrības priekšā, abiem acīmredzot piemita radniecīga estētiskā gaume, abu attieksmi pret dzimto valodu un kultūru noteica dziļi patriotiska zemstrāva. Turklāt kā viena, tā otra interešu lokā nozīmīgu vietu ieņēma arī ekonomika, tieslietas, zinātnes un tehnikas attīstība, jaunās tehnoloģijas.

Kādi konkrēti temati tika pārcilāti Raiņa un Ivanova tā laika sarunās, pierakstu trūkuma dēļ diemžēl nav nosakāms. Tomēr atsevišķu faktu drumslas Raiņa privātā arhīva dokumentos ļauj apjaust, ka abi reizēm spraigi apsprieduši pat tik specifiskus jautājumus kā, teiksim, fotoportretēšanas māksla. Proti, dzejnieks labprāt izmanoja prominentā Cīrihes fotogrāfa Kamilla Rufa (Camille Ruf; 1872—1939) pakalpojumus (jāatzīmē, ka Rufs bija starptautiski slavens meistars, kurš īpaši izcēlās ar saviem izteiksmīgajiem mākslinieku, piemēram, Džeimsa Džoisa (James Joyce) un Ferdinanda Hodlera (Ferdinand Hodler) portretiem.) Taču, kā vēsta kāda Aspazijas 1912. gada marta vēstule Rainim, viņai no Rufa saņemtais vīra ģīmetnes paraugs šķitis nekur neliekams: «Nevienam nepatīk, visi atrod 10 g. vecāku. Tu laikam biji noguris un kreņķējies. Arī skatiens nav labs, tāds ass un auksts, un Tev tik siltas, dziļas acis. Bārda nekopta kā Pinku Jurim. Es nu gan pie Tava Rufa neiešu, viņš ar varēm izgrumbuļo, lai rādītu, cik raibumu prot ielikt, ko sauc par dzīvības liešanu.»

Kritiski Rufam raksturīgo portretēšanas jeb «dzīvības liešanas» veidu acīmredzot vērtēja arī Ivanovs, un pēc domu apmaiņas ar viņu par šo tēmu Raiņa dienas hronikā parādījās piezīme: «Sastrīdos. Rufs arī mākslinieks.» Dienasgrāmatā dzejnieka viedoklis izgaismots plašāk: «Ģīmetnes no Rufa. Man iznāk labāk, kad galva vien zīmēta. Stāvs, miesas turēšanās .. atkaras no āra, no sajūtas, no dūšas, bieži vien no gadījuma tehniskā ziņā. Nemaz jau nav ko runāt no gluži ārējām lietām: pozas, nostādīšanas, no nolikta skata, svārkiem, gludinātim matiem, prašanas nostāties. Kad ir galva vien, tad viss tas nau izdzēsts, bet tik atbīdīts otrā vietā, jo galvā jau izteicas cilvēks ar visu savu būtni.. (..) Sejs gara abstrakcija. Viņā viss.»

Iespējams, šī nebija vienīgā reize, kad Raiņa un Ivanova saskarsmēs uzšķīlās pa strīda dzirkstij, taču kopumā bija daudz vairāk tāda, kas viņus vienoja, ne šķīra. Turpretī Cīrihes latviešu «kolonistu» sabiedrībā, kurā valdīja sīkumainības un intrigu pārpilna gaisotne, dzejnieks jutās kā svešinieks (īpaši dziļu nepatiku, pat riebumu viņā izraisīja «jaunās paaudzes nekultūrība un domu nepatstāvība»). Veselību kaut cik salāpījis, 1912. gada marta pirmajās dienās Rainis, par spīti Aspazijas atrunāšanas mēģinājumiem, kravāja ceļasomu, lai atgrieztos savā «dvēseles oāzē» Kastaņolā.

Dzejnieka cerības piesaistīt sev pretimnākošo un izpalīdzīgo Ivanovu par pilna laika sekretāru nebija piepildījušās. Visnotaļ iespējams, ka daba Rubim bija devusi itin visu, tostarp arī pietiekami augstas kapacitātes sirds inteliģenci un ideālismu, lai viņš Raiņa radošajā darbā spētu iesaistīties ne vien kā palīgs un izpildītājs, bet arī kā līdzdomātājs. Taču dzejnieks, pārliecinājies, cik nopietna ir Roberta Ivanova apņemšanās īstenot sevi paša izvēlētajā profesijā, atrunāt puisi no viņa nākotnes nodomiem laikam gan nemēģināja.

Viņi atvadījās kā draugi. Tas jauneklis, kurš pavadīja Raini uz vilcienu 1912. gada marta sākumā, prombraucot no Cīrihes, gan vairs nebija gluži tas pats Roberts Ivanovs, kurš dzejnieku turpat bija sagaidījis gada ceturksni iepriekš. Jo vairākus mēnešus atrasties ciešā saskarsmē ar Raini un palikt neskartam nemaz nebija iespējams, turklāt ne jau tikai intelektuālā nozīmē vien. Tikpat neikdienišķa kā Raiņa erudīcija, plašais redzesloks un sistēmiskā, izteikti meklējošā domāšana bija arī dzejniekam piemītošais ideālisms un sirdsskaidrība. Tādējādi tiešā komunikācija ar dzejnieku Robertam Ivanovam droši vien izvērtās ne vien nopietnā garīgo, bet arī tikumisko vērtību pārvērtēšanā un atstāja paliekošu iespaidu uz visu viņa turpmāko dzīvi. Savukārt Rainim jaunās paaudzes latviešu vidū nu bija par vienu uzticamu «cienītāju-mīlētāju», kā arī viņa ideju sapratēju un atbalstītāju vairāk. Un domu apmaiņa ar dzejnieka ierobežoto «īsto» domubiedru loku, kuram nu piederēja arī Ivanovs, vientuļniekam Rainim bija visai svarīgs saskarsmes veids ar ārpasauli.

Tas, ka Aspazijas tuvumā vēl kādu brīdi paliek izpalīdzīgais Rubis, padarīja vieglāku arī Raiņa atvadīšanos no «sirsmīļās Iniņas» (viņa pēc vīra aizbraukšanas turpināja ārstēties Cīrihē). Un tā vien šķiet, ka dzejniece bez jaunā cilvēka gādības drīz vien vairs nespēja paspert ne soli. Vajadzīgas kastes un kurvji, kuros sapakojamas Rainim uz Kastaņolu nosūtāmās mantas? Jāsauc Ivanovs! Kurš pakas nesīs uz pastu? Ivanovs! Nepieciešams Cīrihē atstāto grāmatu krājuma katalogs? Lai to sagatavo Ivanovs! Aspazijai vairs nav palikšanas Turnerštrāses dzīvoklī? Kurš gan cits viņai sameklēs piemērotāku mājvietu, ja ne Ivanovs? Jaunajā Hadelaubes ielas «kortelī» stipri velk un tā saimniece ir neciešama? Lai taču Ivanovs pagādā ko labāku! Un Ivanovs gāja un darīja. Kā lai kaut ko atsaka dzejas zvaigznei, kuru aprīno vai katrs lasošs latvietis?

Joprojām meklēdams piemērotu un droši vien arī pienācīgi atalgotu darba vietu gan Šveicē, gan ārpus tās, Rubis joprojām turpināja dzīvot līdzi arī Raiņa radošā gara izpausmēm un gādāja viņa darbam nepieciešamos materiālus. Kāds sūtījums marta otrajā pusē dzejniekam sagādāja sevišķu aizkustinājumu. Tā bija neliela grāmatiņa skaistā, gaiši zilā iesējumā ar uzrakstu Книга былинъ (Biļinu grāmata) un veltījuma ielīmi krievu valodā: «Ar Mītavas reālģimnāzijas Pedagoģiskās padomes 1900. gada 23. maija lēmumu III klases skolniekam Robertam Ivanovam par teicamām sekmēm zinībās un teicamu uzvedību» (grāmatiņu uz Šveici pēc īpašnieka lūguma acīmredzot bija atceļojusi no Rubja dzimtajiem Bēnes Baukaišiem).

Šis sūtījums Rainim lika atcerēties kādu piedzīvojumu tālā pagātnē, kuru dzejnieks vēlāk, ap savas sešdesmitās jubilejas laiku, aprakstīja šādi: «Grāmata atmodināja senas atmiņas par seno varoni, veco zemnieka dēlu Ilju, par kuru biju interesējies jau pirmos ģimnāzijas gados — Rīgā, ziemas svētku tirdziņā, rāts laukumā saceltās sīku pārdotavu teltīs zēns bija no citām lubu grāmatiņam izracis сказку об Илье Муромце, крестьянском сыне (pasaku par Iļju Muromieti, zemnieka dēlu — G. G.); atminos vēl vāka zīmējumu, kurš man likās ļoti skaists: melns zirgs — un melni zirgi man palaikam bija patikuši — sacēlies kājās pie liela zārka, grib tā vāku atkārpīt vaļā; krēpes zirgam plivinājas no vēja uz priekšu; tālumā lieli kalni.»

Jau tajā pašā dienā Raiņa fantāzija uzbūra ieceres aizmetni «vecuma drāmai» par krievu spēkavīru Iļju, dzejnieka pārveidotajā vārdā — Ilju, kura traģēdija sakņojas nespējā mainīties uz augšu līdzi jaunā laika prasībām (luga Ilja Muromietis tika pabeigta tikai 1923. gadā). Biļinu grāmatas eksemplārs, kuru Rainim 1912. gada pavasarī nosūtīja Roberts Ivanovs, dzejniekpāra bibliotekā Rīgā, Baznīcas ielā 30, starp citu, ir aplūkojams joprojām.

Šķiet, ka Rainī šis sūtījums no jauna sakāpināja vēlmi redzēt Ivanovu ja ne sava sekretāra, tad vismaz tuva asistenta lomā. Jūnija sākumā dzejnieks ieskicēja nodomu pievērsties Tičīnas ainavu un tipu, kā arī savu Kastaņolas paziņu literārai portretēšanai un atzīmēja, ka tekstiem derētu pievienot arī fotogrāfijas un zīmējumus. Sekoja piebilde: «Ivanovu saukt, likt to darīt.»

Taču jau pavisam drīz, jūnija beigās, Rubis informēja dzejniekpāri, ka labāku profesionālo izredžu dēļ gatavojas pārcelties no Cīrihes uz Ķelni. Dodoties ceļā, Ivanovs no Raiņa saņēma šādus atvadvārdus: «Mīļo Robert! Kad pa laikam un ilgam laikam cauri viss apriebjas un apnīkst no mūžīgās nesaprašanās un no maziskās adatdūrēju politikas, tad viens labs vārds var piepeši atdzīvināt. Tev tādi vārdiņi bez vēlēšanās, katrs vārds tāds, jo Tu esi mans draugs. Man Tevis ļoti trūkst, kad Tu nu aizej tālāk; ne tik vien palīdzības dēļ, tāpat patīkami, kad Tevi šad tad redzu. Ej pastrādā, drusku papelnies, darba pārmaiņa darīs labi.» (Vēstules melrakstam ir pievienota arī piezīme: «Pārrakstīsi. Vajdzēs sekretāru.» Tīrrakstā, kurš nav nonācis līdz mūsu dienām, šī vēlme gan droši vien tika izteikta delikātākā formā…)

Tagad nu varētu sākties jauns stāsts šajā stāstā: vēstījums par to, kā veidojās Ivanova un Raiņa turpmākie, epistolāri pastarpinātie kontakti, kopš Rubis no Ķelnes bija pārcēlies uz Diseldorfu un nostabilizējies tirdzniecības korespondenta postenī Vikštrēma mašīnfabrikā (Maschinenfabrik Wikschtröm). Sākoties karam, viņš kā ārzemnieks uz laiku tika ieslodzīts Elberfeldes civilgūstekņu nometnē un, no tās izkļuvis, iestrēga Vācijā līdz pat 1918. gada rudenim, kad beidzot varēja atgriezties dzimtenē.

Visus kara gadus Rainis — viens no tā laika redzamākajiem latviešu pašnoteikšanās tiesību aizstāvjiem un politiskās autonomijas prasības popularizētājiem kā tautiešu, tā arī starptautiskajā sabiedrībā — bija tas, kurš Rubim neatlaidīgi atgādināja: nenokar degunu, «mēs kaut vai zem pelniem kvēlosim», un brīva Latvija būs! Turklāt 1915. gadā dzejnieks drauga interesēs brīvprātīgi uzņēmāsvēl arī kādu darbietilpīgu privātu pienākumu, kuru pildīja līdz pat Februāra revolūcijai Krievijā. Proti, izmantojot neitrālās Šveices iemītnieka priekšrocības, Rainis kļuva par sakaru uzturētāju starp Rubi un viņa ģimenes locekļiem, kurus karš bija izsvaidījis pa krievu impērijas malu malām. (Sevišķi pateicīgs draugam Roberts bija par to, ka Rainis, pārtulkojis no Diseldorfas vācu mēlē saņemtās ziņas, tās regulāri pārsūtīja viņa mātei uz bēgļu nometni Elvā, tolaik — Vidzemes guberņas igauņu daļā.)

Latvijas sabiedrība 1920. gada pavasarī savus brīvības dzejniekus dzimtenē atgriežamies gaidīja gandrīz vai kā praviešus, kuri ne tikai norādīs īsto attīstības virzienu jaunajai Latvijas valstij, bet paši arī «jutīs, pratīs, izvedīs», resp., praktiski sekmēs šīs vīzijas īstenošanos (tā diemžēl bija ilūzija, kurai realitātē piepildīties bija lemts visnotaļ nosacīti). 1919. gada rudenī dibinātā Raiņa kluba valdes loceklim un dzejniekpāra sagaidīšanas komitejas priekšsēdētājam Robertam Ivanovam atkalredzēšanās ar pārbraucēju bija arī īpaši saviļņojošs personisks pārdzīvojums. Nākamais Satversmes sapulces sekretārs no paša pieredzes zināja to, ko zināja tikai retais — cik pašaizliedzīgs un krietns draugs saviem draugiem spēj būt tautas dzejnieks sociāldemokrāts, par latviešu evaņģēliju devētās dramatiskās poēmas Daugavaautors.

Raiņa un Aspazijas godināšana, viņiem nedēļu pirms Satversmes sapulces vēlēšanām brīvajā dzimtenē atgriežoties, izvērtās par grandioziem tautas svētkiem — latviskā gara spēka, nacionālās kopības un vienotās valstsgribas apliecinājumu (šķiet, ka Latvijas jaunāko laiku vēsturē vēriena un emocionālās kapacitātes ziņā šo notikumu var salīdzināt vienīgi ar tautas masu manifestācijām trešās Atmodas laikā). Bija piepildījusies Raiņa arī Aspazijas vārdā izteiktā vēlēšanās «pēc tik daudz gadiem nemiera un cīņas pārnākt mājās ar mieru un bez naida», tā, ka «neviens netiktu atraidīts, kas gribētu mums mīlu parādīt». Vienlaikus bija panākts arī tieši tāds rezultāts, kādu ar savu rūpīgo, mērķtiecīgo svētku sagatavošanas darbu bija vēlējusies sasniegt Raiņa un Aspazijas sagaidīšanas komiteja — pēc demokrātiska, ne šķiriska vai partijiska principa izveidota sabiedriska organizācija. Organizācija, kuru vadīja nacionāli domājošais un jūtošais sociāldemokrāts Roberts Ivanovs, nākamais Satversmes sapulces sekretārs.

2020. gada 23. jūnijā

Raiņa un Aspazijas sagaidīšana Rīgā 1920. gada 10. aprīlī. Kreisajā pusē iepretim Rainim starp karogiem — Roberts Ivanovs (ar tauriņu). Foto — Vilis Rīdzenieks

Roberts Ivanovs ar dzīvesbiedri Loniju un bērniem Ilgvaru un Gunu 30. gados. Autors nezināms. Foto no Egila Grasmaņa privātā arhīva

Gundega Grīnuma (1948) ir literatūrzinātniece, filoloģijas doktore, Raiņa un Aspazijas daiļrades pētniece. Daudzu zinātnisku rakstu, grāmatas Piemiņas paradoksi (2009) autore, rakstu krājumu sastādītāja. Par jaunāko monogrāfiju Viņpus Alpiem. Rainis un Aspazija Kastaņolā. Jaunatklāti tuvplāni (2017) saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvas žūrijas speciālbalvu un LZA Raiņa balvu (2018).