Veļu laika viducī, kad laiks aizskrien kā mūžīga, pelēcīga pievakare, Ģirts mūsmājās aizmirsa šalli. Nebija jau pirmā reize, kad Ģirts ko aizmirst, visādi bija gadījies. Bet šoreiz – gaumīga, pelēka šalle ar mazām podziņām, acīmredzami itin silta, kā šķita – no kašmira. Varbūt braukusi tālus ceļus, jo Ģirts ir tāds pasaules klaidonis – te viņš ir Vācijā, te Ķīnā, te štatos, te Sāremā. Un šallei piemīt savāds svešu pilsētu vakaru siltums un tējnīcu omulība.
Ģirts aizmirsa šalli
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.