«Superstāri un tukšums»

Rīgā atrodas piecas visaugstākā līmeņa slimnīcas, kurās izcili ārsti un dārgas tehnoloģijas glābj dzīvības. Daļai pacientu gan nebūtu jāaizņem šīs dārgās gultasvietas, jo hroniskās kaites var ārstēt zemāka līmeņa slimnīcās, taču Rīgā tādas nav nevienas. Ministrija un dome redz risinājumu, taču pilnīgi pretējos virzienos

Pirms gada oktobrī Madaras un Dāvja Ūlandu ģimenē pasaulē nāca dēls Andrs Krišjānis. Grūtniecība noritēja, kā nākas, bet dzemdībās aizkavējās puisēna pirmais elpas vilciens, tāpēc asinsritē sāka trūkt skābekļa. Mediķi to sauc par asfiksiju. Tā var būt bīstama un radīt šūnu bojājumus smadzenēs. 

Siguldas slimnīcas neonatoloģe nolēma jaundzimušo nekavējoties nogādāt Bērnu slimnīcā Rīgā. Tajā mazajam 72 stundas nodrošināja hipotermiju — pazemināja ķermeņa temperatūru, lai ierobežotu skābekļa trūkuma ietekmi uz smadzenēm un bērna tālāko attīstību. Vēl veselu gadu Bērnu slimnīcas mediķi sekoja Andra gaitām, un tagad vecāki ir droši — pirmo dzimšanas dienu puika sagaidīs vesels un dzīvespriecīgs. 

Vecāki uzskata, ka Bērnu slimnīcā glāba viņu zēnu, un tā ir taisnība. Gan Bērnu slimnīcā, gan pārējās divās Latvijas universitātes slimnīcās — Austrumu un Stradiņa — vismaz 22 medicīnas jomās strādā vislabākie mediķi un darbina vismodernākās iekārtas tieši tādēļ, lai glābtu dzīvību sarežģītās situācijās.

Taču galvaspilsētā ir problēma — nav nevienas zemākā līmeņa slimnīcas, tāpēc lielajos medicīnas ekselences centros nonāk ne tikai visgrūtāk ārstējamie pacienti no visiem reģioniem, bet arī rīdzinieki ar salīdzinoši viegli ārstējamām kaitēm. Rezultātā universitātes slimnīcas ir pārslogotas. Šogad pirmajos sešos mēnešos visā Latvijā hospitalizēja 157 tūkstošus pacientu, bet 40% no tiem ārstējās visaugstākā līmeņa slimnīcās. Tādas Latvijā ir tikai sešas:  jau nosauktās trīs lielās universitātes slimnīcas, kā arī trīs specializētās — traumatoloģijas institūts, dzemdību nams un rehabilitācijas centrs Vaivari. Piecas no tām ir Rīgā. 

Lai atslogotu universitātes slimnīcas, veselības ministre Ilze Viņķele (A/P) cer vienoties ar Rīgas domi, ka hroniskos vai vieglāk ārstējamos pacientus varētu uzņemt pašvaldībai piederošajās Rīgas 1. un 2. slimnīcā. Pirmā patiesībā vairs nav slimnīca, bet gan poliklīnika un pansionāts, otrā specializējusies traumu ārstēšanā, un hroniski slimajiem pacientiem tajā atvēlēts Rīgas mērogiem niecīgs gultu skaits — tikai 14.

Taču Rīgas pašvaldība par ministres ideju nav sajūsmā — domes Labklājības departamenta vadītāja Irēna Kondrāte uzskata, ka abās iestādēs nav vairāk vietu ilgstošiem pacientiem, tāpēc vienīgais risinājums būtu jaunas slimnīcas izveide.

Kā efektīvāk izmantot visaugstākā līmeņa slimnīcu resursus — meklējot atbildi uz šo jautājumu, Ir noslēdz pētniecisko rakstu sēriju par veselības aprūpes kvalitāti.

Kā ceļojums nākotnē

Madara Ūlande pie dēla Bērnu slimnīcā ieradās nākamajā dienā pēc dzemdībām. Pēc trim diennaktīm mediķi sāka mazo modināt no hipotermijas, bet vēl četras dienas viņš atradās intensīvās terapijas nodaļā. Magnētiskās rezonanses izmeklējumi neatklāja traucējumus smadzenēs, taču zēns palika ārsta uzraudzībā vēl nedēļu, un pēc tam viņu iekļāva monitorēšanas programmā — ik pēc trim mēnešiem vizīte Bērnu slimnīcā, kur mazuļa attīstībai seko līdzi mediķu komanda. Papildu konsultācijas vai izmeklējumus noorganizē nekavējoties. 

«Turpat ārsta kabinetā medmāsa piezvanīja un sarunāja vizīti pie neirologa, kas notika stundas laikā. Arī fizioterapijas nodarbības sākās dažas dienas pēc tam, kad ārsts tās nozīmēja. Nebija mēnešiem ilgās gaidīšanas, ar ko jārēķinās citiem bērniem,» stāsta Madara. «Man palika vislabākais iespaids par Siguldas slimnīcu, kas spēja ātri reaģēt. Bet Bērnu slimnīcā bija sajūta, ka ar kosmosa kuģi esmu aizceļojusi nākotnē. Gan tehnoloģijas, gan telpu iekārtojums, gan mediķu iejūtīgā un cilvēcīgā attieksme — tas viss man bija pozitīvs šoks,» stāsta Madara.

Bērnu slimnīcas Neonatoloģijas klīnika ir vienīgā Latvijā, kur ārstē ne tikai «steidzīgos» bērniņus, kuri piedzimuši līdz 28. grūtniecības nedēļai, bet arī visus jaundzimušos ar nopietnākām veselības problēmām, stāsta klīnikas vadītāja Dace Sniedze. Ik gadu te nonāk ap 800 mazuļu. Veselības problēmas ir visdažādākās: asfiksija, iedzimtas slimības, arī infekcijas. Visos gadījumos par viņiem rūpējas multidisciplināra komanda.

Ne tikai neonatoloģija Bērnu slimnīcu Latvijā padara unikālu. Tā ir arī vienīgā vieta Latvijā, kur strādā bērnu kardioķirurgi un neiroķirurgi, te ārstē epilepsiju, skoliozi jeb mugurkaula deformāciju. Šī ir vienīgā slimnīca, kur ārstē bērnus ar vēzi, smagiem apdegumiem, ģenētiskām un retām slimībām.

Līdzīgi katrā no universitātes slimnīcām līdzās 22 obligātajiem profiliem ir īpašas specializācijas jomas, kādu nav nekur citur Latvijā. Austrumu slimnīcā ir vienīgā Toksikoloģijas un sepses klīnika, arī specializētā mikroķirurģijas nodaļa, kurā mediķi spēj piešūt atpakaļ nelaimes gadījumos nogrieztos pirkstus vai citas ķermeņa daļas. Te ir Apdegumu centrs. Savukārt Stradiņa slimnīca specializējusies sirds ķirurģijā, sejas un žokļu ķirurģijā, acu ķirurģijā. Stradiņu dzemdību nodaļā nonāk sievietes ar grūtniecības sarežģījumiem. 

Lai saprastu, ko nozīmē būt medicīnas ekselences centram, Ir viesojās Austrumu slimnīcā. Tā Latvijā ir vislielākā — šā gada pirmajos sešos mēnešos ārstējusi vairāk nekā 32 tūkstošus pacientu. Slimnīcā ir pieci stacionāri: Gaiļezers, Biķernieki, Onkoloģijas, kā arī Infektoloģijas centrs un Plaušu un tuberkulozes slimnīca.

Ar helikopteru uz slimnīcu

Augusta vidū uz Austrumu slimnīcu no kādas reģionālās slimnīcas ar helikopteru atveda pacienti ar ļoti smagu sepsi — infekcijas izraisītu asinssaindēšanos. Aprēķināts, ka pasaulē ik pēc 3,5 sekundēm nomirst viens sepses pacients.

Pacientei bija sepse ar smagāko šoka formu, kad traucēta dzīvībai svarīgu orgānu darbība. «Parasti izdzīvo tikai 20% šādu pacientu. Un mūsu paciente izdzīvoja!» priecīgs ir Toksikoloģijas un sepses klīnikas vadītājs Oļegs Šuba. Ārsti cīnījās piecas dienas, līdz pacienti izveda no šoka stāvokļa, asinsrite un vielmaiņa atsāka strādāt normālā režīmā. Tagad viņas stāvoklis esot stabils, taču joprojām smags. 

Ir situācijas, kad cilvēku glābšanā sadarbojas arī divu lielo universitāšu slimnīcu mediķi. Šuba izstāsta par pacientu, ko naktī no reģionālās slimnīcas uz Austrumu slimnīcu pārveda smaga plaušu karsoņa dēļ. Tikai te atklāja, ka vīrietim atslāņojusies aorta, apdraudēta smadzeņu apasiņošana. «Mēģinājām stabilizēt, iesaistījām Stradiņa slimnīcas kardioķirurgus,» stāsta Šuba. «Diemžēl situāciju sarežģīja plaušu karsonis ar rezistentu bakteriālo infekciju. Pagāja divi mēneši, līdz ar antibiotikām tikām vaļā no infekcijas, lai cilvēku varētu operēt. Tad pārvedām uz Stradiņa slimnīcas Kardioloģijas centru, kur viņu veiksmīgi izoperēja. Pēc gada šis vīrietis mums nodeva sveicienus — esot sveiks un vesels.»

Šuba uzsver, ka universitātes slimnīcā mediķiem lielākoties ir multidisciplinārs darbs, piemēram, sepses ārstēšanā iesaista vairāku jomu vadošos speciālistus. «Augsti profilētas slimnīcas nav domātas, lai pagulētu un paārstētos, tās domātas specifiskām, sarežģītām operācijām un procedūrām, kuru veikšanai vajadzīgas jaudīgas tehnoloģijas, manipulācijām un izmeklējumiem,» saka klīnikas vadītājs.

Universitātes slimnīcas lielas kļūdas ārstēšanā nepieļauj, liecina Nacionālā veselības dienesta dati. Ja nu vienīgi Austrumu slimnīcā vairāk nekā vidēji valstī pēc operācijām fiksēta trombu veidošanās plaušu asinsvados vai dziļajās vēnās. Trombu nosprostojumi var izraisīt nāvi. Pērn Latvijā operēti gandrīz 76 tūkstoši pacientu, un pēc tam trombi veidojušies 344 no viņiem jeb 0,45%. Taču Austrumu slimnīcā šis rādītājs ir visaugstākais — 0,75%. 

Slimnīcas medicīnas direktora vietnieks Haralds Plaudis to izskaidro vienkārši: šobrīd 80% no vēža pacientiem operē tieši Austrumu slimnīcā, bet onkoloģija ir trombu veidošanās riska faktors. Turklāt ap 40% slimnīcas pacientu ir vecāki par 60 gadiem, kad sirgst nevis ar vienu, bet vairākām slimībām vienlaikus, kas arī palielina trombozes risku. «Bet, jā, mēs esam ekselences centrs un varētu gribēt, lai esam vislabākie un citi tiecas mums līdzināties,» atzīst Plaudis.

Pēc citiem kvalitātes kritērijiem, visas trīs universitātes slimnīcas ir lieliskas. Tomēr, spriežot pēc pacientu stāstītā, ir vismaz divas nelaimes, no kurām pat medicīnas ekselences centros nevar izvairīties — multirezistentās baktērijas, kuras grūti iznīcināt ar antibiotikām, un nelaipna mediķu attieksme. Par to Ir pārliecinājās arī šī pētījuma veidošanā, uzklausot pacientu un viņu tuvinieku pieredzi. Tēmas jutīguma dēļ viņi nebija gatavi publiskot savus uzvārdus.

Rezistento baktēriju lāsts

Inese kopš 2014. gada nevienam neiesaka ārstēties Stradiņos. Togad slimnīcas Uroloģijas centrā ievietoja viņas 72 gadus veco tēvu — bija nepieciešama maza operācija. Tā bija veiksmīga, taču pēc tam vairākus mēnešus tēvam bija augsta temperatūra. Viņš trīs reizes izrakstīts un atkal uzņemts slimnīcā, bet mediķi nav devuši skaidru informāciju par augstās temperatūras iemeslu. «Tā mēdz būt,» teicis kāds no ārstiem. Tikai pamazām ģimene sapratusi, ka tēvs dabūjis slimnīcām raksturīgo, pret antibiotikām rezistento baktēriju. «Es neticu, ka viņi nezina, ka tur ir šitādi mūdži. Kāpēc, skatoties acīs, jāmelo? Kāpēc jādod nederīgas zāles?» Inese joprojām nespēj valdīt dusmas.

Divus gadus vēlāk tēvam atklāti aortas bojājumi. Nolemts operēt, šoreiz Austrumu slimnīcā. «Ielika mākslīgo aortu, un pēc divām dienām temperatūra augšā. Baktērija bija klāt, tā nekur nebija pazudusi,» Inese stāstot ir tuvu asarām. Tēvs ārstējies Tok-sikoloģijas un sepses klīnikā, kur atveseļojies. Pēc izrakstīšanas no slimnīcas ārsti ieteikuši dzert aspirīnu — tas šķidrina asinis un novērš trombu veidošanos. «Bet aspirīns sabojāja kuņģi, un tētis tik un tā nomira. Taču visas nelaimes sākās ar to, ka pusgadu mūs krāpa un neprata izārstēt slimnīcas infekciju.» Viņa nevērsās Veselības inspekcijā, taču vēlas šo pieredzi izstāstīt, lai pievērstu uzmanību infekciju riskam lielajās slimnīcās.

Universitātes slimnīcas to arī nenoliedz. Pēc Slimību profilakses un kontroles centra datiem, pēdējos trijos gados dažādas baktērijas konstatētas 8853 visu Latvijas slimnīcu pacientiem. Šogad ārstu kongresā prezentētie dati liecina, ka Stradiņos multirezistento baktēriju skarto pacientu skaits pēdējos gados nav samazinājies: 2013. gadā, veicot mikrobioloģiskās pārbaudes, tās atklāja 436 pacientiem, pērn — 442. Stradiņa slimnīcas Infekciju uzraudzības dienesta vadītājs Uga Dumpis precizē, ka lielākā daļa šo pacientu ir baktēriju nēsātāji, tātad viņiem nav inficēšanās simptomu. Taču viņi var inficēt citus.

Lai ierobežotu rezistences veidošanos, Stradiņos ārsti pēdējos četros gados samazinājuši antibiotiku patēriņu par 16%. «Bet baktēriju izplatību veicina fakts, ka ir neizremontētas telpas, vienā palātā ārstējas daudzi pacienti,» skaidro Dumpis. Jaunās slimnīcās katram pacientam ir vienvietīga palāta ar atsevišķu tualeti, Stradiņu vecajā korpusā joprojām ir sešvietīgas palātas, un ir nodaļas, kur visiem pacientiem ir viena tualete. «Tāpēc perfekta infekciju kontrole pat teorētiski mums nav iespējama,» godīgi atzīst Dumpis. Viņš precizē, ka parasti rezistentās baktērijas konstatē kritiski slimiem pacientiem, kuri atrodas nodaļās ar daudziem pacientiem un intensīvu ārstēšanu.

Caura pidžama un asaras

Savukārt kāda Austruma slimnīcas paciente, kas tur nonāca ar smagu caureju, šausminās par Infektoloģijas centrā piedzīvoto. «Kad ieraudzīju, cik nodriskātu apģērbu man iedeva, biju šokā. Pidžamas biksēm tieši dibena vietā bija caurums!» stāsta Ilze. Viņa tomēr uzvilkusi slimnīcas drēbes. Medmāsas uzlikušas sistēmu, kas ievadīja organismā fizioloģisko šķidrumu, lai nebūtu atūdeņošanās draudu. Paņemtas analīzes. 

Pavadot palātā gandrīz diennakti, Ilze novērojusi, kā daži mediķi skaļi dusmojušies uz palātas biedreni, vecu sievieti. «Viņa raudāja tāpēc, ka uz viņu visu laiku kliedz.» Cita palātas biedrene stāstījusi, ka mēneša laikā caurejas dēļ nodaļā ārstējas trešo reizi, bet terapijā izmantots tikai kāds bezrecepšu medikaments. Nākamajā rītā medmāsa arī Ilzei iedevusi šādas zāles. Kad paciente vēlējusies runāt ar ārstējošo ārsti, nodaļas vadītāju Ilzi Bērziņu, šī daktere tikai noteikusi: «Zāles saņēmāt? Tad guliet un nerunājiet!» Ilze iebildusi, ka nav mierā ar šādu ārstēšanu un attieksmi, tāpēc dosies prom no slimnīcas, bet ārste attraukusi: «Dariet, ko gribat!» 

Lai gan caureja nebija apturēta, izrakstā no slimnīcas bijis norādīts pretējais. Ilzi turpinājusi ārstēt ģimenes ārste, kas vispirms izrakstījusi vienas antibiotikas, kas nelīdzēja, tad otras, kas beidzot ļāva tikt galā ar ligu, taču cēlonis tā arī palika nenoskaidrots. Ārste Bērziņa atteicās Ir komentēt pacientes stāstīto, bet slimnīcas pārstāve Ilga Namniece pieļāva — iespējams, situācija izveidojusies mediķu «izdegšanas» dēļ.

Ārstu trūkst

Arī universitātes slimnīcās ir katastrofāls ārstu trūkums, līdzīgi kā reģionos. Austrumu slimnīcā strādā vairāk nekā četri tūkstoši mediķu, no kuriem 1115 ir ārsti, taču slimnīcā pietrūkst 133 ārstu dažādās specialitātēs. Visvairāk vakanču ir anesteziologu reanimatologu specialitātē — 27, bet trūkst arī 13 ķirurgu, deviņu neatliekamās medicīnas ārstu un tikpat invazīvo radiologu, septiņu neirologu. «Mums ir paveicies, ka ir daudz rezidentu,» par gandrīz trim simtiem jauno speciālistu saka Austrumu slimnīcas medicīnas direktora vietnieks Haralds Plaudis. «Kad pieredzējušie kolēģi stāv aiz muguras, viņi izdara milzīgu darbu, un tas ļauj sniegt pakalpojumus pietiekami augstā līmenī.»

Stradiņa slimnīcā strādā vairāk nekā 3000 darbinieku, no kuriem 922 ir ārsti, tomēr ar to ir par maz — pašlaik slimnīcā ir 70 ārstu, 90 medmāsu un 76 māsu palīgu vakances. Arī te akūts anesteziologu un reanimatologu trūkums.

Savukārt Bērnu slimnīcu nomoka medmāsu deficīts — trūkst 43 medmāsu. Slimnīcas pārstāve Vita Šteina stāsta, ka ik mēnesi vismaz divas trīs medmāsas aiziet, kā iemeslu minot pārlieku zemo atalgojumu. Viņu vidējā alga ir 1128 eiro pirms nodokļu nomaksas. Piemēram, augustā no darba aizgājušas piecas medmāsas, vietā izdevās atrast divas, septembrī — divas aizgāja, trīs atnāca strādāt. Slimnīcā trūkst arī 24 ārstu. Kritiska situācija esot bērnu psihiatrijā — ja kaut viens no speciālistiem saslimst, rindā pacientiem var nākties gaidīt ilgāk nekā astoņus mēnešus. 

Lai gan visās slimnīcās kā darbinieku trūkuma galveno iemeslu min neadekvātu samaksu par smagu darbu, mediķu atalgojums pēdējos gados tomēr ir audzis. Piemēram, pēdējo trīs gadu laikā Stradiņos vidējā medmāsu alga pieaugusi no 869 līdz 1286 eiro, bet ārstiem — no 1418 līdz 2015 eiro pirms nodokļu nomaksas. Ja valdība turētu iepriekš doto solījumu no šā gada janvāra nākamos trīs gadus mediķu algas palielināt ik pa 20%, tad medmāsu vidējā bruto alga 2021. gadā sasniegtu 1069 eiro, bet ārstu — 2672 eiro.

Taču pašreizējā valdība budžeta diskusijās secināja, ka mediķu algu pieaugumam nākamgad nepieciešamos 120 miljonus eiro nevar atļauties, tā vietā atvēlēs tikai 43 miljonus. Veselības ministre Ilze Viņķele bija iecerējusi līdz oktobra sākumam ar mediķu arodbiedrībām vienoties, kā taisnīgāk šo summu sadalīt, taču risinājums nav atrasts, un sarunas turpinās.

Austrumu slimnīcas pārstāvis Plaudis paredz, ka vēl sarežģītāk būs nodrošināt visu pakalpojumu klāstu no 2022. gada sākuma. «Vēl joprojām ārsti var strādāt daudzas virsstundas, bet drīz vairs nevarēs,» skaidro Plaudis. Satversmes tiesa jau 2018. gadā atzina par nelikumīgu krīzes laikā ieviesto kārtību, ka mediķi nesaņēma samaksu par virsstundu darbu un tas netika ierobežots. No šā gada par katru virsstundu atbilstoši likumam ir jāmaksā dubultā. Taču vēl divus gadus turpinās pārejas periods, kad ārstiem atļauts strādāt divreiz lielāku virsstundu skaitu nekā citās nozarēs — 16 stundas nedēļā. 2022. gadā šis izņēmums beigsies.

Plaudis uzskata, ka ministrijai kopā ar slimnīcām jāizstrādā plāns, kā tās nodrošināt ar mediķiem: «Līdz šim nav notikusi sistemātiska personāla plānošana.» Tikai šogad Veselības ministrija pirmo reizi apkopoja pašu slimnīcu datus par vakantajām slodzēm un atklājās, ka 26 slimnīcās trūkst 576 ārstu, 287 māsu, 303 ārstu palīgu un 115 māsu palīgu. Skaitļi būtu vēl lielāki, ja datus būtu sniegušas visas 40 slimnīcas Latvijā.

Tagad ministrija izstrādā rīku, lai datus par vakancēm slimnīcās to pārstāvji paši varētu regulāri atjaunināt, kā arī apņēmusies kopā ar Pārresoru koordinācijas centru astoņos mēnešos aptaujāt slimnīcās strādājošos jaunos mediķus, kas viņus motivē darbam, lai tad mēģinātu padarīt slimnīcas par pievilcīgu vietu mediķa izaugsmei un karjerai.

Ko darīt Rīgā?

Lai saprastu, kāpēc dažās visaugstākā līmeņa slimnīcās ārstējas 40% no visā valstī hospitalizētajiem pacientiem, būtu jāanalizē to plūsma — cik daudzus atgādā no reģioniem, cik nāk ar nosūtījumiem. Taču Nacionālais veselības centrs līdz šim nav sistemātiski analizējis šādus datus, kas būtu pamats noslodzes izvērtēšanai.

Salīdzinot citu būtisku faktoru — vidējo ārstēšanās ilgumu trijās universitātes slimnīcās —, vislielākais tas ir Austrumu slimnīcā, vidēji astoņas dienas jeb par trim dienām ilgāks nekā pārējās. «Tā nav medicīniska, tā ir sociāla problēma. Austrumu slimnīcā līdz pat 30% pacientu ir sociālie pacienti, kuri turpina šeit uzturēties, jo nevar saņemt vajadzīgo aprūpi citur —  ambulatori vai stacionārā tuvu dzīvesvietai,» skaidro medicīnas direktora vietnieks Plaudis.

Rīgā un Pierīgā nav nevienas zemākā līmeņa slimnīcas, līdz ar to universitātes slimnīcas vienlaikus pilda «piektā, ceturtā, trešā, otrā un pat aprūpes slimnīcas» uzdevumus, secina Austrumu slimnīcas Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnikas vadītājs Aleksejs Višņakovs.

Visā Latvijā hospitalizācijas plāns, pēc kura vadās neatliekamās palīdzības dienests, liek ņemt vērā slimnīcas līmeni un medicīnas jomas, taču Rīgā jāņem vērā arī teritoriālais princips — jāved uz tuvāko universitātes slimnīcu. «Austrumu slimnīcas apkārtnē ir vairākas sociālās aprūpes iestādes: Gaiļezers, Mežciems, Ezerkrasti, neredzīgo pansionāts. Tajos dzīvo cilvēki, kuriem ik pa laikam saasinās hroniskas vainas. Protams, šos pacientus ved šurp,lai gan pēc būtības viņi varētu ārstēties, piemēram, Balvos,» stāsta Višņakovs. «Rīga ir īpaša citu Eiropas lielo pilsētu vidū, kur līdzās universitātes slimnīcām ir daudz mazākas slimnīcas. Rīgā ir trīs universitātes slimnīcas, un nav alternatīvas. Tas nav pareizi,» secina ārsts.

«Rīgā mums ir tikai superstāri un tukšums,» veselības ministre Ilze Viņķele atzīst problēmu. Oktobrī viņa plāno runāt ar Rīgas mēru Oļegu Burovu. «Gribu viņu pārliecināt, ka sapnis par Rīgas 1. slimnīcas reanimēšanu bijušajā spozmē ir jātransformē daudzprofilu slimnīcā. Tas pats būtu jāpanāk sarunās par Rīgas 2. slimnīcu. Bet abas ir pašvaldības īpašums, un mēs varam tikai konsultēties.»

Pēc 2009. gada, kad veselības ministre Baiba Rozentāle (toreiz Tautas partija, tagad Saskaņa) finanšu krīzes dēļ piedāvāja Rīgas domei slēgt 1. slimnīcu, pašvaldība to pārveidojusi par ambulatoru iestādi. Tajā ir arī 142 sociālās aprūpes gultas — 95 finansē pašvaldība, gadā tērējot vairāk nekā 800 tūkstošus eiro, bet pārējās ir maksas pakalpojums. Līdz ar to, lai gan vairāk nekā 60% no 1. slimnīcas klientiem nonāk šeit no lielajām slimnīcām, runa ir par sociālo aprūpi.

Savukārt Rīgas 2. slimnīca ir specializējusies traumatoloģijā, te ir tikai 14 hronisko slimnieku aprūpes gultas. Šogad no valsts budžeta tai gan traumatoloģijas, gan hroniski slimo pacientu ārstēšanai atvēlēti kopumā 4,9 miljoni eiro. Taču domes Labklājības departamenta vadītāja Irēna  Kondrāte uzsver — palielināt hroniskajai aprūpei nodoto gultasvietu skaitu nav iespējams, jo tādā gadījumā katrā palātā vajadzētu ievietot trešo pacientu un tas vairs nebūšot «komfortabli».

Kondrāte neredz nekādas iespējas šīs iestādes pārvērst daudzprofilu slimnīcās, kurās nodotos arī hronisko pacientu ārstēšanai. Tas būtu dārgi. «Mēs arī nevaram atteikties no sociālās aprūpes, turklāt, ja gribētu aprūpes gultas hroniskajiem pacientiem, tad vajadzētu atbilstošas telpas un personālu. Šī ir sakārtota ambulatora iestāde, uz kurieni vairs nebrauks Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta auto,» Kondrāte to pasaka kā nemaināmu aksiomu.

Rīgas domē uzskata, ka vienīgais risinājums ir pilnīgi jaunas slimnīcas izveide. «Mēs to varam izdarīt tikai ļoti ciešā sadarbībā ar ministriju. Un es runāju ne tikai par finansējumu slimnieku ārstēšanai, bet arī par kapitālieguldījumiem,» saka Kondrāte. «Jo ir vajadzīga viena ēka, kurā šie veselības aprūpes pakalpojumi tiktu koncentrēti. Ir vajadzīgs personāls un aparatūra. Galu galā, infrastruktūra jāizveido. Rīgas pašvaldība viena to nekad neizvilks. Bumba nav laukuma mūsu pusē.»

Cik liels finansējums tam būtu vajadzīgs, domē pat nav sākts rēķināt, un ministrijā par šādu ideju nekas nav pat zināms. Veselības ministrijā tikai septembrī izveidota darba grupa, kuras galvenais uzdevums ir saprast, kā atslogot universitāšu slimnīcas no hroniskajiem pacientiem — cik būtu jāpārved uz reģionu slimnīcām tuvāk savai dzīvesvietai un cik hronisko pacientu gultu vajadzīgs tieši Rīgā. Priekšlikumi jāizstrādā līdz 15. novembrim. Ministre Viņķele cer, ka Rīgas pašvaldība saskatīs izdevīgumu viņas priekšlikumā pārveidot Rīgas 1. un 2. slimnīcu, jo līdz ar sabiedrības novecošanu vajadzība pēc hronisko pacientu aprūpes tikai augs.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.